Izklāstot savu redzējumu par politiskas izšķiršanās nepieciešamību starp 30-50 pašvaldībām Latvijā vai 9 valsts pārvaldes sadarbības reģioniem, ministrs uzsvēra, ka pamatmērķim jābūt vērstam uz valsts teritoriālā iedalījuma pilnveidošanu, padarot to iedzīvotājiem saprotamāku un efektīvāku. Vienlaikus ir būtiski veicināt tālāku pašvaldību apvienošanos un sadarbību, decentralizēt uz pašvaldībām tādas valsts funkcijas, kur attiecīgi lēmumi tiktu pieņemti tuvāk iedzīvotājiem, ja funkciju centralizācija nav pamatota, kā arī nodrošināt, lai valsts tiešās pārvaldes un pašvaldību institūcijas jaunizveidotās teritorijās darbojas koordinēti. Valsts prezidents atzinīgi novērtēja šādu pieeju un pauda apņemšanos sadarboties ar ministriju tās virzīšanai tālākai apspriešanai.
Raksturojot esošo situāciju, K.Gerhards atzina, ka apriņķu pašvaldību izveidošanas jautājums pašreizējā situācijā ir zaudējis aktualitāti, ilgtermiņā nav notikusi vispārēja funkciju decentralizācija un deleģēšana uz plānošanas reģioniem, kā tālākam “tiltam” uz apriņķu pašvaldību izveidošanu, kā arī nav identificētas nozīmīgas funkcijas, kuru izpildei būtu nepieciešams veidot reģionālās pašvaldības, ja rezultātu var panākt pilnveidojot esošo pašvaldību teritoriālo iedalījumu, un valsts pārvaldes reģionālo iedalījumu.
Sarunas puses atzina, ka 9 valsts pārvaldes sadarbības reģionu modelī varētu tikt iedzīvināts unificēts valsts reģionālais iedalījums ar administratīvajiem centriem, kas kalpotu pašvaldību un valsts pārvaldes iestāžu darbības koordinācijai pēc vienotiem principiem. Reģionos tiktu izveidota reģiona darbību koordinējoša valsts vai pašvaldību institūcija, kura darbotos reģiona administratīvā centrā, kā arī pašvaldības varētu brīvprātīgi apvienoties.
