Valsts prezidente šodien nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūta 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” otrreizējai caurlūkošanai.
Vēstulē iekļautā motivācija šādam lēmumam:
“Atsaucoties uz 2003.gada 16.aprīlī Saeima pieņemto likumu "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums”, augsti novērtēju šā likuma 2.pantā noteikto mērķi nodrošināt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Jāatzīst, ka pieņemtais likums ir svarīgs ne tikai Rīgas vēsturiskā centra un tā kultūras vērtību saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, bet arī pašas pilsētas ilgtspējīgai attīstībai.
Diemžēl neskaidrības likumā izraisa precīzu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas ārējo robežu apraksta trūkums visai 1574,2 hektāru platības teritorijai, kā arī tas, saskaņā ar kādām normatīvo aktu prasībām šīs robežas tiks precizētas.
Nav skaidrs, kāds ir aizsardzības režīms vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai un, vai uz visu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu atteiksies vieni un tie paši noteikumi, neņemot vērā atšķirības dažādu Rīgas rajonu, piemēram, Pārdaugavas vai ostas rajona, vēsturiskajā attīstībā un īpatnībās.
Patlaban ļoti nopietnas problēmas rada Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma trūkums, jo plānojums noteikti palīdzētu radīt pamatu Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas konkrētu robežu noteikšanai un padarītu skaidrāku likuma "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” piemērošanu. Izmantojot izdevību, aicinu Rīgas domes atbildīgās amatpersonas veikt visus nepieciešamos pasākumus, kas nodrošinātu Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma izstrādāšanu un apstiprināšanu iespējami ātrākā laikā. Rīgas domei būtu jāapzinās, ka vairāku pašvaldības sasaukumu laikā neatrisinātā teritorijas plānojuma izstrādāšana un pieņemšana likumsakarīgi varētu novest pie valsts institūciju un likumdevēju vēlmes ierobežot pašvaldības kompetenci un pārņemt ar Rīgas vēsturiskā centra apsaimniekošanu saistītās funkcijas.
Vēlētos norādīt, ka uz Rīgas vēsturisko centru un uz Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu būtu attiecināmi atšķirīgi noteikumi par to aizsardzību, izmantošanu, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanu, kā arī attīstības projektu īstenošanas kārtību, kas šobrīd likumā paredzēts netiek. Līdz ar to nav pārliecības, vai šīs atšķirības starp Rīgas vēsturisko centru un Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonu tiks ņemtas vērā, Ministra kabinetam izstrādājot noteikumus par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu un aizsardzību. Manuprāt, šis jautājums ir pietiekami svarīgs, lai tā regulējums būtu paredzēts likumā.
Likuma "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” 10.pants paredz izveidot jaunu Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomi, kura darbotos kā sabiedriski konsultatīva institūcija. Tomēr jāatzīst, ka iepazīstoties ar 11.pantā noteiktajām minētās Padomes funkcijām, šīs padomes kompetence pārsniedz sabiedriski konsultatīvas institūcijas tiesības, jo Padomei tiek dotas tiesības pārraudzīt Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma izstrādes gaitu un ievērošanu, sniegt atzinumu par izstrādāto plānojumu pirms tā atzīšanas, kā arī sniegt atzinumu par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību reglamentējošo normatīvo aktu projektiem un norādīt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonā esošos kvartālus un kvartālu grupas, kuriem izstrādājams detālais plānojums. Manuprāt, šādas funkcijas ir raksturīgas izpildvaras institūcijām (valdībai, atbildīgajām ministrijām un to padotībā esošām institūcijām), kurām būtu jāuzņemas arī atbildība par tādu plašu pilnvaru izmantošanas uzraudzību. Tas neizslēdz tādu sabiedriski konsultatīvu padomju veidošanu, kuru lēmumi nav saistoši un tiem nav juridisku seku.
Būtiski Padomes saistošās lēmumu pieņemšanas funkcijas izpaužas likuma pārejas noteikumu 7., 8., 9. punktos, kuros faktiski Padomei ir deleģētas tiesības vērtēt būvniecības ieceres dokumentus ar tiesībām tos noraidīt (7.punkts), apturēt projektu īstenošanu (8.punkts), kā arī apstiprināt pilsētbūvnieciski nozīmīgo potenciāli apbūvējamo vietu sarakstu (9.punkts).
Turklāt šobrīd nav iespējams noteikt, cik ilgs būs pārejas noteikumos paredzētais Padomes pilnvaru laiks, jo Padome, pamatojoties uz Pārejas noteikumos noteiktajām pilnvarām darbosies līdz Rīgas vēsturiskā centra teritorijas plānojuma spēkā stāšanās brīdim, kas šobrīd nav zināms.
Iepazīstoties ar likuma 10.pantā noteikto Padomes sastāvu, ir skaidrs, ka tās locekļi vienlaicīgi pārstāvēs gan Padomi, gan valsts atbildīgās institūcijas, kurām būs jāuzņemas dažādu projektu saskaņošana, ņemot vērā tās pašas padomes atzinumus. Pamatojoties uz iepriekšminēto, rodas neskaidrības par Padomes statusu (lēmumu saistošais vai rekomendējošais raksturs) un tās locekļu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un atzinumiem, kas likumā netiek noteikta.
Likuma 14.pants nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas un izskatīšanas Padomē un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Jāatzīst, ka šāda prasība, kas būtu piemērota valsts vai pašvaldības finansētiem projektiem, nebūtu piemērojama privātām ēkām. Tas rada ierobežojumus privātai uzņēmējdarbībai un brīvā tirgus principu piemērošanai. Manuprāt, jebkuram privātam investoram ir tiesības izvēlēties arhitektu un projektu pēc saviem ieskatiem, taču noteikti ņemot vērā iepriekš zināmas valsts un pašvaldību noteiktas prasības un, nododot šo projektus kompetentu institūciju izvērtējumam.
Manā rīcībā esošā Ekonomikas ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas pārstāvju sniegtā informācija liecina, ka likums "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” nav ticis saskaņots ar normatīvo aktu prasībām būvniecības jomā, proti, ar Būvniecības likumu, Aizsargjoslu likumu, Teritoriju plānošanas likumu, vispārējiem būvnormatīviem un attiecīgiem Ministru kabineta noteikumiem.
Tas var radīt pretrunīgas situācijas, piemērojot konkrēto likumu.
Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” otrreizējai caurlūkošanai.”