Senāta prezidenta kungs,
Senatoru kundzes un kungi,
Ministru kundzes un kungi,
Ekselences,
Dārgie draugi,
Vispirms vēlos pateikties jums, Prezidenta kungs, par silto uzņemšanu un jūsu draudzības un atbalsta vārdiem. Kā pirmā Latvijas valsts vadītāja, kas uzrunā Francijas Republikas Senātu, esmu aizkustināta par man izrādīto godu, ko pieņemu kā simbolu labvēlībai un savstarpējai cieņai starp mūsu valstīm. Tas ir arī Francijas un Latvijas attiecību stiprināšanās simbols, par ko mēs varam tikai priecāties.
Jāatzīmē, ka saites, kas vieno Franciju un Latviju, nav tikko radušās. Tās attīstās uz stipriem un labi iesakņotiem pamatiem. Francijas iespaids Eiropā gadsimtu garumā, tās dominējošā ietekme kultūrā, filozofijā un politiskajā domā jau kopš seniem laikiem ir sasniegusi Baltijas jūras austrumu krastus. Šī franču ietekme ir skanīga un labi saskatāma, par spīti kopš 17. gadsimta beigām valdošajai ziemeļnieciski vāciskās kultūras ietekmei un Krievijas cariskās impērijas politiskajai kundzībai. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pašā sākumā Latvijā notiek zemnieku sacelšanās, ko tieši iedvesmojuši Franču revolūcijas pamatprincipi – brīvība, vienlīdzība un brālība. Šie paši pamatprincipi turpina savu nozīmību 19. gadsimtā, attīstoties mūsdienu latviešu tautas identitātei, kā arī neatkarības cīņu laikā 20. gadsimta sākumā.
Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās 1918. gadā, Sabiedrotie Parīzes konferences laikā 1921. gadā de jure atzīst Latvijas valsti, pateicoties Francijas Republikas prezidenta Aleksandra Milrāna (Alexandre Millerand) kunga atbalstam un ārlietu ministra Aristīda Briāna (Aristide Briand) kunga aktīvai starpniecībai, kuram par godu savulaik Rīgā viņa vārdā tika nosaukta iela. Starpkaru posmā mūsu abu valstu Ārlietu ministrijas nepārstāj vairot diplomātiskos pūliņus ilgstoša miera un stabilitātes nostiprināšanai Viseiropas kustības ietvaros. Aicinot visas Nāciju līgas Eiropas valstis padziļināt ekonomisko un politisko sadarbību, Francija un Latvija šajos gados attīsta dinamiskas attiecības. Tā piemēram, sākot ar 1935. gadu, Francijas parlamentā izveidojas franču-baltiešu centrālkomiteja. Šīs daudzsološās attiecības tiek pēkšņi pārtrauktas 1940. gadā, padomju armijai okupējot Latviju.
Latvija būs vienmēr pateicīga Francijai par to, ka tā nekad nav atzinusi Baltijas valstu piespiedu inkorporēšanu Padomju Savienībā. Mēs paturam prātā arī to, ka 1991. gadā Francija bez kavēšanās atzina Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Dažus mēnešus vēlāk, 1992. gada maijā, Fransuā Miterāna (François Mitterrand) kungs kļūst par pirmo Rietumu valsts vadītāju, kurš apmeklē Baltijas valstis, lai tās sveiktu, atgriežoties brīvo un demokrātisko valstu saimē.
Dāmas un kungi,
Gadsimtu gaitā būdama Eiropas civilizācijas karognesēja, Francija bija klāt, dzimstot Eiropas Savienībai – jaunai kārtībai Vecajā kontinentā. Šodien tā turpina sekot līdzi Eiropas celtniecības procesiem. Vēsturiskā franču-vācu vienošanās par ogļu un tērauda ražošanas kontroli, parakstīta uz pēckara noasiņojušās un drupās sagrautās Eiropas pamatiem, kļūst par pirmo ceļa stabu samierināšanās un integrācijas ceļā, ko uzsāka francūzis Žans Monē (Jean Monnet) un franču luksemburgietis Roberts Šūmans (Robert Schuman). Tā ir jaunas un savā ziņā nebijušas Eiropas dzimšana, lai gan, Jūs varbūt teiksiet, ka ir bijuši tādi precedenti kā romiešu impērija, Kārļa Lielā impērija vai pat otomanu iekarojumu tvēriens. Šis pax europea, šī jaunā alianses, ekonomiskās sadarbības un varas līdzsvara sistēma, iespējams, ir kļuvusi par vislielāko Eiropas panākumu kontinenta vēsturē. Par panākumu, kas tomēr pusgadsimta laikā skāra tikai Rietumeiropu, atstājot visu Austrumeiropu un Centrāleiropu aiz dzelzs priekškara.
Jauniem biedriem pakāpeniski pievienojoties Eiropas Savienībai, Eiropas integrāciju vada kontinenta mēroga demokratizācijas vilnis. Ne viena vien pašreizējā dalībvalsts pēc gadiem vai pat gadu desmitiem ilgas diktatūras, nu ir pārveidojusies par stabilu demokrātisku valsti. Pašreizējais Eiropas Savienības paplašināšanās posms ir kā loģisks šī ceļa iznākums.
Komunisma kā ideoloģijas un ekonomiskās sistēmas izgāšanās un Padomju Savienības kā dzelzs milža uz māla kājām sabrukums ļāva dzēst Eiropas kartē Hitlera un Staļina iezīmēto, bet Molotova-Rībentropa pakta apzīmogoto dalījuma līniju. Lai izrautos no post- staļiniskās ietekmes sfēras, tautas kustību uzplūdi 80- to gadu beigās un 90- to gadu sākumā noveda līdz neatkarības atjaunošanai trīs Baltijas valstīs un patiesai ilglaicīgi pakļauto satelīttautu suverenitātei. Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, šīs no komunisma jūga atbrīvojušās nācijas ir gatavas, šoreiz no savas brīvas gribas, deleģēt Eiropas Savienībai daļu savas tik ilgi gaidītās suverenitātes. Mēs šeit saskatām pravietiskās Roberta Šūmaņa vīzijas piepildīšanos, kurš 1963. gadā rakstīja, es citēju: “mums jāveido Eiropa ne tikai brīvo tautu interesēs, bet arī tā, lai tajā varētu uzņemt tautas no Austrumiem, kuras, atbrīvojušās no atkarības, ko joprojām izcieš, lūgs mums uzņemšanu un mūsu morālo atbalstu”. Citāta beigas.
Eiropas integrācijas ideja iemieso stratēģisku tālredzību un politisku drosmi, kas kopā spējušas pārvarēt gadsimtu ienaidu un iedibināt Eiropā ilgstošu mieru un stabilitāti līdz ar nepieredzētu labklājību. Tomēr visupirms Eiropas integrācija nozīmē pievienošanos cilvēces vērtībām, indivīda tiesību atzīšanu, brīvību, demokrātiju un taisnīgumu – vērtības, kas ir nepārprotami eiropeiskas un arī saistītas ar Apgaismības laikmeta un Franču revolūcijas ideāliem. Tieši šajā kopējo vērtību kontekstā jāskata abi šobrīd noritošie Eiropas atkalapvienošanās procesi: Eiropas Savienības paplašināšanās, no vienas puses, un Ziemeļatlantiskās alianses paplašināšanās no otras.
Dāmas un kungi,
Latvija kā abu šo supra- nacionālo organizāciju kandidātvalsts, kas stāv uz dalības sliekšņa, 21. novembrī Prāgā un decembrī Kopenhāgenā sagaida vēsturiskus lēmumus. Šiem lēmumiem būs nozīmīgas sekas uz desmitiem miljonu Eiropas pilsoņu nākotni. Kā Eiropas Savienības, tā arī NATO dalībvalstīm šī būs vēsturiska iespēja labot kļūdas un izlīdzināt smago netaisnību, kas pieļauta 20. gadsimtā. Tā beidzot būs iespēja izdzēst pēdējās Otrā pasaules kara pēdas un ieslodzīt vēstures pazemē bēdīgo aukstā kara mantojumu Eiropā. Mana latviešu paaudze, kura pieredzēja kara šausmas un trimdas vai deportāciju ciešanas, ilgi gaidīja mūsu valsts atbrīvošanas un neatkarības atjaunošanas brīdi. Gadu desmitu laikā šis mērķis šķita utopisks un nesasniedzams. Lūk, šodien jau ir pagājuši 11 gadi, kopš tas ir sasniegts, un mēs dodamies pretī jaunam mērķim, kas loģiski izriet no iepriekšējā – pretī mūsu integrācijai demokrātisko Eiropas nāciju saimē.
Tāpat kā mūsu laikabiedriem visā Austrum- un Centrāleiropā, patiesi apvienotā Eiropa arī mums kļūs par zināmu revanšu visām tām ciešanām, netaisnībai un pazemojumiem, kas bija jāizcieš desmitiem miljonu eiropiešiem pusgadsimtu ilgajā komunistu jūga laikā.
Salīdzinot ar Eiropas Savienības paplašināšanos, NATO paplašināšanās ir papildus elements ilgstošajai partnerībai starp Eiropu un Ziemeļameriku. Turklāt, šī partnerība ir sākusies jau pirms NATO dibināšanas 1949. gadā: vai mēs domājam šobrīd par nebeidzamajām balto krustu rindām magonēm nosētos Flandrijas līdzenumos, kas tapa par mūža mājām divu paaudžu jauniem kanādiešiem, kuri ieradās aizstāvēt Franciju; vai mēs domājam par amerikāņu un kanādiešu lomu 1945. gada atbrīvošanā; vai domājam par tam sekojošo Maršala plānu un transatlantiskās sadarbības desmitgadēm.
Latvijai, NATO kandidātvalstij šī transatlantiskā sadarbība ir un paliek nozīmīga Alianses sastāvdaļa. Tāpēc mēs noraidām domu par pieaugošo atšķirību starp abiem kontinentiem. Protams, Eiropa patur tiesības noteikt savus viedokļus un savas prioritātes. Tās ir fundamentālās tiesības, ko, citu starpā, vienmēr ir pieprasījusi Francija. Protams, starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu ne vienmēr valda vienprātība, ja jautājums skar vides aizsardzību, atbalstu lauksaimniecībai, pašmāju rūpniecības aizsardzību vai militāru intervenci trešajās valstīs. Tomēr nevajadzētu interpretēt šīs viedokļu atšķirības kā pārrāvumu ciešajās draudzības saitēs, kas vieno abus kontinentus. Pat vislabākie draugi nav vienmēr vienprātīgi visos savos uzskatos. Šis vairāk nekā jebkad ir dialoga un konsultāciju laiks. Eiropa un Amerika pieder vienai vērtību un civilizācijas telpai, tās galu galā ir kultūras, kas izaugušas no viena celma. Tām jāprot runāt kopīgu valodu, pirms tās var uzsākt civilizāciju dialogu ar pārējo pasauli.
Pieaugošās globalizācijas laikmetā Eiropai arvien vairāk ir nepieciešams noformulēt konsekventu politiku, kas spējīga nodrošināt tās sabiedrības modeli, tās politisko ietekmi un ekonomisko konkurētspēju. Globalizācija, kas mums rada arvien jaunus izaicinājumus, ietver tikpat daudz iespēju kā draudu. Tā ir šķietami neizsīkstošu bagātību avots, bet tā rada arī augošu plaisu ienākumos starp bagātajiem un nabagajiem. Visparastākā no mūsu ikdienas darbībām, tāda kā vienkārša preces iegāde lielveikalā, var citā zemeslodes pusē radīt ekonomiskas vai politiskas atskaņas, kas ne vienmēr uzreiz ir acīmredzamas. Smalku pavedienu tīkls saista Parīzes iedzīvotājus ar tiem, kas dzīvo Rīgā, Ņujorkā, Dakārā vai Pekinā. Apstākļos, kad ekonomika un politika kļūst arvien vairāk un vairāk saistītas, vairs neviens politisks lēmums nevar tikt pieņemts, neņemot vērā dinamiskos globalizācijas procesus.
Papildus saviem tiešajiem integrācijas un iekšējo reformu uzdevumiem, jaunajai paplašinātajai Eiropai jāstājas pretī mūsu laikmeta sērgām, kuru saraksts ir stipri garš. Nedrīkst aizmirst izaicinājumus, ko mums uzliek nabadzība un bezdarbs, infekcijas slimības un narkotikas, diskriminācija un neiecietība, sieviešu un bērnu izmantošana, vides piesārņošana un resursu izsīkšana, terorisms un organizētā noziedzība, kā arī ieroču, narkotiku, kontrabandas un cilvēku tirdzniecība, ko rada nelegālā imigrācija. Tās visas ir kļuvušas par globālām problēmām, kam nepieciešami pasaules mēroga risinājumi. Tas prasa ciešāku sadarbību starp visām pasaules valstīm, kā arī vispārēju starptautisko normu ievērošanu. Tam nav alternatīvas. Neviena valsts nespēj viena stāties pretī šīm problēmām, neviena valsts nevar izvairīties no starptautiskās ietekmes.
Traģiskie uzbrukumi Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gada septembrī uzsvēra pieaugošos draudus, ko pārstāv terorisms un organizētā noziedzība, kā arī nepieciešamību dibināt jaunas sadarbības formas, lai stātos šiem draudiem pretī. Tas ir vēl viens iemesls, lai vairāk nekā jebkad stiprinātu transatlantisko partnerību. Esmu pārliecināta, ka NATO kā vēsturē visspēcīgāka un iedarbīgākā militārā alianse ir spējīga stāties pretī visa veida draudiem mūsu drošībai, vai tie būtu militāri, terorisma vai kāda cita veida draudi.
Esmu pārliecināta, ka Latvijas un citu Eiropas demokrātiju pievienošanās Aliansei dos reālu pienesumu tās resursiem. Mēs to jau vairākus gadus esam parādījuši ar mūsu karavīru aktīvo dienestu NATO dalībvalstu armijas vienību ietvaros kā Kosovā, tā Bosnijā-Hercegovinā, kur augstais mūsu bruņoto spēku profesionalitātes līmenis ir ticis augstu novērtēts.
Bet esmu tikpat pārliecināta arī par to, ka Eiropas rīcībā jābūt saviem spēkiem, spējīgiem darboties saskaņā ar ES kopējo ārējo un drošības politiku. Tas ir organizatorisks jautājums, jautājums par komandieriem, vadības līnijām un atbildību. Šādu Eiropas ātrās reaģēšanas spēku izveidošana sekmētu to valstu līdzdalību Eiropas mēroga militārās operācijās, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, bet nav NATO, kā Zviedrija un Somija. Pats par sevi saprotams, ka šādiem Eiropas pašas spēkiem jāattīstās ciešā un saskanīgā sadarbībā ar NATO struktūrām, jo, protams, netiek prasīts, lai katra dalībvalsts izvietotu divus paralēlus bruņotos spēkus, katru ar atšķirīgu komandējošo ķēdi. Latvija ir gatava uzņemties visas saistības, kas nepieciešamas gan transatlantiskajai aliansei, gan Eiropas pašas spēku aliansei. Latvija jau ir piedāvājusi savus ekspertus dienestam Eiropas Savienības policijas misiju ietvaros Bosnijā-Hercegovinā. Mēs turpinām sagatavot noteiktu skaitu speciālistu specifiskām un specializētām nišām, tādējādi sniedzot reālu ieguldījumu kopējai mūsu kontinenta drošībai.
Dāmas un kungi,
Eiropas nākotnes Konvents, kas uzsācis darbu šī gada martā, ir viens no visambiciozākajiem reformu projektiem Eiropas vēsturē. Tam jārod atbildes uz virkni būtisku jautājumu, sākot ar Savienības iekšējo struktūru reformu, tās vadības metodēm, lēmumu pieņemšanas mehānismiem un resursu piešķiršanas principiem. Jau 15 dalībvalstu Eiropa radīja izaicinājumus, kādu Eiropai nebija bijis ar 6 dalībvalstīm. Ir skaidrs, ka, lai efektīvi vadītu Eiropu ar 27 dalībvalstīm, tai būs nepieciešamas reformas un zināma pielāgošanās. Tā būs iespēja veikt “mājas sakopšanu”, ar novatorisku pieeju pārdomājot tās darbības metodes, ko jau sen bija vēlme mainīt. Konventam arī jāuzdod sev jautājums par Eiropas lomu uz starptautiskās skatuves, par veidiem, kā nodrošināt Eiropas klātbūtni šībrīža globālo jautājumu apspriešanā, tai skaitā par plaša mēroga sekas izraisošām starptautiskajām krīzēm.
Mums īpaši atbilstoši šķiet tas, ka vēsturiskais Konventa prezidēšanas uzdevums tika uzticēts ne vienam citam, kā Valerī Žiskāram d’Estēna (Valéry Giscard d’Estaing) kungam, lielam Eiropas integrācijas atbalstītājam. Latvija un citas kandidātvalstis ir lepnas par iespēju izvirzīt savus parlamenta deputātus un valdības ministrus līdzdalībai Konventa debatēs. Ir dabiski, ka esam klāt debatēs par mūsu kopīgo nākotni, jo arī mūs skars tur pieņemto lēmumu sekas.
Konventam iesniegtajiem priekšlikumiem jātiek izvērtētiem nākamās Starpvaldību konferences laikā. Latvija un citas kandidātvalstis vēlētos, lai šī konference notiek pēc Eiropas Savienības paplašināšanās 2004. gadā, lai ļautu jaunajām dalībvalstīm pilnvērtīgi piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas būtu vienīgais veids, kā nodrošināt taisnīgumu un solidaritāti, tas būtu veids, kā nodrošināt pieņemto risinājumu leģitimitāti visās Eiropas Savienības dalībvalstīs: vecajās un jaunajās, lielajās un mazajās.
Nobeigumam vēl daži vārdi par tautas pieejamību Eiropas Savienības struktūrām un mehānismiem. Ir skaidrs, ka Eiropas celtniecība nevar balstīties tikai uz starptautiskām konferencēm un starpvaldību sanāksmēm. Tā jāstiprina ar visu līdzdarbojošos nāciju pilsoņu kopuma iesaistīšanos, sapratni un atbalstu. Lēmumu pieņemšanai “varas augšās” jātiek vienmēr novērtētai kā caurskatāmai un taisnīgai. Pat vēl vairāk, to nozīmei jābūt skaidri uztveramai un saprotamai ikvienam. Liels, bet pilnīgi noteikti veicams izaicinājums ir masu politiskās izglītības nepieciešamība, izglītības, kas varētu būt kas cits nekā vienas vai otras noteiktas politiskās ideoloģijas doktrīna. Šī ir nerimstoša vajadzība, kas ir jāapmierina, jo demokrātijai nav patiesas nozīmes, ja tā nebalstās uz katra pilsoņa izvēli, kas izdarītu, labi izprotot iemeslus.
Subsidiaritātes princips, iekļauts Eiropas Savienības pamatprincipu vidū, ir viena no praktiskām atbildēm, kā pietuvināt lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem. Tāpēc kompetenču sadalījumam starp valstīm-nācijām, reģioniem un vietējām pašvaldībām jābūt precīzi definētam un jātiek mainītam tikai vienprātīgi.
Dāmas un kungi,
Šajā vēsturiskajā laikposmā, kad izšķirsies mūsu kontinenta nākotne, man kā kandidātvalsts pārstāvei bieži lūdz pamatot iemeslus, kādēļ mana valsts būtu jāpieņem Eiropas Savienībā, lūdz atklāt tās sasniegumus un pierādīt, ar ko tā ir cienīga pretendēt uz šādu godu. Domāju, ka atbilde uz to ir pavisam vienkārša, bet tā pelnījusi, lai to atkārtotu. Lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, vispirms ir jāparāda tāda vēlme, tad jāpierāda spējas. Daudzo desmitgažu laikā ES ir izstrādājusi likumu un noteikumu kopumu, kas kļuvis par tās acquis communautaire. Šī acquis pieņemšana, spēja atbilst pirms desmit gadiem Kopenhāgenas sammitā pasludinātajiem kritērijiem ir “ceļa karte”, kurai sekot un kurai arī seko kandidātvalstis.
Bet Eiropas paplašināšanās ietver arī cilvēcisko un humāno dimensiju, ko nedrīkst aizmirst. Kandidātvalstis nav piedzimušas vakar, tās nav nokritušas no debesīm, tās nenāk no mēness. Tās vienmēr bijušas te, jums blakus, tām visām ir simtgadīga un pat tūkstošgadīga vēsture, kas norisinājusies šajā pašā – mūsu un jūsu - kontinentā. Jā, lielākā daļa šo valstu ilgu laiku bija nodalīta no jums ar dzelzs aizkaru, kas sazināšanos padarīja gandrīz neiespējamu. Bet ļaudis tur turpināja dzīvot un elpot, radīt un attīstīties par spīti totalitārismam, par spīti apspiešanai. Ļaudis saglabāja sava pavarda uguni, savu valodu, savu kultūru un identitāti, tik samītu un apdraudētu. Ļaudis turpināja lolot savus sapņus, uzturēt savas cerības un centienus. Gaidīja dienu, kad viņi būs brīvi, lai pievienotos citām, jau brīvajām tautām. Viņi gaidīja dienu, kad varēs pievienoties pasaulei, lai tajā ienestu to, ko vēlas katrs cilvēks – savas idejas un darbošanos, savus talantus un spējas, bet, galvenokārt, savas pieredzes augļus. Tādas pieredzes, kas vērtīga tieši ar to, ko tā var sevī ietvert – tikpat labi priekus kā bēdas, ciešanas un uzvaras, tikpat labi savas neveiksmes un sekmes.
Mēs - latvieši un citi - patiesībā neesam pametuši Eiropu. Mēs vienmēr esam tajā bijuši. Mēs esam te joprojām. Eiropa, mūsu visu kopējā tēvzeme, gaida mūs visus, lai kopā veidotu mūsu kopējo nākotni.