(tulkota no angļu valodas)
Lielāka Eiropa – Stiprāka Eiropa?
Jūsu Majestāte!
Ministri!
Ekselences!
Universitātes Prezidenta un Galvenā Rektora kungs!
Dāmas un kungi!
Man ir prieks un gods uzrunāt šo cildeno auditoriju Leidenas Universitātē, kas ir senākā augstākās izglītības iestāde Nīderlandē un viens no visieredzētākajiem akadēmiskajiem un pētniecības centriem Eiropā. Man ir arī tas gods vadīt pirmo Latvijas valsts galvas oficiālo vizīti Nīderlandē, un esmu īpaši pateicīga Viņas Majestātei Karalienei Beatriksei par to, ka viņa šodien šeit ir klāt kopā ar mums.
Mani lūdza Jūs uzrunāt par to, vai paplašināta Eiropa novedīs uz stiprāku Eiropu. Man liekas, ka es sākšu ar mūsu stāvokļa aprakstu vēsturiskajā kontekstā un tad runāšu par to, ko es uzskatu par mūsu galvenajiem izaicinājumiem īsākam un arī ilgākam laika posmam.
Pamati tai paplašinātajai un no jauna apvienotajai Eiropai, ko esam kopīgi uzņēmušies uzbūvēt, tika iemūrēti uz drupām no kontinenta, kuru pamatīgi traumēja Otrais pasaules karš – vispostošākā sadursme, ko cilvēce vispār ir piedzīvojusi. Patiesībā tās neizmērāmās ciešanas un dzīvības upuri, kurus izraisīja abi 20. gadsimteņa pasaules kari, noveda uz atskurbinošu atjautu, ka turpmākas sadursmes ar modernajiem ieročiem varētu novest līdz cilvēces civilizācijas, tādai kā mēs to pazīstam, iznīcībai. Šī atjauta apslāpēja nacionālistiskas un totalitāras vēlmes apvienot Eiropu, lietojot ieročus un militāro spēku.
Pirms vairāk nekā pusotra gadsimteņa, 1849. gadā, franču autors un politiķis Viktors Igo izteicās šādi Parīzes Miera kongresā:
“…Reiz pienāks diena, kad karš liksies tikpat absurds un būs tikpat neiespējams starp Parīzi un Londonu, starp Pēterburgu un Berlīni, starp Vīni un Turīnu, cik tas būtu neiespējams un liktos absurds šodien starp Ruānu un Amienu, starp Bostonu un Filadelfiju.”
Monē, Šūmans un citi apgaismoti politiķi meklēja nevardarbīgu līdzekli, kas varētu nodrošināt mieru nākotnē. Pirmo reizi mūsdienu vēsturē viņi atsaucās uz kopējo vērtību uztveri, lai apvienotu Eiropas tautas. Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, balstoties uz šīm pamatvērtībām, nobruģēja ceļu tā izveidei, ko mēs tagad pazīstam kā Eiropas Savienību.
Kā Viktors Igo pasludināja tajā pašā Parīzes Miera kongresā 1849. gadā:
“…Reiz pienāks diena, kad vienīgie kaujas lauki atradīsies tirgos, kuri atveras komercijai un prātos, kuri atveras idejām. (…)”
Eiropas Savienības dibināšanas dokumenta 6. rindkopā ir skaidri norādītas tās vērtības, kas mums, eiropiešiem, ir kopīgas: “brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamattiesību ievērošana, un likuma vara.”
Jaunā Eiropas Konstitūcija papildina šos principus ar tādiem papildus jēdzieniem kā plurālisms, iecietība, taisnīgums, solidaritāte un nediskriminācija. Šie jēdzieni veido Eiropas 21. gadsimteņa politiskās kultūras pamatus.
Diemžēl, kamēr viena puse no Eiropas zēla un plauka pēc Otrā pasaules kara, otra Eiropas puse nīka vēl vairākus gadu desmitus aiz Dzelzs priekškara zem komunisma, totalitārisma un svešzemnieku kundzības. Šī iemesla dēļ šogad, 9. maijā, kad es Maskavā atzīmēšu Otra Pasaules kara beigu 60. gadadienu, es to darīšu ar dalītām jūtām.
Latvija, kopā ar pārējo Eiropu, līksmos par nacistiskās Vācijas un tās fašistiskā režīma sakāvi. Šis režīms bija okupējis un pakļāvis vairāk nekā duci Eiropas nāciju, ieskaitot Nīderlandi. Tas bija vainojams vairāku miljonu nevainīgu civiliedzīvotāju nāvē visā Eiropā. Tas bija izdzenājis vēl papildus miljonus trimdā. Manis pašas valstī Latvijā, nacistiski vācieši un viņu vietējie izpalīgi izpildīja visnežēlīgākos un vismilzīgākā apjoma noziegumus pret cilvēci, kas vispār ir tikuši veikti uz Latvijas zemes.
Tomēr atšķirībā no tā, kas notika Rietumeiropā, ienīstās nacistiskās Vācijas impērijas krišana nenoveda pie manas valsts atbrīvošanas. Tajā vietā trīs Baltijas valstis - Latvija, Igaunija, Lietuva - tika pakļautas kārtējai brutālai okupācijai, ko veica kārtējā svešā, totalitārā impērija Padomju Savienība. Piecu garu gadu desmitu garumā Latvija, Igaunija un Lietuva tika izdzēstas no Eiropas kartes. Zem padomju jūga trīs Baltijas valsis piedzīvoja masveida deportācijas un slepkavības, brīvības zaudēšanu un vairāk nekā miljona krievvalodīgo ieceļotāju ieplūšanu.
Kā Prezidente, kura pārstāv valsti, kas smagi cieta zem padomju varas, jūtu pienākumu atgādināt pārējai pasaulei, ka cilvēces vispostošākā sadursme varēja arī nenotikt, ja nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības totalitārie režīmi nebūtu slepus vienojušies par Austrumeiropas teritoriju savstarpējo sadalīšanu. Es runāju par kaunpilno līgumu, ko Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas ārlietu ministri, Vjačeslavs Molotovs un Joahims Ribbentrops, parakstīja 1939. gada 23. augustā.
Pusotru nedēļu vēlāk, šī necienīgā pakta slepeno papildus protokolu tiešais rezultāts bija Hitlers iebrukums Polijā, kas aizsāka Otro pasaules karu. Padomju Savienība tad okupēja Polijas austrumu daļu ar Hitlera pilnu piekrišanu, un vēlāk tajā gadā iebruka Somijā. Tad, 1940. gada jūnijā, krievu karaspēks iebruka un okupēja Latviju, Igauniju un Lietuvu. Hitlers un Staļins šos iebrukumus un okupācijas jau bija iepriekš paredzējuši un savstarpēji saskaņojuši.
Šiem diviem diktatoriem, Hitleram un Staļinam, jānes lielākā vaina par to, ka tika iesākts Otrais pasaules karš, kura dēļ bija milzīgi cilvēku zaudējumi un ciešanas. Pieminot tos, kuri zaudēja savas dzīvības Otrā pasaules kara laika, nedrīkstam aizmirst tos noziegumus pret cilvēci, kurus veica gan Hitlers, gan Staļins, un nedrīkstam nepieminēt šo divu totalitāro tirānu vārdus.
Es uzskatu, ka visu demokrātisko valstu pienākums ir mudināt Krieviju nosodīt tos noziegumus, kas tika veikti uz tās zemes un kaimiņu valstīs komunisma vārdā padomju laikmetā. Krieviju vajadzētu mudināt godīgi izvērtēt visus tās vēstures sarežģītos posmus, tāpat kā Vācija to darīja pēc Otrā pasaules kara beigām, un tāpat kā mana valsts to ir darījusi, kopš tā atguva savu neatkarību.
Latvijai Otrais pasaules karš beidzās tikai vairākas desmitgades vēlāk, 1990. gada 4. maijā. Šis ir datums, kad manas valsts parlaments pieņēma deklarāciju par neatkarības pasludināšanu no Padomju Savienības. Šā gada maijā latvieši atzīmēs šīs vēsturiskās deklarācijas piecpadsmitgadi.
Šā gada 1. maijā Latvija arī svinēs pirmo gadadienu kopš tās iestāšanās Eiropas Savienībā. Šis ir tas datums, kas beidzot pārvar to plaisu, kas bija sašķēlusi mūsu kontinentu kopš Otrā pasaules kara beigām. Tikai kopš tā datuma esam spējuši izdzēst Staļina mantojuma pēdējās pēdas, kā arī likt galu tai paplašinātajai ietekmes sfērai, ko viņam atļāva sagrābt pēc Hitlera krišanas. Pirmais maijs atzīmē manas valsts atgriešanos Eiropas paplašinātajā brīvu un demokrātisku nāciju ģimenē. Lai pārvarētu šo plaisu, Latvijai, tāpat kā visām pārējām jaunajām valstīm, ir bijis jāiziet cauri paātrinātam reformu un pārveidošanās procesam, kā arī vērtību pārorientēšanai.
Esam atguvuši mūsu domāšanas un reliģijas brīvības, kā arī visas pārējās pilsoniskās brīvības. Esam atguvuši tās pārvietošanās un pulcēšanās brīvības, kuras mums tik ilgi bija tikušas liegtas. Bet galvenokārt, esam atguvuši suverenās tiesības pašiem pieņemt savus lēmumus un pašiem virzīt savu likteni. Šādi darot, mēs kopā ar pārējām deviņām jaunajām Savienības dalībvalstīm, esam izpildījuši pareģojumu, ko Viktors Igo bija izteicis 155 gadus iepriekš:
„.. Reiz pienāks diena, kad Jūs, Francija, Jūs, Krievija, Jūs, Itālija, Jūs, Anglija, Jūs, Vācija, Jūs, visas kontinenta valstis, nezaudējot savas sevišķās īpašības un savu vareno individualitāti, šauri sakausēsities lielākā kopumā, un Jūs izveidosit Eiropas brālību, tieši tā kā Normandija, Bretaņa, Burgundija, Lorēna, Elzasa, visas mūsu provinces, ir sakausējušās Francijā.”
Jūsu Majestāte!
Dāmas un kungi!
Ar desmit jaunu dalībvalstu iestāšanos Eiropas Savienība ir izaugusi par nepieredzēti lielu brīvību telpu, kurā valda demokrātiskas, humānistiskas vērtības. Tā ir arī izaugusi par milzīgu, kopēju tirgu ar vairāk nekā 450 miljoniem patērētāju. Šis tirgus aizņem gandrīz vienu piekto daļu (18%) no pasaules tirdzniecības apjoma un sastāda vairāk nekā vienu ceturto daļu (25%) no pasaules IKP. Eiropieši, it īpaši kontinenta rietuma daļā, bauda vienu no augstākajiem pasaules dzīves līmeņiem. Blakus viņu augstākajiem ienākumiem, tiem ir liels ieguvums no devīgajām, valsts dotētajām labklājības un vecuma pensiju sistēmām.
Toties jaunākās dalībvalstis vēl atpaliek daudzās jomās. Tas noteikti attiecas uz Latviju, kura šobrīd atrodas pēdējā vietā attiecībā uz caurmēra ienākumiem. Lai gan galvaspilsēta Rīga un valsts kopumā ir piedzīvojušas fantastiskas izmaiņas izaugsmē un attīstībā, joprojām ir reģioni ar vietām, kas cieš no augsta bezdarba un nabadzības.
Liels izaicinājums būs turpmākajos gados samazināt tās ievērojamās ekonomiskās nevienlīdzības, kas joprojām pastāv starp ES vecākajām un jaunākajām dalībvalstīm, un to izdarīt pēc iespējas ātri. Laimīgā kārtā tie mehānismi, ko ES var likt lietā, lai samazinātu nevienlīdzības starp reģioniem, ir nenoliedzami efektīvi. Izlīdzināšanas programmas un attīstības fondi ir radījuši īstus un taustāmus rezultātus, un ir daudz devušas, lai celtu dzīves līmeni vienai jaunajai dalībvalstij pēc otras, ieskaitot Portugāli, Īriju, Spāniju un Grieķiju. Pateicoties tās iedzīvotāju spēcīgajai motivācijai un darba ētikai, ko pat padomju okupācija nespēja iznīcināt, Latvija pēdējos gados var lepoties ar pastāvīgi augstajiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Latvijai ir visas iespējas un ir apņēmības pilna panākt [savus kaimiņus], un [viņus] panākt pēc iespējas ātri.
Dīvainā kārtā, Eiropas panākumi ir likuši eiropiešiem pašiem kļūt par savas veiksmes upuriem. Eiropa zaudē savas konkurences priekšrocības. Konkurence no ārienes kļūst arvien niknāka. Eiropai būs jāpieņem sāpīgi soļi lai veicinātu tās ekonomisko izaugsmi. Šajā sakarā desmit jaunu dalībvalstu – kurās algas pamatā ir zemākas – iestāšanās varētu sniegt Eiropai vajadzīgo dzinuli tās konkurētspējas atgūšanai. Esmu pārliecināta, ka brīvā tirgus ekonomikas pamatprincipiem ir jātiek ieviestiem; ka ir jānodrošina cilvēku, preču un pakalpojumu brīvā kustība ES 25 valstu iekšienē. ES būs jāpievēršas nopietniem jautājumiem, jo sociālā vienošanās vairākās valstīs ir radījusi nepieņemamus šķēršļus brīvā tirgus ekonomikas principiem. Būs jānonāk pie kopējas nostājas, neapdraudot sociāli orientētos ieguvumus, par kuriem vairākas valstis, it īpaši Skandināvijā, tik ļoti lepojas.
Visās Eiropas valstīs mēs arī piedzīvojam izmaiņas iedzīvotāju sastāvā, tajā ziņā, ka jaunākajām paaudzēm būs jāmaksā par aizvien pieaugoša skaita veco ļaužu pensijām. Šī ir problēma, kura nepazudīs, un ir jāievieš plāni tās novēršanai jau tagad. Tāpēc manā uztverē galvenie elementi ES dinamiskajai ekonomiskajai attīstībai ir izglītība, zināšanas un inovācija.
Jūsu Majestāte!
Dāmas un kungi!
Eiropas Savienība ir liela ģimene, kura sastāv no daudzveidīgām un demokrātiskām valstīm un kur solidaritāte ir sadarbības stūrakmens. Šī bagātā daudzveidība var reizēm apgrūtināt kopējas nostājas izveidošanu, tomēr tā ir viena no Eiropas vislielākajām vērtībām un stiprumiem. Tā ir bagātība, kas jālolo un jāuztur. Man šķiet, ka šajā sakarā ES paplašināšana ir devusi vajadzīgo stimulu labot lemšanas procedūras, kuras acīmredzami bija pārāk neveiklas jau pirms [ES pēdējās] paplašināšanas.
Neapšaubāmi, ir mulsums un bažas par jauno Eiropu, kuru vēlamies celt. Daudzi saskata ES kā uzmācīgu, birokrātisku marasmu, ko vada korumpēti ierēdņi, kuri pakļaujas lielajam biznesam un spēcīgajiem korporāciju lobijiem. Daudzi ir kļuvuši lielā mērā vienaldzīgi pret Eiropu un sevi ar to nesaista. Morālā krīze, kas ir izcēlusies, atspoguļojas mūsu aizvien vieglprātīgākajā izklaides industrijā, kura tīši kņudina un uzkurina mūsu zemiskākās kāres pēc seksa, uzbudinājuma un vardarbības.
Vairāku valstu ielās varam saskatīt pieaugošu vilšanos, sociālo spriedzi, neiecietību un atgriešanos pie nacionālistiskām tendencēm. Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie savās nācijas un valsts kā savas identitātes kodola. Paradoksālā kārtā, daudzi vēršas pie saviem deputātiem Eiropas Parlamentā, lai aizstāvētu to, ko viņi saskata par savas nacionālajām interesēm.
Viens nopietns izaicinājums būs uzbūvēt atvērtas, demokrātiskas sabiedrības, kuras ciena katras Eiropas nācijas etnisko, valodniecisko un kultūras mantojumu. Gan Nīderlandē, gan citur, ekonomiskā migrācija nav novedusi pie visu jaunienācēju pilnīgās sociālās integrācijas. Arī Latvijā daudzi cilvēki joprojām neprot valsts valodu. Šīs ir sekas no tīšās rusifikācijas politikas, kas tika veikta padomju okupācijas laikā. Ja netiek cienīta vietējā valoda, tradīcijas un kultūra, tad ir daudz grūtāk izveidot sabiedrību ar skaidru uztveri par tām vērtībām, kas tajā ir attīstījušās gadsimteņu gaitā.
Es uzskatu, ka mums ir jāatdzīvina kultūras Eiropa un ētikas Eiropa. Mums ir jāatdzīvina, kā Gēte rakstīja pirms vairākiem gadsimteņiem, cieņa pret Dievu, kurš mūs ir radījis, cieņa pret mūsu planētu, cieņa pret saviem līdzcilvēkiem un cieņa pret mūsu pamatvērtībām. Mums ir jāstiprina brālības sajūta un kopienas sajūta starp eiropiešiem. Ja mums izdosies to paveikt, tad 21. gadsimteņa paplašinātā Eiropa tiešām kļūs par to stiprāko Eiropu, kuru vēlamies izveidot.