Prezidentes kundze,
Man sagādā lielu prieku apmeklēt jūsu valsti un šovakar būt jūsu viesim. Pagājušajā gadā man bija gandarījums uzņemt jūs Nīderlandē. Tas, ka šī oficiālā vizīte uz Latviju varēja notikt tik drīz pēc tam, var tikt uzskatīts kā skaidrs apliecinājums lieliskajām attiecībām starp abām mūsu valstīm. Es priecājos, ka tagad man ir iespēja pašai redzēt lielās pārmaiņas, kuras ir notikušas jūsu valstī pēdējo gadu laikā.
Kopš Latvija atguva savu neatkarību 1991.gadā, tā ir atguvusi savu pienācīgo vietu Eiropas ģimenē. Tā ir pievienojusies Eiropas Savienībai, Ziemeļatlantijas aliansei un Eiropas Padomei un tādējādi ir iestājusies Eiropas juridiskajā kopienā, kļūstot par daļu no transatlantiskās drošības arhitektūras. Šie un citi notikumi ir ļāvuši tai iziet radikālu pārveides procesu. Līdz šim zināmais ir devis ceļu jauniem izaicinājumiem un iespējām. Jūsu jaunā, dinamiskā un augsti izglītotā tauta pierāda, ka ir pilnībā spējīga risināt šos izaicinājumus. Ieguldījums, kuru jūsu tautieši ir devuši Eiropas Savienībai un citām starptautiskām organizācijām, ir ievērojams un mēs patiesi to ļoti augstu vērtējam.
Šo pārmaiņu laikā jūs arī saskaraties ar grūtu, bet būtisku uzdevumu aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus un palīdzēt viņiem iziet cauri šiem dažkārt grūtajiem laikiem. Eiropas Savienības paplašināšanās sekas ir izraisījušas pārejas laika problēmas ne tikai jūsu valstī. Tās ir arī radījušas daudz nenoteiktības cilvēkos Rietumeiropā. Ir ļoti svarīgi, lai mēs nesaskatītu pašreizējo situāciju kā draudus, bet gan kā attīstību, kas mums piedāvā jaunas perspektīvas un iespējas. Valstis, kas nesen ir iestājušās Savienībā, ir bagātinājušas Eiropu ar jaunu vitalitāti un zināšanām, kas ir ieguvums mums visiem.
Veids, kādā jūsu valsts atsaucas uz savu dalību, vēlreiz parāda, ka grūti apstākļi izceļ vislabāko latviešos. Viņi to ir pierādījuši jau iepriekš, pēc tūkstošs deviņi simti deviņpadsmitā gada, kad jūsu valsts atguva savu neatkarību. Šajos gados starp kariem Latvija bija viena no Eiropas ekonomiskajiem līderiem. Diemžēl, šis brīvības un labklājības periods bija īslaicīgs, tas beidzās pēc divdesmit gadiem līdz ar Otro Pasaules karu.
Latvijas vēsture 20.gadsimta otrajā pusē ir gan traģiska, gan dramatiska, jo Otrā Pasaules kara beigas neatnesa jums brīvību un neatkarību, uz kādu jūs cerējāt, bet iezīmēja jauna apspiešanas perioda sākumu. Vairākkārt jūs esat uzsvērti teikusi, ka šos faktus nevajadzētu aizmirst. Drosmīgais un viennozīmīgais veids, kādā jūs esat runājusi par šo jautājumu, pelna visu cieņu.
Jūsu valsts vēsture bija traģiska, bet nekad bez cerības. Neatkarīgas Latvijas ideāls vienmēr palika dzīvs, pat laikā, kad šķita neticami to drīz sasniegt. Starptautisko notikumu attīstība astoņdesmito gadu beigās mainīja situāciju. 1989.gada tēls, kad Baltijas tautas deva spēku savām ilgām pēc brīvības, sadodoties rokās, lai veidotu cilvēku ķēdi, kas stiepās no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai, paliks mūžīgi iegravēts mūsu atmiņās. Un tādējādi, tāpat kā 1919.gads, 1991.kļuva par gadu, kurā tika atgūta brīvība.
Rūgtā jūsu valsts vēsture ir atstājusi savu zīmi ne tikai cilvēku atmiņās, bet arī ikdienas realitātē. Latvijā ir liela minoritāte, ar savu pašas valodu. Tā ir situācija, kura neizbēgami ved pie noteiktas spriedzes, kā tas notiek arī citās Eiropas valstīs, tajā skaitā Nīderlandē. Lai gan šo jautājumu izcelsmes var būt dažādas, rezultāti bieži ir salīdzināmi. Šī spriedze ir jāatzīst un jādod iespēja debatēm. Šī ir viena no vissvarīgākajām jomām, kurā mūsu galvaspilsētas Rīga un Amsterdama sadarbojas un dalās pieredzē. Pie tam mēs uzturam lieliskus sakarus citās jomās, tādās kā transports, arhīvu sistēmas un arheoloģiskā izpēte.
Šādā veidā ir atjaunota sena tradīcija. Rīga un Amsterdama bija lieli komercdarbības centri 17.gadsimtā, kas pavērsa to skatienu uz ārpasauli. Latvija un Nīderlande bija tirdzniecības valstis, kuras raksturoja radošs uzņēmības gars. Jau šajā tālajā gadsimtā mēs sarakstījāmies starp Rīgu un Amsterdamu ar regulāra pasta dienesta palīdzību. Bet mūsu attiecības nebija ierobežotas ar tirdzniecību un transportu, tās ietvēra arī kultūras jautājumus. Fakts, ka Latvijā dzimušais Mariss Jansons pašreiz ir Royal Concertgebouw Orchestra Amsterdamā diriģents, parāda, cik tuvas šīs kultūras attiecības ir atkal kļuvušas. Tā ir arī atbilstoša ilustrācija harmoniskajam attiecību raksturam starp abām mūsu valstīm. Mēs ceram rītdien baudīt šo ļoti īpašo māksliniecisko sadarbību kopā ar daudziem jūsu tautiešiem.
Prezidentes kundze,
Ietekmīgais un prestižais stāvoklis, kuru jūs ieņemat pasaules līmenī, ir pierādījums gan jūsu izcilajām personīgajām īpašībām, gan cieņai, kuru bauda jūsu valsts. Es gribētu pacelt tostu uz jūsu veselību, Prezidentes kundze, uz jūsu vīra, profesora Freiberga, veselību, uz labām attiecībām starp abām mūsu tautām un uz gaišu nākotni Latvijas cilvēkiem!