Uzsākot sarunu Valsts prezidents aicināja plašāk izvērst tēmas par mazo pensiju indeksēšanas iespējām jau nākamajā budžeta gadā, sociālās aprūpes centru darba kvalitātes auditēšanu un nekavējoši nepieciešamajiem uzlabojumiem, kā arī cilvēku ar invaliditāti plašāku iesaistīšanu gan valsts reprezentācijas, gan svētku pasākumos.
Labklājības ministre informēja par ministrijas aizsākto rīcību un iespējamajiem virzieniem sociālo pabalstu reformēšanā, kur galvenais uzdevums ir panākt situāciju, lai sociālā palīdzība sasniegtu tās personas, kam tā pamatoti nepieciešama, nevis palielinātu to cilvēku loku, kas kļūst par „profesionāliem pabalstu saņēmējiem”. Vienlaikus ministre uzsvēra, ka šobrīd lielākajā daļā pašvaldību, diemžēl, ir pieejama tikai informācija par bezdarbnieku skaita izmaiņām bez jebkādas padziļinātas analīzes vai apkopojuma, kas varētu palīdzēt konkrētam indivīdam piedāvāt pārapmācību, konkrētu darbu vai sociālo palīdzību. Valsts prezidents uzsvēra, ka pašvaldībām sadarbībā ar labklājības ministriju tieši sociālo un bezdarba jautājumu risināšanā ir izšķiroša nozīme, par ko pārliecinājies arī pats, apmeklējot dažādus Latvijas novadus un pilsētas.
Skarot mazo pensiju indeksēšanas iespējas jau nākamgad, par ko tikšanās laikā pie Valsts prezidenta argumentēja arī Pensionāru federācijas pārstāvji, I.Viņķele atzina, ka pati pārstāv pozīciju, kas aizstāv indeksēšanu visiem, nedalot pensionārus grupās. Vienlaikus ministre neizslēdza iespēju jau nākamā gada budžeta kontekstā valdībā diskutēt par kādas konkrētas kategorijas pensiju indeksāciju, kur lielākais izaicinājums būtu tāda pensiju sliekšņa noteikšana, kas pie mazo pensiju saņēmējiem nepieskaita vien tādus pensionārus, kuri savā darba dzīvē salīdzinoši maz strādājuši un tādēļ saņem atbilstošu pensijas apmēru.
Jautājumā par sociālo aprūpes centru darba kvalitāti un satraucošo informāciju, kas periodiski par šo centru darbību nonāk masu medijos labklājības ministre informēja, ka jau šobrīd ir aizsākts pilotprojekts, kura mērķis ir precīzi noskaidrot tās aprūpējamo cilvēku invaliditātes un iespējamas integrācijas sabiedrībā grupas, uz kuru pamata aprūpējamos varētu sadalīt nepieciešamās aprūpes līmeņos. Vienlaikus I.Viņķele uzsvēra, ka šī joma no valsts tikusi nepietiekami finansēta, līdz ar ko arī personāla kvalifikācija nav pietiekami augsta un atbilstoša pacientu aprūpes līmenim. Valsts prezidents un ministre bija vienisprātis, ka invaliditāte nevar būt šķērslis cilvēka integrācijai sabiedrībā, ja vien viņa veselības stāvoklis to pieļauj. Tādēļ arī Valsts prezidents aicināja ministri pēc iespējas plašāk iesaistīt gan bērnus ar īpašām vajadzībām, gan pieaugošos dažādos valsts reprezentācijas un svētku pasākumos, par ko pats pārliecinājies, apmeklējot bērnu ar īpašām vajadzībām veidotu koncertu „Nāc, līdzās!” un apņemoties arī turpmāk sadarboties ar šī projekta organizatoriem. Ministre savukārt darīja zināmu, ka šobrīd top saraksts ar uzņēmumiem, kuros strādā šādi darbinieki un kuru izgatavoto produkciju varētu iegādāties arī valsts reprezentācijas vajadzībām.
Sarunas noslēgumā ministre informēja Valsts prezidentu par programmu „Darbs Latvijā”, kuras mērķis ir nevis iztukšot Latvijas laukus un pierobežu, bet gan palīdzēt atrast cilvēkiem darbu tuvākajā apkārtnē, atbalstot viņa ikdienas nokļūšanu uz darbu. Pārcelšanās no viena Latvijas novada uz citu neesot šīs programmas mērķis, kā tas vairakkārt nepamatoti izskanējis iepriekš. Valsts prezidents piekrita šādai jautājuma nostādnei, paužot viedokli, ka galvenais ir saglabāt Latvijas laukos iedzīvotājus un nepadarīt Latviju par dažu lielo pilsētu valsti.
Valsts prezidents un ministre vienojās aktuālo jautājumu risināšanas nolūkā tikties arī turpmāk pēc nepieciešamības.
Sarunā piedalījās arī Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks.
