Kā Valsts prezidents norādīja savā uzrunā, 1939.gadā divas lielvaras izlēma Baltijas valstu likteni, tam sekoja trīs okupācijas un divas deportācijas, no kurām pirmajā deportācijā 1941.gadā visvairāk cieta Latvijas gudrākie, izglītotākie, augstākos sasniegumus guvušie cilvēki, kā arī mazi bērni. Andris Bērziņš uzsvēra, ka tas bija divu totalitāru režīmu atklāts mērķis, kas tika realizēts un 1949.gada deportācijas atšķīrās tikai ar to, ka tika realizētas, lai iegūtu darbam vergus tālajās Sibīrijas nāves nometnēs un izsūtījuma nometinājumos. Valsts prezidents arī vairākkārt atkārtoja, ka šajā brīdī Latvijai ir jāanalizē tā laika vēstures notikumi, faktori, kas tos izraisīja, un arī valsts varas tā laika uzbūves modelis, kurš zināmā mērā neļāva pavērst vēsturi citā virzienā. Viņš arī atzina, ka tā laika vēstures notikumi vēl nav pilnībā izpētīti un vēsturniekiem būtu jāiegulda liels darbs, lai to paveiktu nākotnes vārdā. Valsts prezidents sacīja, ka tic, ka šādi notikumi vairs neatkārtosies ar nosacījumu, ja „mēs būsim stipri, gudri un tālredzīgi un nekad vairs to nepieļausim.”
Sarunā ar pilsētas iedzīvotājiem Valstsprezidentam tika uzdoti arī jautājumi, kas skar 1941.gada notikumus un šī brīža aktualitātes Latvijā un Eiropā. Atbildot uz jautājumu par iespējamo nākamo krīzes vilni Andris Bērziņš teica: „Ja Eiropas lielās varas rīkosies saprātīgi, tad Eiropas situācija ir nostabilizējama, par ko liecina arī nesenie lēmumi attiecībā uz Spāniju, ja nē – sekas ir neprognozējamas.” Viņš piebilda, ka šis gads būs izšķirošs un Latvijas prioritāte ir šī brīža ekonomiskā situācija un tas, ka Latvija ar savu rīcību ir ieguvusi ļoti labu reputāciju gan Eiropas, gan pasaules līmenī. Andris Bērziņš teica, ka mazām valstīm nav viegli iegūt labu reputāciju, bet mums tas ir izdevies, tomēr vienlaikus mums ir daudz darāmā un daudz ir atkarīgs ne tikai no ārējiem faktoriem, bet arī no mūsu pašu rīcības un apņēmības. Noslēdzot tēmu par ekonomisko situāciju Eiropā Valsts prezidents atzina, ka tiešu un konkrētu atbildi par šo jautājumu nevar dot neviens politiķis vai finansists, bet jau tuvākā gada laikā šī atbilde būs.
Vēl Andrim Bērziņam tika uzdoti arī jautājumi par patriotiskās audzināšanas nozīmi Latvijas skolās un jaunās paaudzes izglītošanā, par prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcību 1941.gadā un reģionālo reformu Latvijā. Valsts prezidents īpaši uzteica reģionālo reformu Gulbenes novadā, kur novads ir faktiski izveidots uz bijušā Gulbenes rajona bāzes un ļoti veiksmīgi darbojas un attīstās. Savukārt atbildot uz jautājumu par militāro un patriotisko audzināšanu viņš uzteica Latvijas profesionālo armiju, kas šobrīd ir izveidota un godam pārstāv Latviju ne tikai iekšzemē, bet arī starptautiskajās operācijās. Visbeidzot atbildot par pirmskara Latvijas vadītāju rīcību 1941.gadā Andris Bērziņš teica: „Es negribu nevienu cilvēku vainot, tas bija ļoti sarežģīts laiks un lēmumi ļoti smagi, bet mums noteikti ir jāizvērtē, vai varas apjoms, kas tolaik bija viena cilvēka rokās, sekmēja Latvijas neatkarības saglabāšanu vai arī tam bija pretējs efekts.”