Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūta 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” otrreizējai caurlūkošanai.
Savu lēmumu prezidente vēstulē motivē šādi:
“2003.gada 16.aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā””.
Uzskatu, ka, lai gan ar augstāk minētajiem grozījumiem ir mēģināts risināt tās ilgstoši pastāvošās problēmas, kas saistītas ar denacionalizācijas procesa sekām, kā arī īres griestu atcelšanu 2005.gadā, likuma normas ir deklaratīvas un reāli situāciju neuzlabos.
2003.gada 16.aprīlī pieņemtie grozījumi papildina likuma 14.panta pirmo daļu ar 5.1.punktu, kas nosaka, ka personām, kuras dzīvo denacionalizētā vai likumīgajiem īpašniekam atdotā mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunoanai, ir tiesības uz nodrošinājumu ar dzīvojamo telpu pirmām kārtām neatkarīgi no šo personu ienākumu līmeņa. Paplašinot to personu loku, kurām pašvaldībām būs jāsniedz palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, papildus finansējuma avoti likumā "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nav noteikti. Tas, savukārt, neatbilst Latvijas Republikas likuma “Par budžetu un finansu vadību” 10.panta 2.daļas prasībām, kas nosaka: “ja pēc valsts budžeta likuma spēkā stāšanās Saeima pieņem likumus un Ministru kabinets – lēmumus, kuri kārtējā saimnieciskā gadā izraisa pašvaldību budžetu palielināšanos vai to ieņēmumu samazināšanos, tad šādos likumos vai lēmumos ir jānorāda, no kādiem valsts budžeta līdzekļiem tiks segts pašvaldību budžeta pieaugums vai ieņēmumu samazinājums.” Šobrīd pašvaldību rīcībā esošais dzīvojamo telpu fonds, tā stāvoklis, iedzīvotāju pieprasījums pēc dzīvojamās platības un pašvaldību atšķirīgā finansiālā situācija, tāpat kā tas apstāklis, ka 2003.gada 16.aprīlī pieņemtajā likumā "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nav noteikta sevišķa likuma spēkā stāšanās kārtība, praktiski nedod iespēju Latvijas pašvaldībām, īpaši valsts lielākajām pilsētām, sagatavoties minētā likuma izpildei.
Situācijā, kurā jau šobrīd likumā noteiktajām iedzīvotāju grupām netiek nodrošināta pašvaldību palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, š.g. 16.aprīlī pieņemtais likums būtiski paplašina to personu loku, kurām turpmāk būs tiesības prasīt neatliekamu pašvaldību palīdzību. Proti, likuma 13.panta pirmās daļas jaunā redakcija uzliek pašvaldībai jaunu pienākumu sniegt neatliekamu palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā arī personām, kuras īrē vai kuru īpašumā ir dzīvojamā telpa vai dzīvojamā māja, ko būvekspertīze atzinusi par avārijas stāvoklī esošu. Vēlos vērst Saeimas uzmanību uz to apstākli, ka likums šajā gadījumā neparedz tādus neatliekamās palīdzības saņemšanas nosacījumus kā personas ienākumu līmeni vai to, ka personai būtu arī jādzīvo minētajā platībā.
Šāda augstākminētās normas redakcija, iespējams, var kļūt par netiešu pamudinājumu negodprātīgiem māju īpašniekiem turpmāk neveikt ar dzīvojamās mājas uzturēšanu saistītos pienākumus, kā arī neievērot Latvijas Republikas Civillikuma 1084.pantā noteikto būves īpašnieka pienākumu turēt savu būvi tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.
Abas iepriekš norādītās likuma normas, proti, 14.panta pirmās daļas 5.1.punkts un 13.panta pirmās daļas jaunā redakcija, būtiski var samazināt to iedzīvotāju grupu izredzes saņemt pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā, kuriem šī palīdzība patiešām ir ārkārtīgi nepieciešama un kuri šo palīdzību gaida jau gadiem ilgi. Proti, bērni bāreņi un bērni, kuri palikuši bez vecāku apgādības, maznodrošinātās personas, ar kurām kopā dzīvo un kuru apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns, maznodrošinātās pensijas vecumu sasniegušās personas, kā arī maznodrošinātās personas, kuras ir invalīdi. Paredzot turpmāk personām tiesības reģistrēties pašvaldības palīdzības saņemšanai neatkarīgi no to materiālā nodrošinājuma, zūd līdz šim paredzētais likuma mērķis – sniegt pašvaldību palīdzību maznodrošinātajām personām.
Saskaņā ar LR Centrālās Statistikas pārvaldes sniegto informāciju lielākais skaits denacionalizēto īpašumu ir Rīgā – 4209 dzīvojamās mājas un 50 562 dzīvokļi, Jūrmalā – 1515 mājas, 3263 dzīvokļi un Liepājā – 699 mājas, 5132 dzīvokļi. Mājokļu valsts aģentūra, izmantojot LR Centrālās Statistikas pārvaldes apkopoto informāciju, ir aprēķinājusi, ka kopā valstī ir izīrēti 45 183 denacionalizētajās mājās esošie dzīvokļi, tajā skaitā, 32 651 dzīvoklis ir izīrēts patreizējam īrniekam arī pirms denacionalizācijas. Ņemot vērā to, ka vienā dzīvoklī vidēji dzīvo 2,47 cilvēki, Mājokļu valsts aģentūra norāda, ka patreiz denacionalizētās mājās dzīvo aptuveni 80 000 cilvēku, kas bijuši attiecīgā dzīvokļa īrnieki arī pirms denacionalizācijas.
Kā norāda Latvijas Pašvaldību savienība, 2003.gadā Latvijā denacionalizētajās mājās dzīvo 78 000 ģimeņu, Rīgā 4213 denacionalizētās vai likumīgajiem īpašniekiem atdotajās mājās ir 51 000 dzīvokļu. Ventspils pilsētas dome norāda, ka, piemēram, Ventspilī, pamatojoties uz š.g. 16.aprīlī pieņemtajiem "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, tiesības reģistrēties pašvaldības palīdzības saņemšanai pirmām kārtām iegūs 660 personas/ģimenes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, pašvaldībai būšot nepieciešami vismaz 7 974 000 latu Ventspilī, 850 miljoni latu Rīgā un 1,3 miljardi latu Latvijā (Latvijas Pašvaldību savienības un Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sniegtā informācija).
Vēlos atgādināt, ka jau 2001.gada 13.jūnijā, nosūtot Saeimai caurlūkošanai likumu “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, norādīju uz nepieciešamību valstij un pašvaldībām uzņemties solidāras rūpes par dzīvojamā fonda palielināšanu un atjaunošanu, ņemot vērā to, ka lielas iedzīvotāju daļas ienākumi ir ievērojami zemāki par valsts noteikto vidējo ienākumu līmeni. Tādēļ jau pirms diviem gadiem es lūdzu Saeimu izvērtēt iespēju papildināt LR likumā “Par pašvaldībām” noteiktās pašvaldību pastāvīgās funkcijas ar pienākumu rūpēties par pašvaldību dzīvojamā fonda izveidošanu un uzturēšanu, lai nodrošinātu likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izpildi un dzīvokļu palīdzības sniegšanu maznodrošinātām personām. Tāpat, gatavojot likumprojektu “Par kārtību, kādā pašvaldības sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā” un likumprojektu par Mājokļu valsts aģentūru, lūdzu noteikt minētajos likumprojektos konkrētu valsts līdzdalību un valsts un pašvaldību sadarbību mājokļu politikas īstenošanā, proti, paredzot iespēju izmantot valsts īpašumā esošo nekustamā īpašuma fondu, kā arī kredītresursus un citus līdzekļus, lai iespējami ātrākā laikā palielinātu pašvaldību rīcībā esošo dzīvojamo fondu ar jaunām vai atjaunotām dzīvojamām platībām.
Diemžēl, ir jāatzīst, ka šie jautājumi joprojām ir aktuāli un es joprojām uzturu spēkā 2001.gada 13.jūnijā vēstulē Saeimai izteiktos lūgumus.
Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2003.gada 16.aprīlī Saeimā pieņemto likumu "Grozījumi likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” otrreizējai caurlūkošanai.”