Vēsturiskais apbalvojums – Lāčplēša ordenis
Latvijas Republikā 20. gadsimta 20.–30. gados bija četri apbalvojumi – Lāčplēša Kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts.
Mūsdienās Lāčplēša Kara ordenis vairs netiek pasniegts. To pasniedza no 1920. līdz 1928. gadam.
Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra šo ordeņu dome. Kad 1938. gadā nodibināja Viestura ordeni un Atzinības krustu, dome palika vienīgi Lāčplēša ordenim, pārējos piešķīra Ordeņa kapituls. Okupācijas valdība 1940. gadā Latvijas apbalvojumus likvidēja. Pēc neatkarības atgūšanas 1994. gada 25. oktobrī tika atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis.
Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums. Tā dibināšanu ierosināja Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis, un to piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Neatkarības karā vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu.
Ordenim bija trīs šķiras – I, II un III. Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko – III šķiru, augstāko – II un I pakāpi varēja piešķirt tikai pēc tam (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus).
Lāčplēša Kara ordeņa zīme ir balti emaljēts ugunskrusts ar sarkanu un zelta apmalojumu.
Aversā centra medaljonā – Lāčplēsis, kas cīnās ar lāci. Krusta stūros – sakrustoti zobeni. Reversā medaljonā ir datums – 11. novembris 1919. Krusta zaros iegravēts – Par Latviju. Krusta galos iegravēti iniciāļi H. B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme.
Ordenim ir daudzstaru sudraba zvaigzne, tās centrā ir ordeņa zīme. Muarē lente ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām. Lāčplēša Kara ordeņa meta autors bija J. Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī R. Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts varoņdarbs, par ko piešķirts ordenis.