Vaira Vīķe-Freiberga

 

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikuma uzruna Ziemassvētkos 2002.gada 24.decembrī

 

 

Ārā ir vakars, ziemas laiks, pūš auksti vēji, bet iekšā ir siltums, ir svecīšu gaisma, ir Ziemassvētki. Daba ir iemigusi, sastingusi, un ļoti tālu vēl ir pavasara gaidas, bet mēs zinām, ka zem zemes jau gaida nākamā gada asniņi, pumpuri koku zaros ir tikai iesnaudušies. Mēs gaidām saules uzvaru, to, ko senie romieši sauca par “Sol invictus” – neuzvarētā, neuzvaramā saule. Mēs viņu vēl neredzam, tikai uz viņu vēl ceram, bet mēs zinām, ka viņa nāk, ka viņa būs. Tajā brīdī, kad ir vistumšāk, gaisma ir jau paredzama, tajā brīdī, kad sliktāk vairs nevar būt, mēs skaidri zinām, var tikai palikt labāk. Mēs svinam svētkus. Senāk to darīja ar bungām un trompetēm, es ceru, ka katrā ģimenē to dara ar prieku, ar svētku sajūtu, ar svētku galdu, ar dziesmām un ar mūziku.

 

Ziemassvētki ir arī Kristus piedzimšanas svētki. Kristus nāca pasaulē kā glābējs par mūsu grēkiem: “Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū”. Pestītājs nāca kā glābējs, lai izpirktu mūsu grēkus, un tā bija Dieva dāvana cilvēcei. Tam par piemiņu mēs dalām dāvanas gan saviem tuviniekiem, saviem mīļākajiem, gan arī tiem, kas ir sveši, ko nepazīstam. Mēs atceramies, ka arī Kristus bērnam bija jādzimst kūtī, jo pie cilvēkiem nebija viņam mājasvieta.

 

Ziemassvētku laiks ir tas, kad atceramies dzīves pabērnus, dzīves atstumtos un cilvēku aizmirstos. Ziemassvētkos mēs domājam par Kristus bērnu, bet arī par bērniņiem, kas ir mūsu vidū. Bērns ir mazs tik īsu laiku, viņš nav nasta saviem vecākiem – viņš ir Dieva dāvana. Tik ļoti ātri aizskrien tie gadi, kad bērns ir maziņš un vecāku gādībā, un tie ir tie skaistākie gadi katrai ģimenei. Vēlāk pie kamīna uguns varēs pasēdēt, pašķirstīt albuma lapas un papriecāties par to, kā katru gadu, kā katrus Ziemassvētkus meita vai dēls pārvērtās, izauga un lēnām kļuva par pieaugušu cilvēku.

 

Arī valsts aug, pārveidojas un izaug. Un mums ir tā laime būt klāt valsts atdzimšanā un tās izaugsmē, mums ir arī tā privilēģija un tā atbildība pielikt savu roku valsts veidošanā. Katrs mēs kopjam savu pavardu, savu namu un savu ģimeni, bet viss tas kopā veido mūsu valsti, arī tā mums visiem pieder, mēs visi nesam par viņu atbildību.

Es novēlu, lai katrā Latvijas ģimenē ienāk Ziemassvētku gaisma, es novēlu, lai katram sirdī ielīst Ziemassvētku miers, un es novēlu, lai Jūs varētu izjust savā sirdī to dievišķo mīlestību, kuru mēs  šajos svētkos pieminam, lai tā piepilda Jūsu sirdis, lai tā vada Jūsu gaitas, lai tā pavada Jūs visā nākamajā gadā līdz pat nākamajiem Ziemassvētkiem. Priecīgus Ziemassvētkus visiem Latvijā!