Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā.
Otrais pasaules karš bija globāla traģēdija, kas nesaudzīgi skāra Latvijas zemi. Latvijas tautai tas nesa grūti aptveramu traģēdiju un ciešanas. Šodien mēs sanākam kopā, lai pieminētu vācu nacistu šausmīgāko noziegumu, šī nozieguma – holokausta – upurus.
4. jūlijs iezīmē tikai pašu sākumu šai traģēdijai, kurai sekoja masu slepkavības Biķernieku un Rumbulas mežos, un citās vietās Latvijā. Tomēr tieši šīs dienas notikumi ir simboliski – pirmie upuri iet bojā nodedzinātajā sinagogā – dievnamā, kurš tūkstošiem gadu ebreju tautu ir vienojis kopējā ticībā un cerībā uz labāku nākotni. Vēl šodien šīs nodedzinātās sinagogas drupas kalpo kā simbols rasisma un neiecietības izraisītam genocīdam pret nevainīgiem cilvēkiem.
Vācu okupācijas režīms un tā līdzskrējēji Latvijā paveica noziegumus pret cilvēci. Šī nozieguma rezultātā tika iznīcināta Latvijas ebreju kopiena, kas bija neatņemama Latvijas tautas, Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Latvija ir konsekventi nosodījusi okupācijas varu un viņu līdzskrējēju pastrādātos noziegumus.
Mēs nedrīkstam aizmirst arī tos pašaizliedzīgos Latvijas cilvēkus, kuri glāba savus ebreju līdzpilsoņus. Viņu vārdi ir iemūžināti līdzās Žanim Lipkem pie sinagogas drupām izvietotajā monumentā. Pateicoties vēsturnieka Marģera Vestermaņa darbam, mēs zinām, ka Latvijā ir identificēti apmēram 700 ebreju glābēji.
Šodien mēs izsakām savu dziļāko līdzjūtību Latvijas ebreju kopienai. Nekādos skaitļos vai vārdos nav iespējams izteikt to, ko Latvijas valsts un sabiedrība ir zaudējusi, līdz ar tās ebreju kopienas lielākās daļas iznīcināšanu. Pieminot holokaustā bojā gājušos upurus, pagātne jāpatur prātā, veidojot mūsu kopējo nākotni.
Nesen mēs atzīmējām Stokholmas deklarācijas 20. gadadienu, kuru pieņemot foruma dalībvalstis, arī Latvija, atzina, ka pasaulē joprojām pastāv genocīds, etniskās tīrīšanas, rasisms, antisemītisms, ksenofobija. Foruma dalībvalstis vienojās, ka starptautiskā sabiedrība ir atbildīga par cīņu pret šiem ļaunumiem.
Tomēr, neskatoties uz starptautiskās sabiedrības centieniem, mēs turpinām būt liecinieki holokausta noliegšanai, antisemītismam, konfliktiem un vardarbībai tuvos un tālos reģionos, kā arī mēģinājumiem pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi. Tādēļ kategoriski nosodu Krievijas varas absurdos apgalvojumus, ka Ukrainas vadība ir pielīdzināma nacistu režīmam. Šādi meli nonicina holokausta nozīmi un zaimo holokausta upuru piemiņu.
Tieši tādēļ tagad ir svarīgi nepieļaut, ka Otrā pasaules kara un holokausta vēsture tiek sagrozīta un instrumentalizēta, lai mēģinātu attaisnot starptautisku noziegumu, kas notiek mūsdienās, nepieļaujama agresija pret citu valsti un noliegtas citas nācijas tiesības uz eksistenci. Pasaulei ir jāmācās no piedzīvotā. Holokausta izglītība, piemiņa un pētniecība ir svarīgs mūsu uzdevums. Tā ir mūsu morālā un politiskā apņemšanās nākamo paaudžu priekšā.
