Tika pārrunāti nemateriālā kultūras mantojuma tiesību jautājumi nacionālā un starptautiskā griezumā, diskutēts par Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma likuma tvērumu un UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Valsts prezidents akcentēja Satversmes ievadā nostiprināto nesaraujamo saistību starp latviešu kultūru un latviešu valodu kā Latvijas valsts pastāvēšanas pamatu, kā arī uzsvēra valsts pienākumu kultūras – gan materiālās, gan nemateriālās – atbalstā.
L. Ābele sarunā akcentēja problēmu, ka “Latvijā karu un okupācijas rezultātā ir izārdīta dabiskā tradīciju pārņemšana, pārmantojot tās no paaudzes paaudzē”. Valsts prezidents atgādināja, ka totalitārā režīma mērķis bija atņemt cilvēkiem zināšanas par savu vēsturi, pārraut pārmantojamību, ierobežot cilvēku savstarpējo komunikāciju un tad propagandas ietekmē censties izaudzināt jaunu paaudzi, kura neapzinās savas saknes. Padomju režīmam tas tomēr neizdevās, tomēr zināms kaitējums ir ticis nodarīts. Tāpēc Valsts prezidents uzsvēra, ka atmiņu politika kopumā, kā arī atbalsts nemateriālajai kultūrai ir ļoti būtisks Latvijai, savukārt tradīciju saglabāšana un daudzveidība ir nozīmīga sabiedrības dzīves kvalitātei.
A. Vaivade uzsvēra, ka, domājot par dažādām nemateriālā kultūras mantojuma politikām un iniciatīvām, centrā allaž jābūt cilvēkam vai kopienas pašu vēlmei tradīciju nest tālāk. L. Ābele piebilda, ka nemateriālā mantojuma saglabāšanā ļoti svarīga ir starpinstitucionāla sadarbība. Piemēram, domājot par tālākizglītību, būtiska ir Izglītības un zinātnes ministrijas iesaiste, savukārt attiecībā uz atbalsta instrumentiem – Ekonomikas ministrijas kompetence.
Tika pārrunāti jautājumi arī par kopienām, to rašanos un saglabāšanu, tradīciju popularizēšanu un komercializēšanu, tradicionālo zināšanu un prasmju kā intelektuālā īpašuma aizsargāšanu.
Sarunas noslēgumā Valsts prezidents vēlēja sekmes A. Vaivadei un L. Ābelei tālākajā pētniecības darbā.