“Mēs runājām par nākošiem lēmumiem, kas tiks pieņemti (ES) konventā – īstenībā jau domājot par mūsu nākotni tajā kontekstā, bet arī, protams, par šī brīža aktualitātēm, ieskaitot dabas nelabvēlīgo attieksmi pret mums un stihiju, kas posta mūsu graudaugu ražu. Es uzrunāju Ministru prezidentu par to, apsveicu valdību par to, ka valdība ir šim jautājumam pievērsusies un zemkopības ministram uzdots to izvērtēt, jo man šķiet, ka šajā brīdī ir ļoti svarīgi, ja no valdības puses jau momentā tiek sniegts morāls atbalsts šiem ļaudīm, kas nonākuši šajā izmisuma situācijā, un zināms drošinājums, ka tiešām tiks izvērtētas iespējas, kā viņiem izpalīdzēt.
Es vēlētos šodien uzrunāt tieši tos, kas šobrīd vēl svārstās (par atbalstu valsts dalībai ES), un tādu ir diezgan ievērojams procents. Es gribētu uzrunāt viņus un aicināt svērties pozitīvā pusē, svērties uz “jā” un “par” balsojumu, jo šī ir tāda saistība, ko mēs uzņemamies ļoti, ļoti ilgam laikam. Te ir vēsturisks lēmums, un ja mēs pateiksim “nē”, tā sekas Latvijai, es jums to varu kā prezidente apgalvot, noteikti būs negatīvas un paies ilgs laiks, lai mēs varētu koriģēt tās negatīvās sekas, kas būs pēc negatīva balsojuma. Tātad tos, kas vēl ir neskaidri, es gribētu mudināt teikt “jā”. Nekas nebūs perfekts, un nebūs tā, ka visas problēmas uzreiz atrisināsies, nebūt nē, mums būs daudz izaicinājumu un daudz grūtību, bet mums noteikti būs labāk Eiropas Savienībā, nekā ārpus tās, tas ir vairāk nekā skaidrs.
Man būtu ļoti svarīgi, lai ļaudis neizmanto referendumu, lai izpaustu savu vilšanos vai savu žulti, vai pretenzijas pret dzīvi vispār jeb valdību, jeb kapitālistisko sistēmu utt. Es domāju, ka ir jāskatās acīs dzīves realitātei, kurā mēs šobrīd esam. Pagātni neatsauksim vairs atpakaļ, un paldies Dievam, ka tā. Mums ir jādomā par nākotni un jādomā par nākotni ilgtermiņa perspektīvā.”