Ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunu šodien Rīgas pilī atklāja Vēsturnieku komisijas 13.rakstu krājumu "Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964.gadā", kas iznācis komisijas rakstu sērijā par aktuāliem Latvijas 20.gadsimta vēstures jautājumiem. Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune uzdāvināja prezidentei arī signāleksemplāru no komisijas 5 gadu pētījumu apkopojuma angļu valodā, kas nāks klajā š.g.jūnijā.
Uzrunā prezidente uzsvēra, ka katra komisijas sējuma uzdevums ir veikt pētījumus, kas izgaismo vēstures neizzinātās lappuses un cīnās ar nepatiesiem stereotipiem un mītiem, kas radīti okupācijas režīmu laikā. Latvija tagad ir brīva un demokrātiska valsts, kurā humanitāro zinātņu pārstāvji var darboties pēc savas sirdsapziņas, sacīja V.Vīķe-Freiberga, akcentējot domu brīvības un profesionalitātes vērtības, pēc kurām vadās demokrātisku valstu pētnieki. "Mēs vēlamies izprast, izskaidrot un demonstrēt, kas bija Latvijas vēsture. "Valstij ir nozīmīgi, lai būtu pieejami pēc iespējas objektīvi izpētīti vēstures fakti, lai mēs spētu stāties pretī tik ļoti plaši izplatītiem stereotipiem, mītiem un klajai propagandai".
Valsts prezidentes runa, tiekoties ar Latvijas armijas politiski represēto karavīru radiniekiem
Rīgas pilī, 2005.gada 23.martā
Šobrīd, kad tuvojas II Pasaules kara beigu datuma atzīmēšana, kā Jūs visi zināt, notiek ārkārtīgi spraigas debates, ko zināmā mērā Latvijas prezidente ir izraisījusi, un es esmu atļāvusies atgādināt pasaulei to, ka, protams, mēs visi varam priecāties, ka totalitārais, un tiešām vājprātīgais rasistiskais Hitlera nacistiskās Vācijas režīms tika sagrauts, ka reiz asiņainais karš, kurā dzīvību zaudēja neskaitāmi karavīri un civiliedzīvotāji, tika izbeigts, un pēc 8.maija puse Eiropas tika atbrīvota, atguva savu spēju attīstīties un kļūt arvien pārtikušākas, taču Baltijas valstīm šādas iespējas nebija, jo tās otrreiz tika okupētas no Padomju Savienības puses.
Šajā nedēļā mēs pieminam okupācijas sekas. Grāmatā, ko šodien atklājām (Vēsturnieku komisijas 13.sējums), ir stāstīts par visiem okupāciju notikumiem, sākot ar 1940.gadu un arī vēl pēc Staļina nāves. Pēc dažām dienām mēs pieminēsim pēdējās masīvās 1949.gada 25.marta izsūtīšanas un visas tās ciešanas, ko tās izraisīja. Latvijas armijas karavīri, un īpaši virsnieki, tika sistemātiski iznīcināti kara pirmajās dienās, negodīgi iznīcināti, ievilinot viņus novietnēs šeit pat Latvijā, jeb apcietināti un tad izsūtīti.
Es pilnībā varu dalīties Jūsu jūtās un pārdzīvojumos. Mana vīra mātes brālis Roberts Grāvelis 1941.gada 4.februāra rītā tika apcietināts un aizvests. Tikai pēc neatkarības atjaunošanas, kad mēģinājām atrast ziņas par viņu un reabilitāciju, uzzinājām, ka viņš ir ticis turēts dažādos cietumos, spīdzināts, un to var redzēt pēc fotogrāfijām, un notiesāts par to, ka cīnījies, kā sacīts no viņa panāktā atzīšanās rakstā, pret padomju režīmu Latvijas teritorijā starp 1918.-1920.gadu. Tas bija tas noziegums, par kuru viņu apcietināja un nošāva 1941.gada 14.martā. Viņš sāka savu piedalīšanos Latvijas neatkarības cīņās kā pulkveža Kalpaka adjutants, vēlāk viņš bija sapieru rotas kapteinis. Tas ir stāsts, kas līdzinās tiem stāstiem, ko jūs pazīstat no savas ģimenes, tas ir viens no šiem likteņiem, kas nežēlīgā kārtā tika iznīcināts. Jums kā pēcnācējiem ir iespējams viņus pieminēt. Roberts Grāvelis tā arī nebija paguvis apprecēties un viņam pēcnācēju nav, tikai māsas dēls un viņa ģimene.
Taču dzimtas turpinās, latviešu tauta turpinās, un es novēlu, lai mums nākotnē nebūtu jāpiedzīvo tādas necilvēcības, kādām ir gājušas cauri daudzas latviešu paaudzes. Es kā prezidente cīnos katru dienu, bet ne tikai par to, kādai jābūt tagadnes un nākotnes Eiropai, bet arī par to, ka visiem eiropiešiem ir jāpieņem mūsu vēsture, kas ir kļuvusi tagad par visas Eiropas vēsturi. Ja daudzus gadus viņi to neapzinājās, tās bija vēstures baltās lappuses, tad tagad ir pienācis laiks saprast to, kas ar mums ir noticis bez stereotipiem un propagandas. Bet arī mums ir jādomā par mūsu kaimiņiem Eiropā, par viņu vēsturi un viņu traģēdijām.