Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, lūdzot Saeimu otrreiz caurlūkot 2002.gada 31.oktobrī Saeimā pieņemto likumu "Grozījumi Civillikumā”.
Vēstulē prezidente raksta:
“2002.gada 31.oktobrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Civillikumā”.
Minētā likuma 162.panta jaunā redakcija nosaka, ka “nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē vismaz sešus mēnešus un ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas bērnu un vecāku attiecības.” Likums paredz tiesai tiesības samazināt minēto termiņu līdz trim mēnešiem, ja bērns nodots adoptētāja aprūpē pirms gada vecuma sasniegšanas un ir izpildīti pārējie adopcijas priekšnoteikumi.
Tajā pašā laikā Latvijā spēkā esošā Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos uzliek par pienākumu Latvijas valstij veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai vienkāršotu adopcijas nokārtošanas procesus, tiem sekotu un tos paātrinātu.
Kā norāda Tieslietu ministrija un Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs savos atzinumos Latvijas Republikas Saeimai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja ir aicinājusi Latvijas valsti izstrādāt jaunu adopcijas kārtību, lai vienkāršotu un paātrinātu adopcijas procesu.
Minētās Hāgas konvencijas parakstītājvalstis, tajā skaitā arī Latvija, atzīst, ka savas personības pilnvērtīgai un harmoniskai attīstībai bērnam būtu jāaug ģimenē un laimes, mīlestības un izpratnes gaisotnē, atzīstot, ka starpvalstu adopcijas ceļā var nodrošināt pastāvīgas ģimenes priekšrocības bērnam, kam piemērota ģimene nav atrodama viņa vai viņas izcelsmes valstī.
ANO Bērnu tiesību komiteja izsaka bažas par lielo bērnu skaitu, kuri dzīvo bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs. Saskaņā ar Labklājības ministrijas apkopotajām ziņām šobrīd Latvijā šajās iestādēs savu bērnību pavada aptuveni 3 600 bērni, aptuveni 4 600 bērni atrodas internātskolās, 9000 bērniem ir noteikti aizbildņi. Tajā pašā laikā Tieslietu ministrijā ir reģistrēti 540 ārvalstu adoptētgribētāji, no kuriem visi atbilst Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībām attiecībā uz bērnu adopciju Latvijā. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta sniegto informāciju tikai šā gada astoņos mēnešos Tieslietu ministrija ir saņēmusi vēl 138 ārvalstu adoptētāju pieteikumus.
Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju 9.pants nosaka, ka kompetentajām iestādēm katrā konkrētā gadījumā un nepieciešamajā apjomā ir jāievāc informācija par vairākiem jautājumiem, tajā skaitā arī informācija par bērna un adoptētāja savstarpējo piemērotību, un laiku, kurā bērns ir bijis viņa aprūpē un uzraudzībā, atstājot konkrētās metodes, termiņus un kārtības dalībvalstu ziņā. Eiropas konvencija par bērnu adopciju, kā arī citi starptautiskie tiesību akti nenosaka konkrētu aprūpes un uzraudzības termiņu ieviešanu, taču norāda, ka adopciju nenodibina līdz brīdim, kad bērns ir atradies adoptētāju aprūpē pietiekami ilgu laiku, lai dotu iespēju kompetentajai iestādei pamatoti spriest par to nākotnes attiecībām adopcijas nodibināšanas gadījumā.
Vēlos vērst Saeimas uzmanību uz to apstākli, ka katrā konkrētajā un dziļi individuālajā gadījumā šis pietiekami ilgais aprūpes laiks var būt ļoti atšķirīgs un mainīties atkarībā no bērna vecuma un rakstura īpatnībām, piemēram, zīdaiņiem vai pusaudžiem. Nepieciešamo aprūpes ilgumu būtu jāizvērtē atbildīgajai bāriņtiesai (pagasttiesai), dodot savu atzinumu, kā arī tiesai, apstiprinot adopciju. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā aprūpes termiņš līdz adopcijas apstiprināšanai tiek noteikts atkarībā no bērna vecuma, veselības stāvokļa, adaptēšanās adoptētāja ģimenē un citiem konkrētiem apstākļiem.
Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” nosaka, ka, pieņemot lēmumu par to, ka adopcija ir bērna interesēs, bāriņtiesa pārbauda vairāku apstākļu atbilstību Civillikuma prasībām, tajā skaitā izvērtē, vai ir pamats uzskatīt, ka pēc adopcijas starp adoptētāju un adoptēto veidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības (40.pants 1.daļa). Minētā likuma 22.pants paredz, ka bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumi par adopciju ir saistoši tikai pēc to apstiprināšanas tiesā. Turklāt, Eiropas konvencijas par bērnu adopciju 8.pants nosaka, ka kompetentā iestāde nedrīkst nodibināt adopciju, ja tā nav pārliecināta, ka adopcija atbilst bērna interesēm.
Šādā situācijā konkrētu termiņa noteikšana Civillikuma 162.pantā nav uzskatāma par lietderīgu un var radīt situāciju, kurā adopcijas process (īpaši ārvalstu adopcijas process) Latvijā var tikt nepamatoti aizkavēts un pat apturēts, jo šobrīd jāatzīst, ka atbildīgajām institūcijām nav noteiktas skaidras kārtības un izpratnes par to, kādā veidā likuma prasības par bērna aprūpi līdz adopcijas apstiprināšanai vismaz sešus mēnešus varētu nodrošināt, piemēram, ārvalstu adoptētāji. No šā gada 31.oktobrī pieņemtās Civillikuma 162.panta redakcijas teksta nav saprotams, vai šādai aprūpei jānotiek Latvijas Republikas teritorijā, vai tas ir iespējams arī valstī, kurā dzīvo adoptētāji. Tāpat likums nenorāda, kādā juridiskā statusā bērns varētu atrasties adoptētāju aprūpē ārvalstīs tik ilgstošu laika posmu.
Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2002.gada 31.oktobrī Saeimā pieņemto likumu "Grozījumi Civillikumā” otrreizējai caurlūkošanai ar lūgumu nodrošināt iespējami ātru un lietderīgu adopcijas nokārtošanas procesu, kā arī veicināt vienotu likuma normu interpretāciju un piemērošanu.”