Foto: Latgales Kultūrvēstures muzejs
Saeimas priekšsēdētāja biedrs kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs 1947–1969
Latvijas okupāciju, ko prettiesiski īstenoja PSRS, neatzina ne Latvijas tauta, ne starptautiskā kopiena. Visus okupācijas gadus Latvijas valsts turpināja pastāvēt de iure kā starptautisko tiesību subjekts, un starptautiskā kopiena īstenoja PSRS prettiesiskās rīcības neatzīšanas politiku. Šajā laikā ārvalstīs nepārtraukti turpināja strādāt Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests, kas pauda Latvijas valsts pozīciju un aizstāvēja Latvijas pilsoņu intereses. Savukārt okupētajā Latvijas teritorijā izveidojās nacionālā pretošanās kustība, kas prasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības un Satversmes pamata. Nacionālajā pretošanās kustībā nozīmīga bija 1943. gada 13. augustā nodibinātā Latvijas Centrālā padome, kuras kodolu veidoja pēdējās Saeimas vēlēšanās vairākumu ieguvušo politisko partiju pārstāvji. Latvijas Centrālā padome savu leģitimitāti nodrošināja, tās darbā iesaistot Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un viņa biedrus Kārli Pauļuku un Jāzepu Rancānu. Latvijas Centrālā padome uzskatīja, ka līdz jaunas Saeimas, kas ievēlēta brīvās vēlēšanās atbilstoši Satversmei, sanākšanai uz pirmo sēdi atbilstoši Satversmes 12. un 13. pantam spēkā palikušas 1931. gada 3. un 4. oktobrī ievēlētās IV Saeimas pilnvaras. Atbilstoši Satversmes 16. pantam Saeimas prezidija pienākums bija darboties nepārtraukti visu Saeimas pilnvaru laiku, arī okupācijas laikā. Tā kā Valsts prezidenta amats bija vakants, atbilstoši Satversmes 52. pantam un Saeimas kārtības ruļļa 23. pantam Valsts prezidenta vietas izpildīšana bija Saeimas priekšsēdētāja (viņa prombūtnē – Saeimas priekšsēdētāja biedra) pienākums. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa biedrs Jāzeps Rancāns atbilstoši Satversmei secīgi uzņēmās Valsts prezidenta amata pienākumu pildīšanu, uzturot prasību pēc Latvijas neatkarības un Satversmē noteiktās demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanas. Latvijas Valsts prezidenta institūcijas nepārtrauktība, tajā ietverot arī Paulu Kalniņu un Jāzepu Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītājus, stiprina pozīciju par Latvijas valsts nepārtrauktību. Viņu abu politiskā darbība Latvijas valstij sarežģītos laikos apliecina, ka okupācijas laikā uz Satversmes pamata darbojās nacionālā pretošanās kustība un Latvijas interesēs tika īstenoti Satversmē noteiktie Valsts prezidenta pienākumi, cik tas bija konkrētos apstākļos iespējams.
Valsts prezidenta vietas izpildīšana
Bīskaps Jāzeps Rancāns pildīja Saeimas priekšsēdētāja otrā biedra pienākumus II, III un IV Saeimā (1925–1931, 1932–1934). Kā IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs Jāzeps Rancāns pēc Latvijas okupācijas bija aktīvi iesaistījies nacionālajā pretošanās kustībā, lai mēģinātu atjaunot Latvijas neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu uz valsts nepārtrauktības un Satversmes pamata. Jāzeps Rancāns bija Latvijas Centrālās padomes paplašinātā prezidija loceklis.
Pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nāves Jāzeps Rancāns 1945. gada 27. augustā pārņēma Latvijas Centrālās padomes vadību Vācijā. Tā kā nebija ziņu par Saeimas priekšsēdētāja pirmā biedra Kārļa Pauļuka likteni, kurš bija palicis okupētajā Latvijā, sākotnēji jautājums par Valsts prezidenta amata pildīšanu netika risināts. Tikai 1947. gada sākumā trimdā kļuva zināms, ka Kārlis Pauļuks bija miris jau 1945. gada 21. janvārī.
Latvijas Centrālās padomes sesijā Eslingenē 1947. gada 26. aprīlī Latvijas Centrālo padomi veidojošo politisko spēku pārstāvji konstatēja, ka pēc Paula Kalniņa un Kārļa Pauļuka nāves saskaņā ar Satversmi un Saeimas kārtības rulli Saeimas priekšēdētāja otrais biedrs Jāzeps Rancāns kļuvis par Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Šim paziņojumam pievienojās arī Latvijas Centrālās padomes dalībnieki Zviedrijā, publicējot kopīgu Latvijas Centrālās padomes paziņojumu par to 1947. gada 4. jūnijā. Jāzepa Rancāna pilnvaras tika atzītas Latviešu parlamentāriešu konferencē 1947. gada 19./20. augustā un juridiski apstiprinātas ar īpašu Latvijas Senāta senatoru 1948. gada 13. marta/3. aprīļa atzinumu.
Kā Latvijas Centrālās padomes vadītājs Jāzeps Rancāns trimdā uzturēja prasību atjaunot Latvijas neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, pārstāvēja latviešu bēgļu un Latvijas intereses, kā arī īstenoja plašu starptautisko darbību, parakstot vairākus iesniegumus Rietumvalstu valdībām un skaidrojot Latvijas situāciju. Jāzepam Rancānam būtisks bija nepastarpināts darbs ar latviešu bēgļiem, viņu vajadzību apzināšana un ticības neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atjaunošanai nostiprināšana bēgļu vidū.
Latvijas Centrālā padome mēģināja uz Satversmes pamata veidot trimdas valdību ar Jāzepu Rancānu kā tās vadītāju, cenšoties panākt, ka latviešu trimda un arī Latvijas diplomātiskais dienests atzīst šo valdību un apņemas īstenot tās noteikto politiku. Trimdas valdības veidošanas mēģinājums nesekmējās, jo pietiekami liela trimdas daļa apšaubīja Latvijas Centrālās padomes ekskluzīvās tiesības valdības veidošanā un meklēja arī citus latviešu interešu pārstāvības ceļus. Arī Latvijas diplomātiskais dienests neatbalstīja trimdas valdības ideju, jo bija saņemti diplomātiski signāli, ka dienesta pakļautības deklarēšana jaunizveidotai, taču starptautiski neatzītai trimdas valdībai varētu apdraudēt Latvijas okupācijas neatzīšanas politiku un diplomātiskā dienesta iespējas turpināt pastāvēt un pārstāvēt Latvijas intereses. Latvijas sūtņu un Latvijas Centrālās padomes pārstāvju tikšanās laikā Ženēvā 1946. gada 14.–23. maijā tika panākta vienošanās savstarpēji cieši sadarboties Latvijas interešu sekmēšanai, nerisinot jautājumu par trimdas valdības atzīšanu. Arī tikšanās laikā Londonā 1950. gada 18.–20. oktobrī Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs, diplomātiskā dienesta vadītājs un sūtnis Londonā Kārlis Zariņš atteicās atzīt Latvijas Centrālo padomi kā trimdas valdību, taču aicināja turpināt kopējo sadarbību Latvijas neatkarības atjaunošanas labad. Diskusijas par trimdas valdības veidošanu latviešu trimdā raisīja asu polemiku, kurā bija iesaistītas dažādas trimdas politisko un sabiedrisko darbinieku grupas. Vēl 1956. gada 2. janvārī Stokholmā Latvijas Centrālā padome Eiropā vēlreiz atzina Jāzepu Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, aicinot latviešu tautu dzimtenē un trimdā respektēt viņa politisko autoritāti. Tomēr starptautiski citas valstis Jāzepa Rancāna kā Latvijas Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja pienākumu pildītāja pilnvaras neatzina.
Pēc izceļošanas uz ASV 1951. gadā Jāzepa Rancāna politiskā aktivitāte samazinājās, taču līdz mūža galam viņš bija aktīvs latviešu trimdas diskusiju dalībnieks, ar savu autoritāti stiprinot pārliecību par Latvijas neatkarības atgūšanas iespējamību un nepieciešamību atjaunot demokrātisko valsts iekārtu Latvijā, kā arī iestājoties par Latvijas valsts un latviešu interesēm.
Biogrāfija
Jāzeps Rancāns (arī Jezups Rancāns) dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagasta Livziniekos (Liuzeniekos). Mācījies Zaļmuižas pagastskolā un Ludzas apriņķa skolā. Kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus Kronštates ģimnāzijā. Studējis Pēterburgas Garīgajā seminārā un Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā. 1911. gadā ieguvis teoloģijas kandidāta grādu un iesvētīts par priesteri.
Līdz Pirmajam pasaules karam strādājis par skolu kapelānu un vikāru Pēterburgā, kā arī pasniedzēju Pēterburgas Garīgajā seminārā. Garīgajā seminārā līdztekus teoloģiskajiem priekšmetiem mācījis arī latviešu valodu topošajiem garīdzniekiem. Aktīvi piedalījies Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bijis Pēterburgas latviešu savstarpējās palīdzības biedrības valdes loceklis. Pirmā pasaules kara laikā bijis kapelāns Krievijas 10. armijā (1914–1916), kā arī latviešu Bēgļu apgādāšanas Centrālās komitejas loceklis. No 1916. gada Petrogradas Garīgā semināra profesors.
Viens no Latvijas apvienošanās idejas ierosinātājiem un īstenotājiem. Pirmā Latgales latviešu kongresa Rēzeknē 1917. gada 26.–27. aprīlī (9.–10.maijā) organizators un galvenais referents par Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Balsojis par Latgales kongresa lēmumiem un kļuvis par Latgales pagaidu zemes padomes locekli.
Iesaistījies Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbā, bijis tās ārlietu nodaļas loceklis. 1918. gadā ieradies no Pēterburgas Latvijā, lai Aglonā organizētu katoļu Garīgo semināru. Kopš 1918. gada novembra Latvijas Tautas padomes loceklis no Latgaliešu frakcijas. No 1919. gada oktobra Latvijas valdības speciālais sūtnis pie Svētā Krēsla, sekmējis Latvijas valsts atzīšanu un sagatavojis konkordātu starp Latviju un Svēto Krēslu.
No 1923. gada Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps un ģenerālvikārs (konsekrēts 1924. gadā). No 1920. līdz 1938. gadam Rīgas arhidiecēzes Garīgā semināra (vēlāk – Teoloģijas augstskolas) profesors un rektors. No 1938. gada Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultātes profesors un dekāns.
Viens no Latgales Kristīgo zemnieku savienības (vēlāk – Kristīgo zemnieku partija un Kristīgo zemnieku un katoļu partija) līderiem. Ievēlēts I, II, III un IV Saeimā. Bijis II, III un IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs (1925–1931, 1932–1934). Bijis arī Rīgas pilsētas domnieks (1930–1934), aktīvi piedalījies dažādu sabiedrisko organizāciju darbā un publicējies dažādos izdevumos.
Okupācijas laikā iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā, bijis viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem un tās paplašinātā prezidija loceklis. Jāzepa Rancāna bīskapa dzīvoklī regulāri notikušas Latvijas Centrālās padomes sēdes, arī 1944. gada 8. septembra sēde, kurā Pauls Kalniņš parakstīja Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Kā trešais parakstījis Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memorandu.
1944. gadā kopā ar citiem bīskapiem piespiedu kārtā evakuēts uz Vāciju un kara beigās nonācis kapucīnu klosterī Burghauzenē, Bavārijā. Atjaunojis Latgaliešu zemnieku un katoļu partijas darbu un aktīvi piedalījies latviešu trimdas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Pēc Paula Kalniņa nāves vadīja Latvijas Centrālo padomi, kā Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs uzņemdamies arī Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu.
1951. gadā izceļojis uz Grandrepidsu, ASV, kur kalpojis par kapelānu Karmela māsu klostera veco ļaužu mītnē. Piedalījies Vatikāna II koncilā, aktīvi darbojies trimdas sabiedriskajā dzīvē un iestājies par Latvijas neatkarības un demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanu. Miris 1969. gada 2. decembrī Grandrepidsā.