“Mazas valstis jaunajā globalizētajā vidē: izaicinājumi un iespējas”
Prezidenta kungs,
Rector Magnificus,
Priekšsēdētāja kungs,
Ekselences,
Dāmas un kungi,
Man ir patiess prieks kā cilvēkam un kā akadēmiķei uzrunāt jūs šeit, šīs ievērojamās institūcijas cēlajās telpās ar gadsimtiem ilgo vēsturi, kuru caurvij centieni veicināt mācības.
Bez šaubām, šī institūcija tika radīta ar ļoti konkrētu mērķi stiprināt Katoļu baznīcas doktrīnas Jezuītu ordeņa ietvaros laikā, kad norisinājās reformācija un kontr-reformācija. Taču Maltas Universitātes intereses sniedzās tālāk par tradicionālo Eiropas universitāšu fakultāšu vecāko māsu—teoloģiju. Kā mantojumu no Maltas bruņiniekiem un viņu darbības Svētajā zemē un citviet Vidusjūras reģionā Universitāte iekļāva medicīnu un, vadoties pēc Eiropas universitāšu tradīcijām un Eiropas kontinentam tik raksturīgās tradīcijas mācīties, arī citas fakultātes.
Viduslaikos universitātes bija mācību centri, kur profesori tika aicināti no daudzām zemēm un kas piesaistīja studentus arī no ārzemēm. Piemēram, Roterdamas Erasms, kas pasniedza Oksfordas Universitātē, Pjērs Abelārs, kas piesaistīja studentus no visa kontinenta, un šeit, Maltas Universitātē, izcilie zinātnieki, kas strādā kopā ar saviem kolēģiem no citām zemēm, kā arī ceļo no šejienes uz ārzemēm.
Daudzējādā ziņā šodienas un rītdienas globalizētā pasaule nav nesens izgudrojums, tā nav jauninājums. Tā vienkārši ir pasaule jaunā izskatā, bet tās pamatā esošajiem sadarbības principiem ir gadsimtiem gara vēsture.
Šādā pasaulē cilvēki tiecas uzskatīt lielumu par prioritāti. Zemeslode, galu galā, ir visaptveroša, ikvienam uz šīs planētas jābūt daļai no globalizācijas procesa. Tādā gadījumā, jautājums ir: kurš vai kas šādā globālā jomā būs noteicošais spēks? Vai tas būs vienkārša vairākuma jautājums? Vai tas būs militāro spēju un masu iznīcināšanas ieroču vai konvencionālo spēku pieejamības jautājums? Vai tā būs pasaule, kurā valdīs rupjš spēks, līdzīgi kā tad, kad Eiropa kā kontinents tika dalīta un pārdalīta, veidota un pārveidota ar vienu iekarojumu pēc otra, un ne tikai ar iekarojumiem, bet arī ar laulībām un aliansēm.
Pagājušais gadsimts zinātnes, tehnoloģijas un straujo izmaiņu ziņā pieredzējis bezprecedenta pārmaiņas, ko tas ienesis cilvēku ikdienas dzīvēs visapkārt. Šīs pārmaiņas nav bijušas visur vienādas: mums tagad ir moderns pilsonis, kuram ir pieejams Internets un kabatā zvanošs mobilais telefons pat simfoniskā orķestra koncerta vidū, un kurš ir gatavs sazināties ar draugiem jebkurā diennakts laikā. Taču mums vēl arvien ir cilvēki, kas daudzviet džungļos mīt akmens laikmetā. Un, diemžēl, ir cilvēki, kas Brazīlijas džungļos tiek medīti kā dzīvnieki, lai iegūtu viņu teritoriju, vai – kā Indonēzijā –, lai izcirstu tropu mežus eksporta un ekspluatācijas nolūkos. Pasaule mainās, bet tās reģioni atrodas krasi atšķirīgos attīstības un gatavības līmeņos.
Eiropas kontinents savā ziņā ir priviliģēts. Nav brīnums, ka to sāk saukt par “Eiropas Cietoksni”— cietoksni, kurš līdzīgi Valletai apkārtesošajam cietoksnim, cenšas sevi aizsargāt, saglabāt sevī vērtības, kas attīstījušās ne vien no Otrā Pasaules kara laikiem un Eiropas Savienības ietvaros, bet arī tās vērtības, kas saglabājušās no Kristietības pirmsākumiem, no Romiešu ieviestās tiesību sistēmas, no grieķu pilsētvalsts un tās demokrātijas jēdziena.
Eiropas Cietoksnis, manuprāt, sastopas ar diviem izaicinājumiem. Pirmais ir stiprināt šo cietoksni tādu, kāds tas ir, nostiprināt tā pamatus, nodrošināt, ka tas spēj izturēt jebkādu aplenkumu, ka tas ir spējīgs uzplaukt arī turpmāk. Taču Eiropas Cietoksnim jādomā, kā tas sapratīsies ar pārējo pasauli. Tas nevar tikai stāvēt uz vaļņa un dzīt visus prom. Mums drīzāk gribētos uztvert “Eiropas Cietoksni” kā sava veida ceļa zvaigzni vai kā bāku, kas pasaulē izplatītu savu gaismu nevis 19.gadsimta manierē, ar kolonizācijas palīdzību uzspiežot savas civilizācijas vērtības citiem, bet gan ar civilizāciju dialoga palīdzību, kurā Malta, būdama maza valsts, ir spēlējusi tik nozīmīgu lomu.
Jā, es patiesi domāju, ka šī ir tā loma, ko mazas valstis var uzņemties, jo tām ir īpaša dialogu pieredze un vajadzība pēc dialoga, par ko lielākām valstīm dažkārt nav apjausmas. Lielākas nācijas var maldīgi domāt, ka citas nācijas ir līdzīgas tām un ka tādēļ tās automātiski domā līdzīgi. Lielajām nācijām pat neienāk prātā, ka citi var domāt savādāk un ka nepieciešams dialogs. Piederot pie mazas nācijas, es domāju, ka gandrīz kopš pašas dzimšanas mēs apzināmies, ka esam atšķirīgi, ka citi ir atšķirīgi. Domāju, ka mēs uzaugam ar cieņu pret atšķirībām un,—kā Prezidents de Marko norādīja—, arī ar atšķirības apziņu bez mazvērtības izjūtas. Tas ir visbūtiskākais. Esmu droša, ka Prezidentam de Marko, līdzīgi kā man, žurnālisti ir uzdevuši jautājumus, sakot: jums nu ir šī paplašinātā Eiropa. Ko jūs tai sniegsiet?
Protams, mēs neesam trīs karaļi Betlēmē, kas Eiropas Savienībai dāvanās nes mirres, vīraku un zeltu. Mēs nākam ar savu gatavību būt par partneriem kopīgā uzņēmumā. Mēs nākam ar savu gatavību būt par partneriem Eiropas būvēšanā. Mēs sniedzam savas rokas, kājas un galvas, mūsu zināšanas un mūsu izpratni. Un, manuprāt, mazo nāciju—tādu kā Latvija un Malta, kuru vēsture devusi tām caur paaudzēm nodotu nepastarpinātu sapratnes, pretinieku samierināšanas mēģinājumu un tādu pārbaudījumu pārdzīvošanas pieredzi, ko citi uzskatītu par neiespējamu,— šādu mazu nāciju cilvēciskais gars, viņu spēja izdzīvot, viņu—savu tradīciju mantinieku—spēja iegūt dziļu uztveri un viņu iegūtā laika perspektīva ir unikāli un atšķirīgi no citām nācijām. Tas mazajām nācijām dod tās nianses, kuras lielās nācijas ignorē.
Atcerieties tās Eiropas kartes, kurās ir iekrāsotas tikai lielās karaļvalstis, bet citi reģioni un mazākās valstis pat neparādās. Šeit mēs aizpildām tukšumus, mēs—mazās nācijas—zinām detaļas. Tas arī ir mūsu devums. Manuprāt, mūsu devums ir mūsu tautas izpratne, mūsu tautas īpašības un cilvēku gatavība stāvēt plecu pie pleca ar citiem, neatkarīgi no cik lielas nācijas viņi nāktu.
Man prātā nāk Maltas spēlētā vidutājas loma aukstā kara beigās. Maza sala Vidusjūrā kalpoja par tikšanās vietu Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības prezidentiem. Tā bija vieta, kur viņi tikās un konstruktīvi diskutēja, vieta, kurā tik daudz kas tika iedarbināts, kas ļāva Latvijai un citām “sagūstītajām tautām” beidzot atbrīvoties no tirānijas un apspiestības.
Šobrīd Malta ir iesaistīta dialogā Vidusjūras reģionā—dialogā starp Eiropu kā kontinentu un Āfriku un Ziemeļāfriku kā kontinentu. Jūs atrodaties līdzīgā situācijā kā Maltas Miera dienās—uz robežas starp Kristīgo pasauli un Islāmu, uz robežas, kur nevajadzētu valdīt konfrontācijai, bet gan abpusējai sapratnei un dialogam.
Ar 1.maiju Latvija kļūs par Eiropas Savienības ārējo robežu austrumos. Aiz šīs robežas ir nācijas, kas cietušas no tās pašas apspiestības un tirānijas sistēmas, bet ne reformu ziņā, ne sabiedrības struktūras izmaiņu, un pat ne Eiropas pārstāvēto vērtību atzīšanas ziņā vēl nav spējušas tik daudz sasniegt kā mēs. Mums Latvijā patīk domāt par sevi kā pārmaiņu veiksmes stāstu. Mēs īsā laikā esam tālu tikuši un esam centušies pieņemt ne tikai Eiropas Savienības Acquis Communitaire tehnisko pusi, bet arī centušies pielāgot savu sabiedrību tām vērtībām un principiem, kuru attīstīšana Eiropai ir prasījusi pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades. Visa šī attīstība mums bija jāizdzīvo ļoti īsā laikā. Bet mums tas ir izdevies.
Manuprāt, šie sasniegumi, šī pierādītā spēja piemēroties, ir mūsu galvenais devums jaunajai Eiropai.
Mums ir mūsu pieredze, Maltai ir sava pieredze. Uzskatu, ka abas ir unikālas, vērtīgas, un to pašu var teikt par visām citām kandidātvalstīm.
Paplašinātā Eiropa nebūs tikai ģeopolitiski plašāka, biezāk apdzīvota, tā nepiedāvās tikai lielāku kopējo tirgu un vairāk klientu tiem, kas investē Eiropā vai tur nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Paplašinātā Eiropa būs kontinents, kur tajā dzīvojošo tautu unikālās un atšķirīgās pieredzes beidzot var tikt apvienotas, pārvarot gadu desmitiem ilgušo sadalījumu starp Austrumiem un Rietumiem, starp komunistiem un kapitālistiem, starp totalitārismu un demokrātiju.
Šī ir fantastiska iespēja. Manuprāt, tā ir lieliska pieredze. Nekad agrāk kontinenta vēsturē mums nekā tāda nav bijis. Ir bijis Romas Impērijas Mare Nostrum, ziemeļos ir bijusi Hanzas Savienība, taču tagad viss ir apvienots, un mēs visi esam gatavi nākt un piedalīties šajā jaunās Eiropas būvēšanā.
Pēc manām domām, tas ir apbrīnojams izaicinājums. Šī mums ir brīnišķīga izdevība dzīvot šajā vēsturiskajā brīdī, iespēja to piedzīvot, dot ieguldījumu un piedalīties procesā, kura Viduslaiku ekvivalents bija katedrāles celšana. Mēs ceļam šo jauno katedrāli rītdienas Eiropai. Esmu pārliecināta, ka katrs no mums nāks ar savu ieguldījumu, kas būs patiesi bagātinošs. Mēs nedrīkstam uztvert šo jauno nāciju kopumu kā vietu ķildām un nespējai pieņemt lēmumus. Mums vienmēr jāatceras, ka tieši dažādo nāciju garīgie resursi ir tie, kas bagātina, un tie ir mums dota privilēģija.
Dāmas un kungi,
es patiesi ceru, ka šis forums, kā Prezidents de Marko norādīja, ir tikai viens piemērs šādam dialogam. Mums jārunā vienam ar otru, mums jāsaprot vienam otru, lai mēs varam kopā labāk strādāt. Strādāt kopā vienu mērķu labā.
Liels paldies.