24. jūlijā Valsts prezidents Egils Levits Rīgas pilī vienkopus bija aicinājis vēsturniekus, pētniekus, valodniekus, latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu nevalstisko organizāciju pārstāvjus, šīs jomas ekspertus un viedokļu līderus, lai spriestu par Valsts prezidenta iniciēto topošo latviešu zemju likumprojekta nepieciešamību un mērķiem, kā arī latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspējas un attīstības plānu. Klātesošie tika iepazīstināti arī ar ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja un viņa domubiedru Gunta Zemīša un Ilmāra Meža izveidoto latviešu vēsturisko zemju karti.
Atklājot darba semināru, Valsts prezidents Egils Levits sacīja: “Mūsu šīs dienas sarunas temats vienlaikus ierakstās divos savstarpēji saistītos Latvijas valsts pamatvirzienos, un tie ir demokrātija un identitāte. Abi pieder pie Latvijas valsts pamatiem. Šodien mēs konkrētāk runāsim par likumprojektu par latviešu vēsturiskajām zemēm, kas vienlaikus stiprinās gan demokrātiju, gan identitāti. Šis likumprojekts ir viena daļa no manas reakcijas uz Administratīvi teritoriālās reformas sākotnējiem trūkumiem, jo reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem, par to, ko mēs uztveram par savu apkārtni. Tādēļ viens no uzlabojumiem šai reformai, padarot to pilnasinīgāku, pilnvērtīgāku, ir šis likumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es teiktu, ka šis ir konstitucionāls, tiesiska rakstura likums, lai ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī to veicinātu.”
Klātesošo vidū izskanēja dažādi ierosinājumi gan likumprojektam, gan kopumā domājot par latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu ilgtspēju un attīstību. Piemēram, attiecībā uz attīstības jautājumiem būtu jāstiprina gan vietējo kopienu, gan pārrobežu sadarbība, kā arī būtu akadēmiski jārisina vēsturisko zemju un kultūrtelpu izpēte. Savukārt Valsts prezidenta iniciētā likumprojekta līmenī būtu jānosaka ne tikai lielāka pašvaldību atbildība par vēsturisko zemju, kultūrtelpu un identitātes jautājumiem, bet arī jāiestrādā mehānisms, kā valsts sniedz atbalstu esošo zemju un kultūrtelpu attīstībai. Turklāt valstij jābūt ieinteresētai jaunu kultūrtelpu tapšanā, jo Latvijā ir vēl daudz šobrīd nedefinētu kultūrtelpu ar īpašu identitāti.
Kopumā dalībnieku vidū bija spēcīgs atbalsts topošajam likumprojektam, kas, pēc Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Arvila Ašeradena sacītā, “ir spēcīgs signāls, kā varam iet dziļumā latviskās identitātes izpētē”. A. Ašeradens arī norādīja, ka “Administratīvi teritoriālās reforma izstrādes gaitā jau izkristalizējies tas, ka Latvijas ekonomiski politiskā telpa krasi atšķiras no kultūrvēsturiskās telpas, un tas līdz ar to arī rada daudz šķeļošu jautājumu, kā atrisināšana prasa laiku”.
Diskusijas noslēgumā Valsts prezidents atzina: “Es pateicos par jūsu pienesumu šajā diskusijā. Tas bija ārkārtīgi vērtīgi un bagātinoši man un arī visiem jums, lai varētu labāk izprast mūsu valsti un mūsu tautu. Latviešu vēsturiskās zemes ir Satversmes jēdziens, kas apzīmē divas dimensijas – kultūras un politisko, un tas līdz ar to prasa arī rūpīgu izpēti. Savukārt kultūras un identitātes jautājumi balstās uz iekšējiem impulsiem, kas nāk no cilvēka būtības un vajadzības pašidentificēties un izpausties attiecīgā rīcībā. Mēs nevaram mākslīgi radīt identitāti, ja tā nemīt cilvēkos. Tā var būt padzisusi un vāja, taču valsts un sabiedrība no ārpuses to var tikai veicināt (vai gluži pretēji – apslāpēt), nevis mākslīgi radīt. Es aicinu jūs sevī sajust šo pagasta, pilsētas, zemes, valsts, Eiropas un pasaules identitātes dzirksti un katrā no šiem līmeņiem arī sevi attiecīgā veidā izteikt.”
Valsts prezidents likuma iniciatīvu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm plāno iesniegt Saeimā š. g. septembrī.
Viss semināra videoieraksts
