Ceturtdien, 21.augustā, Valsts prezidents apmeklēja atceres pasākumu, kas veltīts Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienai, Latvijas Tautas Frontes izveides 20.gadadienai un Baltijas valstu vienotībai ceļā uz neatkarību. Pēc svinīgā pasākuma Valsts prezidents un Lilita Zatleres kundze nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa.
Svinīgajā pasākumā, kuru kopīgi rīkoja Tautas Frontes muzejs un Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca, Valsts prezidents teica uzrunu, kurā akcentēja Latvijas tautas frontes īpašo vietu un lomu Latvijas ceļā uz neatkarību.
Valsts prezidenta uzruna:
„90-to gadu sākums ir zīmīgs ar diviem datumiem – 4.maiju un 21.augustu - datumiem, kad Latvijas valsts tika atjaunota de iure un vēl nozīmīgāk - de facto. Tie, kuriem šodien ir 18 un pat 20 gadu, nezina, kas notika tajās dienās – viņi par to dienu notikumiem uzzina tikai no mūsu, no savu vecāku un skolotāju stāstītā.
Līdzīgi ir arī ar notikumiem Latvijas Tautas frontes dibināšanas laikā. Tāpēc šodien būšu personisks, atminoties to dienu notikumus.
Atceros, kā 1988.gadā Tautas fronte dzima kā skaists zieds, kā nepieciešamība kaut ko mainīt. Tiem, kam kā man toreiz bija 33 gadu – bija jāizšķiras – ļauties liktenim, pamest dzimteni vai cīnīties - cīnīties par savu valodu, par savu valsti. Sākumā tas varbūt šķita kā nereāls, nekad nepiepildāms sapnis, taču kaut kur dziļi sirdī mēs ticējām, ka sapnim lemts piepildīties un uzplaukt.
Oktobrī mūsu organizācijā bija jau vairāk kā 100000 biedru. Dibinājās tautas frontes nodaļas darba kolektīvos un es domāju, katrs no Jums, kas veidoja savu Tautas frontes nodaļu, sajuta to pašu, ko es - izejot sava kolektīva priekšā, kur prezidijā vai zālē sēdējā iestādes vadītājs un partijas sekretārs, aicinot pievienoties Tautas frontei, mani, līdzīgi kā citus pārņēma gluži trauksmainas sajūtas. Tā bija drosme un uzdrīkstēšanās, tiešām tajā brīdī sirds sitās straujāk. Pēc mūsu Tautas frontes nodaļas dibināšanas atgriezos mājās, protams, radinieki un vecākā gada gājuma paziņas, īpaši tie, kuri bija atgriezušies no Sibīrijas, teica – jaunieši, vai jūs zināt, ko jūs darāt? Vai jūs zināt, ar ko tas var beigties?
Mūsu atbilde bija pavisam vienkārša – mēs negribam to zināt, mums ir mērķis – brīva un neatkarīga Latvija – un mums nav citas izejas, kā vien šo mērķi piepildīt.
Arī pirmais Tautas frontes kongress, kas notika oktobrī Kongresu namā, bija kas īpašs. Mēs toreiz nepazinām viens otru, mēs pat nezinājām, kur ir mūsu līderi. Jā, mēs zinājām Jāni Peteru, Sandru Kalnieti, Daini Īvānu, sekojām viņiem un paļāvāmies uz viņiem un tautas izvirzītajiem delegātiem.
Tas bija sākums, kuram sekoja ikdienas darbs. Daudzi atgriezās savās darbavietās - skolotāji, ārsti turpināja darīt savu tiešo darbu, daudzi kļuva par politiķiem.
Es domāju, ka tas, kas mūs vienoja toreiz un vieno arī šodien, ir sirds pārliecība, mūsu nacionālā pašapziņa, mūsu vēlēšanās celt savu valsti. Man ir liels gandarījums, ka jūsos, kas ir šeit šodien, šī sirds pārliecība nav zudusi. Arī man tā nav zudusi un tas nozīmē to, ka mums visiem kopā izdosies īstenot iecerēto. Mūsu to dienu mērķis – brīva un neatkarīga Latvija – ir sasniegts, taču tas nenozīmē, ka mūsu darbos mums jāapstājas. Mums jāiet tālāk, jāveido Latvijas nākotne. Lai mums visiem veicas.
Dievs svētī Latviju!”