24. novembrī Valsts prezidents Egils Levits Saeimai izskatīšanai iesniedza likumprojektu “Grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā”. E. Levits uzsver, ka viena no pārvaldības problēmām Latvijā ir valsts mazspēja politiski pārzināt un efektīvi vadīt starpnozaru politikas jomas.
“Esmu rosinājis Ministru kabineta iekārtas likumā paredzēt, ka Ministru kabinets pēc Ministru prezidenta priekšlikuma uz Ministru kabineta pilnvaru laiku vai noteiktu termiņu var iecelt vienu vai vairākus valsts ministrus. Valsts ministru iecelšana būtu pieļaujama, lai nodrošinātu pienācīgu izpildvaras horizontālo sadarbību un Ministru kabineta noteikto prioritāšu efektīvu ieviešanu,” sacīts vēstulē Saeimai.
Valsts prezidents vērš uzmanību uz to, ka “vertikālā pārvaldībā katrs redz jautājumu no savas nozares perspektīvas, bet parasti nav spējīgs efektīvi novērtēt situāciju kopumā un to pienācīgi pārvaldīt. Tas prasa horizontālu politiku un starpnozaru sadarbību”.
Lai modernizētu valsts pārvaldību un uzlabotu horizontālo politiku īstenošanu, Valsts prezidents piedāvā šādu jautājumu pārzināšanai Ministru kabineta iekārtas likumā paredzēt Ministru kabineta tiesības nepieciešamības gadījumā iecelt politiski atbildīgas amatpersonas – valsts ministrus. E. Levits norāda, ka iespēja iecelt valsts ministrus dotu lielāku elastību valdības strukturēšanā un politiskās atbildības jomu noteikšanā.
“Bērnu un ģimenes politika un digitālā politika ir tikai dažas jomas, kurās ir pietrūcis šādas starpnozaru sadarbības un politiski atbildīgas valsts amatpersonas par jomas politikas veidošanu un īstenošanu. Šiem jautājumiem nepieciešams pievērst daudz lielāku uzmanību, un to sekmētu valsts ministra institūta ieviešana mūsu valdības struktūrā,” sacīts Valsts prezidenta vēstulē.
E. Levits aicina Saeimu šo priekšlikumu nopietni apsvērt un atbalstīt, lai tas varētu stāties spēkā pēc 14. Saeimas sanākšanas un dotu iespēju jauna Ministru kabineta veidošanā pēc Saeimas vēlēšanām “izcelt ne vien vertikālās politikas jomas, kā tas tradicionāli bijis līdz šim, bet arī papildu horizontālās politikas jomas, kurās līdz šim bieži pietrūcis pienācīgas pārvaldības un politiskās gribas to īstenot, atstājot šos visai sabiedrībai bieži vien būtiskos jautājumus novārtā”.