Vizītes turpinājumā paredzēta tikšanās ar V. E. Japānas premjerministru Šinzo Abi (H. E. Mr Shinzo Abe), Japānas–Latvijas Parlamentārās sadraudzības grupas priekšsēdētāju V. E. Hirofumi Nakasoni (H. E. Mr Hirofumi Nakasone) un Latvijas goda konsulu Osakā Tamio Išibaši (Mr Tamio Ishibashi).
Valsts prezidenta darba vizītes Japānā pilna darba kārtība.
Valsts prezidenta Egila Levita lekcija Vasedas Universitātē “Latvijas skatījums uz mūsdienu izaicinājumiem, ar ko sastopas demokrātiskās iekārtas”
I
Man ir liels gods šodien būt kopā ar jums Vasedas Universitātē un dalīties pārdomās par aktuālajiem izaicinājumiem, ar kuriem sastopas modernas demokrātijas. Savā priekšlasījumā es īsi raksturošu Latvijas un arī Eiropas perspektīvu, kā mēs raugāmies uz nepieciešamību aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, un iespējamiem līdzekļiem, kas būtu izmantojami šim mērķim.
Mani priecē un iedvesmo jūsu visu interese un gatavība šodien domāt par demokrātiju un veltīt savu laiku tam. Tas liecina, ka mēs patiesi novērtējam demokrātijas nozīmīgumu un esam gatavi strādāt, lai sekmētu turpmāku demokrātiju sekmīgu pastāvēšanu.
Demokrātiju un tās radītās priekšrocības sabiedrība ļoti bieži uztver kā pašsaprotamu, kā nemainīgu labumu. Sabiedrība bieži vien nevelta pietiekamu uzmanību demokrātijas jautājumiem, paļaujoties, ka nekas slikts nevar notikt. Tomēr es vēlos šodien īpaši atgādināt Vācijas Federatīvas Republikas dibinātāja kanclera Konrāda Adenauera teikto, ka demokrātija vienmēr ir apdraudēta.
II
Pasaules politiskā vēsture, jo īpaši 20. gadsimtā, nav bijis tikai stāsts par demokrātijas uzvarām un jaunu demokrātiju izveidošanos pasaules kartē. 20. gadsimts mums atstājis ļoti smagu mācību stundu, ka demokrātiju var pazaudēt ļoti ātri.
Es nāku no Eiropas, no Latvijas. Eiropā mēs ļoti labi atceramies, ko nozīmē pazaudēt demokrātiju. Noziegumi pret cilvēci, genocīds un holokausts. Cilvēka cieņas, brīvības un dzīvības vērtības totāls noliegums un cilvēka pakļaušana brutālai varai. Sistemātiska un visaptveroša varas vēršanās pret visu labo, kas mūs visus padara par cilvēkiem, un pret visu individuālo un atšķirīgo, kas katru no mums padara par personībām.
Lielai daļai Eiropas šī sāpīgā vēsturiskā pieredze ir pavisam nesena pagātne. “Dzelzs priekškars” sāka brukt tikai pirms 30 gadiem, un Eiropas vienotības, brīvības un demokrātijas atgūšana ir notikusi mūsu paaudzes laikā.
Šīs milzīgās pārmaiņas Eiropā un arī pasaulē toreiz radīja eiforijas un liberālās demokrātijas neatgriezeniskas uzvaras sajūtu. Spilgta liecība tā laika noskaņām ir profesora Frensisa Fukujamas metafora par vēstures beigām. Jaunās demokrātijas pieņēma modernas konstitūcijas, kas balstījās uz cilvēka cieņas un tiesiskas valsts principiem un garantēja visiem cilvēka tiesības un pamatbrīvības.
Šķita, ka jaunais – 21. – gadsimts būs demokrātiju laiks, un demokrātijai nav līdzvērtīgu alternatīvu scenāriju. Sāpīgā pagātnes pieredze ļāva cerēt, ka sabiedrībā būs pietiekama imunitāte pret dažādiem iespējamiem demokrātijas apdraudējumiem. Sabiedrībai vajadzēja būt gatavai nekad vairs nepieļaut kaut kā tāda atkārtošanos.
III
Tomēr ir pagājuši 30 gadu, un no sākotnējās eiforijas un pārliecības par vēstures beigām jau sen vairs nav ne miņas. Ar šodienas pieredzi mēs varam vēlreiz pārliecināties par Konrāda Adenaura brīdinājuma patiesumu. Vēsture nekad nebeidzas, un demokrātija vienmēr ir apdraudēta.
Demokrātijas apdraudējumi un riski pastāv vienmēr, un katrs jauns laikmets ar fundamentālām pārmaiņām sabiedrības dzīvē un tehnoloģijās bieži vien sevī slēpj jaunus izaicinājumus, ar kuriem jāsaskaras mūsu demokrātijām.
Mūsu priekšrocība demokrātijas aizsardzībā jaunajā gadsimtā ir mūsu vēsturiskā pieredze un ilūziju trūkums. Mums vienmēr jābūt modriem un gataviem aizsargāt savu demokrātiju. Mēs nevaram atļauties pašpārliecināti domāt, ka šie izaicinājumi mūs neskars vai tās ir tikai citu, jaunāku demokrātiju augšanas problēmas. Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Arons Baraks ir teicis – ja demokrātija varēja sabrukt Kanta un Bēthovena Vācijā, tad neviens nav pasargāts.
IV
Moderno demokrātiju politikas un tiesību zinātnē to apzīmē kā konstitucionālu demokrātiju jeb demokrātisku tiesisku valsti. Modernā demokrātija kā valsts iekārta ir veidojusies ilgstošā laika posmā lielākoties Rietumu sabiedrības attīstības rezultātā.
Ja mēs paraudzītos Rietumu politiskās domas vēsturē, modernās demokrātijas idejas aizmetņus varētu saskatīt sengrieķu filozofa Aristoteļa politejas un romiešu politiķa Marka Tullija Cicerona republikas konceptos. Jau šie antīkās pasaules domātāji, analizējot viņu laikā pastāvošo Atēnu un Romas pārvaldības modeli, pietiekami tālejoši norādīja uz nepieciešamību sasaistīt tautas vairākuma varu ar noteiktu ietvaru, kas ierobežo vairākuma iespējas rīkoties netaisnīgi, apspiest mazākumu un pieņemt aplamus lēmumus.
Modernā demokrātija savā attīstības gaitā ir tikusi patstāvīgi pilnveidota un uzlabota, lai vienmēr būtu spējīga adekvāti reaģēt uz demokrātijas apdraudējumiem un nodrošināt sabiedrības un valsts ilgtspējīgu attīstību. Tā nav nejaušība, ka vēsturiski tieši konstitucionālajām demokrātijām, nevis nedemokrātiskajām valstīm ir bijis augstāks labklājības un ekonomiskās attīstības līmenis.
Cilvēka tiesības un pamatbrīvības, cilvēka cieņa un tiesību vara, mazākuma tiesību aizsardzība un plašas garantijas cilvēka individualitātes izpausmēm ir sekmējušas attīstību un izaugsmi. Šo vērtību aizsardzība un patstāvīga nodrošināšana prasa arī pietiekami komplicētu un sarežģītu valsts institucionālo sistēmu, kas spēj to paveikt. Bez stiprām institūcijām nav iespējama stipra demokrātija un stabila sabiedrības attīstība.
Modernās demokrātijas institucionālās sistēmas darbības pamatā ir sabiedrības uzticēšanās šīm institūcijām. Atsevišķs pilsonis var nepārzināt un parasti nepārzina institūciju darbību vissīkākajās detaļās. Taču viņš uzticas institūcijām, akceptē to pieņemtos lēmumus un paļaujas, ka institūcijas rīkojas visas sabiedrības labākajās interesēs un tām ir nepieciešamā kompetence un informācija lēmumu pieņemšanai. Uzticēšanās ir galvenais politiskais un sociālais kapitāls, kas leģitimē moderno demokrātiju. Taču institūcijām ir jāattaisno uz tām liktā uzticēšanās ar efektīvu un labu darbu, pienācīgi īstenojot tām piešķirtās pilnvaras. Sabiedrība sagaida, ka valsts institūcijas darbosies pienācīgi visas sabiedrības interesēs.
V
Modernās demokrātijas pamatā ir noteiktas vērtības, ko pilsoņi atzīst par pašsaprotamām un aizsardzības vērtām. Lai modernā demokrātija būtu stabila un ilgtspējīga, ir nepieciešama tai atbilstoša politiskā morāle, ko akceptētu pilsoņu vairākums. Veimāras Republikas pieredze uzskatāmi parādīja, ka nav iespējama demokrātija bez demokrātiem.
Modernās demokrātijās pilsoņiem ir piešķirta īpaša loma savas valsts pārvaldīšanā un atbildībā par demokrātiju. Pilsoņi nav vienkārši valsts iedzīvotāji, kuri šeit dzīvo, strādā un mācās, bet viņiem ir noteikti uzdevumi un noteikti pienākumi.
Demokrātija balstās uz pilsonisku sabiedrību – tas nozīmē, ka cilvēks sevi uzskata par indivīdu, kurš ir atbildīgs ne tikai par sevi un saviem tuviniekiem, bet ir arī līdzatbildīgs par savu nāciju, sabiedrību un valsti. Mūsdienās šos indivīda atbildības lokus papildina arī pārvalstiskā (reģiona, Eiropas) un globālā atbildība. Pilsonis rīkojas saskaņā ar demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām – lai, veicinot sabiedrības kopējo labumu, viņa rīcība nāktu par labu visiem sabiedrības locekļiem, turklāt beigu beigās tā nāktu par labu arī viņam pašam.
Pēdējās divās desmitgadēs rietumu pasaulē ir vērojama rīcības modeļa “pilsonis” izbalēšana, vienlaikus skaidrākas aprises iegūstot citam rīcības modelim – “patērētājs”. Patērētājs savu rīcību orientē uz to, kur un kā kādu labumu varētu iegūt sev izdevīgāk. Pilsoniskās pamatvērtības paliek otrajā plānā, arī rūpes par valsti, demokrātiju, sabiedrību kopumā nav prioritāras. Patērētāju rīcības modeļa pieaugums demokrātiju padara pērkamu un vieglāk manipulējamu.
VI
Šīs izmaiņas pilsoniskajā apziņā būtiski pastiprina populisma tendences politikā. Pilsoņi modernās demokrātijās bieži vien izjūt atsvešinātību no savas valsts. Tāpat augošā sociālā nevienlīdzība un globalizācijas pārmērības rada nedrošību par nākotni. Tas dod iespēju populistiskiem antidemokrātiskiem politiskajiem spēkiem, kas mēģina izmantot vispārējo nedrošības par nākotni un vilšanās sajūtu, lai gūtu politiskus panākumus.
Populistu retorika bieži vien apmulsušiem vēlētājiem var šķist gana pievilcīga. Viņi savā politiskajā retorikā parasti uzņemas runāt visas tautas vai tautas vairākuma vārdā, savukārt savus oponentus traktē kā iepriekšējās elites pārstāvjus, kuri ir jāpadzen. Tāpat populisti reālām problēmām piedāvā vienkāršotus risinājumus, kuri parasti nav racionāli pamatoti. Ideja par vienkāršotiem risinājumiem komplicētā pasaulē bieži vien vēlētājiem var šķist pievilcīga.
Tāpat populistu retorika parasti ir vērsta uz demokrātisko institūciju kritiku un vājināšanu. Moderno demokrātiju uzturošas institūcijas kā tiesas, konstitucionālā tiesa, profesionāls civildienests un sabiedriskie mediji populistiem parasti ir galvenais mērķis varas sagrābšanā. Novājinot un pārņemot demokrātiskās institūcijas, populisti var īstenot šķietami demokrātiskā ceļā reālu valsts sagrābšanu un nozagšanu. Faktiski šādā veidā ir iespējama modernas demokrātijas pārveidošana nedemokrātiskā režīmā uz pietiekami ilgu laiku.
Šādi politiskie spēki pie varas modernās demokrātijās nonāk vēlēšanu ceļā, iegūstot nepieciešamo balsu vairākumu un citiem politiskajiem spēkiem un institūcijām ar viņiem sadarbojoties. Tas vēlreiz apliecina būtisko lomu, kāda ir katram pilsonim demokrātiskā valstī. No viņa atbildīgas izvēles vēlēšanās bieži vien var būt atkarīga visas demokrātijas nākotne.
VII
Klasiskās demokrātijas teorijas balstās uz aksiomu, ka pilsonis ir spējīgs kritiski izvērtēt situāciju un racionāli pieņemt lēmumus. Taču reizē ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību daudz vieglāk nekā agrāk kļuvis iespējams apzināti pakļaut manipulācijai cilvēka pasaules uzskatu un tātad arī visu sabiedrisko domu. Piemēram, nododot cilvēku rīcībā mērķtiecīgi atlasītu informāciju, no kuras viņi, ieslēgti aizvien necaurlaidīgākā informācijas burbulī, izsecina manipulatoriem vēlamo.
Tehniski to padara iespējama “lielo datu” (angļu val. big data) sistēma, kas apkopo visus datus par katru personu un izveido tās profilu. Ar matemātisku algoritmu palīdzību tā arvien precīzāk var prognozēt cilvēka rīcību – gan viņa racionālās, gan emocionālās reakcijas uz dažāda veida informāciju. Šim nolūkam tā globālajā tīmeklī lieto izsekošanas (angļu val. tracking), prognožu vērtēšanas (angļu val. scoring) un profilēšanas (angļu val. profiling) metodes.
Politiski bīstama šī sistēma kļūst tad, kad tā arvien precīzāk var noteikt, kāda būs cilvēka politiski nozīmīgā reakcija (piemēram, izvēle vēlēšanās), ja viņam tiks piegādāta viena vai otra individualizēta informācija (piemēram, sociālajos tīklos).
VIII
Patērētāju domāšana, populisms un tehnoloģiju radītās manipulāciju iespējas rada jaunus izaicinājumus modernai demokrātijai. Dažos beidzamos gados esam pieredzējuši gan demokrātiju zaudējumus šiem izaicinājumiem, gan arī pārliecinošas uzvaras. Esam iemācījušies atpazīt jaunos izaicinājumus un runāt par tiem.
Ir dziļi simboliski šodien runāt par izaicinājumiem modernajai demokrātijai universitātē. Universitātes vēsturiski iemieso galvenās vērtības šajā cīņā par demokrātiju – racionālas zināšanas, kritisko domāšanu, akadēmisko brīvību un zinātnieka pašcieņu. Patstāvīga izglītošanās, atbildīga rīcība un noteiktu likumsakarību apzināšanās komplicētā pasaulē vienmēr bijusi raksturīga zinātnes videi. Šobrīd arvien vairāk tas kļūs nepieciešams katram pilsonim, kuram jāapzinās sava atbildība par demokrātiju un jābūt lojālam tai.
Par demokrātu nepiedzimst, par tādu kļūst, ja sabiedrībai šīs idejas un vērtības izdodas ieaudzināt. Ja demokrātija tiek uzskatīta par labāko valsts iekārtas modeli, tā, vienkāršoti izsakoties, katrai paaudzei ir jāiemāca no jauna, arī vecajās demokrātijās. Tas, šķiet, nevienā valstī nav darīts pietiekami.
Tādēļ es vēlētos aicināt šodien arvien vairāk aizdomāties par veidiem, kā tuvināt demokrātijas saviem pilsoņiem un kādā veidā pilsoņiem nodrošināt nepieciešamās zināšanas un prasmes demokrātijas uzturēšanai un ilgtspējīgai attīstībai.
IX
Noslēgumā es vēlētos īpaši uzsvērt, ka vēsturiski demokrātija nav pašsaprotama. Tā ir darbojusies īsu laiku un samērā nelielā pasaules daļā. Tādēļ demokrātiskai sabiedrībai pastāvīgi ir jāapzinās tās trauslums.
Demokrātija ne tuvu nav perfekta, taču tā ir augstākais politiskais sasniegums, ko civilizācija līdz šim ir sasniegusi. Vienīgajai no valsts iekārtām tai piemīt spēja mācīties no kļūdām un pašuzlaboties. Tādēļ sabiedrībai ir jāapzinās, ka visas (vismaz līdz šim piedāvātās) alternatīvas ir sliktākas.
Un, visbeidzot, demokrātija nav bezpalīdzīga. Modernā konstitucionālā demokrātija iekļauj arī pašaizsargājošās jeb kaujasspējīgas demokrātijas koncepciju. Pašaizsargājošā demokrātija nozīmē to, ka demokrātija, tās garantētās brīvības nedrīkst tikt izmantotas, lai likvidētu pašu demokrātiju. Pilsoņiem un institūcijām ir pienākums aizstāvēt un nosargāt demokrātiju, arī pret jaunajiem apdraudējumiem.
X
Savā runā es ieskicēju savu skatījumu uz mūsdienu izaicinājumiem, ar ko sastopas demokrātiskas iekārtas, taču veidus, kā risināt šos izaicinājumus, es nesniedzu. Jūs nākat no zinātnieku aprindām, tādēļ diskutēt par veidiem, kā pārvarēt šos izaicinājumus, ir jūsu uzdevums. Es varu tikai piedāvāt dažādus skatpunktus, caur kuriem aplūkot šo problēmu risinājumus.
Vienu šādu skatpunktu pašaizsargājošās demokrātijas kontekstā es jau minēju. Pašaizsargājošā demokrātija ir politisks un juridisks jēdziens, kas Eiropā, it īpaši Vācijā un citās valstīs, izplatījās pēc II Pasaules kara. Tā bija kā pretreakcija uz demokrātisko pašiznīcināšanos, ko varējām novērot Vācijā 1933. gadā. Šo juridisko jēdzienu ieviesa vairākas konstitucionālas tiesas, tostarp, kas nav mazsvarīgi, Latvijas Satversmes tiesa, kā arī, cita starpā, tādu valstu kā Vācijas, Austrijas un Itālijas konstitucionālās tiesas.
Ko sevī ietver pašaizsargājošā demokrātija? Pašaizsargājošā demokrātija ir tāda demokrātiskā iekārta, kurā demokrātiskās brīvības izmantošana pretēji demokrātijas principiem nav iespējama. Ja kāds cenšas pavērst brīvību, piemēram, viedokļu brīvību, pulcēšanās brīvību vai kādu citu politiskās brīvības izpausmi pret demokrātisku iekārtu, tiek iedarbināti demokrātiskie aizsargmehānismi, leģitimitāte un demokrātiskās institūcijas, kuru pienākums ir nepieļaut šādu vēršanos, jo mēs nedrīkstam pieļaut mēģinājumus graut demokrātijas pamatus. Tāda ir pašaizsargājošās demokrātijas jēdziena būtība.
Pēc 11. septembra teroraktiem ASV paplašināja šo jēdzienu, un šajā procesā piedalījās gan juristi, gan politologi. Nezinu, cik lielā mērā minētais jēdziens ir pazīstams Japānā, taču, cik zinu, daudzas pasaules valstis ir to iestrādājušas savā demokrātiskuma un politiskās sistēmas struktūrā. Minētais jēdziens, protams, pamatā veidojās 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs, tādēļ tas nesniedz atbildes uz šī brīža izaicinājumiem, kuri kopš tā laika ir nedaudz mainījušies. Es jau minēju “lielos datus” (angļu val. big data) un iedzīvotāju profilēšanu (angļu val. profiling). Mēs varam padiskutēt par to, taču es uzskatu, ka mums ir jāturpina paplašināt pašaizsargājošās demokrātijas jēdziens, lai mēs varētu pārliecinošāk stāties pretī jauniem izaicinājumiem, ko sev līdzi nes un pastiprina jaunās tehnoloģijas, kuru ietekmē veidojas sabiedrības, tai skaitā jūsu, viedoklis. Mēs vienmēr cenšamies iespaidot sarunu biedra viedokli. Tas ir normāli. Saziņas mērķis vienmēr ir bijis veidot informācijas saņēmēja nostāju, taču šeit vajadzētu skaidri nošķirt vēlamu, juridiski korektu, pieņemamu pārliecināšanu no nepieņemamas viedokļa ietekmēšanas, kurai lielākoties ir slēpts raksturs, un informācijas saņēmējs visbiežāk nemaz neapzinās, ka ar tā viedokli tiek manipulēts.
Tas, pēc manām domām, arī būtu veids, kādā nošķirt vēlamu, juridiski korektu, pieņemamu nostājas veidošanu no nepieņemamas viedokļa ietekmēšanas, kuras mērķis ir graut demokrātiskumu un centienus nostiprināt sabiedrības uztverē izpratni par to, kas ir demokrātija. Taču kā veidojas šāda manipulēšana ar viedokļiem? Kā to nepieļaut? Nav šaubu, ka sabiedrības, sociālo tīklu un iedzīvotāju loma politisko lēmumu pieņemšanā ir kļuvusi par būtisku šo procesu sastāvdaļu, kā nozīme pēdējos gados tikai turpina pieaugt. Iedzīvotāji arvien aktīvāk iesaistās politisko lēmumu pieņemšanas procesā, un tas pieder pie tā dēvētās “demokrātiskās līdzdalības”. No otras puses, demokrātiskā līdzdalība ne vienmēr ļauj nonākt pie kvalitatīvākiem lēmumiem. Starp līdzdalību un kvalitāti pastāv zināma pretruna, bet esmu pārliecināts, ka manipulēšana ar sabiedrības viedokli ir jācenšas izskaust kā ar tiesiskiem, tā arī citiem līdzekļiem. Ar juridiskiem līdzekļiem to izskaust nemaz nebūs tik viegli, jo likumi katrā valstī ir citi, bet internets ir starptautisks, tādēļ ietekmēt to ar nacionālās likumdošanas starpniecību ir gandrīz neiespējami.
Neskatoties uz to, ir vairāki veidi, kā varam mēģināt to darīt. Mums ir jāapsver juridiski veidi, kā to izdarīt, un par šiem juridiskajiem apsvērumiem tad arī vēlos turpinājumā izteikt savu viedokli. Kā veidojas “lielie dati” (angļu val. big data)? Tie veidojas personiskās informācijas ievākšanas procesā. Izmantojot mūsu telefonus, kā arī citus veidus, piemēram, atrašanās vietas paziņošanas funkciju, par mums visu laiku tiek ievākta informācija – par to, kur esam un ko darām. Šāda informācija tiek izmantota profilēšanā (angļu val. profiling), lai izveidotu priekšstatu par mūsu rīcības modeli. Ar to (ar informācijas ievākšanu) arī viss sākas.
Kādi ir iemesli tam, ka, piemēram, telefoni tiek izmantoti, lai ievāktu par mums informāciju? Šādu informāciju apkopo uzņēmumi, kuru komercdarbības pamatā ir rīcības modeļu analīze. Tādēļ uzskatu, ka politiķiem būtu jāraisa diskusija par to, vai mēs tiešām vēlamies, lai par mums nepārtraukti – cauru diennakti, aktīvi – tiktu vākta informācija.
Uzskatu, ka tas ir pamats arī diskusijai par politiskiem un juridiskiem veidiem, kā risināt šo jautājumu. Eiropa ir nesen pieņēmusi jaunas prasības attiecībā uz datu aizsardzību – Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Tajā ir atrunāti vairāki no manā runā akcentētajiem aspektiem, taču, protams, ka šīs normas ir nepilnīgas, un es pat teiktu, ka dažas no tām jau ir novecojušas. Neskatoties uz to, tas tomēr ir labs pamats tālākam darbam, labs piemērs tam, kā risināt šos jautājumus. Tai pašā laikā atsevišķu normu pilnveidošana ir nepieciešama un valstīm ir jāsāk veidot savas tiesiskās normas, kas novērš šos trūkumus.
Man trūkst informācijas par to, kā datu aizsardzības tiesiskie aspekti tiek risināti Japānā, taču esmu pārliecināts, ka jebkurai demokrātiskai, mūsdienīgai valstij, risinot šo izaicinājumu neskaidros aspektus, ir jāvadās pēc pašaizsargājošās demokrātijas principiem. Ja mēs šos jautājumus pametīsim novārtā, mūsu demokrātiskās iekārtas pārvērtīsies par tukšu čaulu, jo sabiedrības nostājai un vēlēšanām vairs nebūs nekādas nozīmes. Ja visiem būs skaidrs, ka vēlēšanu rezultāti var tikt ietekmēti tam vai citam spēkam vēlamā veidā, vēlēšanas zaudēs savu jēgu.
Šis ir tikai viens no aspektiem, kam mums būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, un es labprāt ar jums padiskutēšu par šo un citiem aspektiem. Mani ļoti interesē jūsu priekšlikumi, kā risināt manis ieskicētās problēmas. Paldies par uzmanību!
