Godātais ministra kungs,
Godātais Bruņoto spēku komandiera kungs,
Kadeti!
Šodien mēs atzīmējam to vakara jundu, kad tikpat jauni puiši kā Jūs devās kaujā un neatgriezās. Viņiem bija paredzēts mācīties Kara skolā, kas ir Jūsu akadēmijas priekštece, iegūt profesionālās mākas un zināšanas, lai pēc tam varētu vadīt vīrus kaujā. Bet viņi paši dabūja to darīt, vēl savus kursus pat neuzsākuši.
Viņiem bija vīra drosme un Latvijas mīlestība sirdī. Viņiem bija arī pienākuma apziņa pret savu tautu, pret savu tēvu zemi, un viņiem bija pārliecība, ka Latvijas karavīri toreiz cīnās par taisnu lietu, cīnās par savas zemes brīvību un neatkarību.
Karavīrs saka: “Gods kalpot Latvijai!”, un karavīram šī frāze it īpaši pieder, jo karavīram jābūt gatavam dāvāt savu dzīvību, savu dzimteni un tās brīvību aizstāvot. Tieši tas ir tas, kas dod karavīram šo īpašo godu. Dainās saka:
“Labāk mani karā kāva,
Ne celiņa maliņā -
Māsiņai liela slava
Karā kauta bāleliņ`”.
Mirst kādreiz visi, bet mirst dažs ar godu un dažs vienkāršā nāvē. Karavīram tas ir risks, bet reizē gods – savu dzīvību likt uz spēles, doties uz priekšu ar drosmi, par neko nebaidoties. Un virsniekam tā ir vēl lielāka atbildība, jo virsniekam ir jārāda piemērs saviem vīriem, viņam ir citus jāved kaujā tad, kad tas ir nepieciešams.
Šodien Jūs aizdedzāt svecītes par piemiņu tiem, kas toreiz krita kaujas laukā. Viņiem tāpat kā Jums vēl stāvēja visa dzīve priekšā. Arī viņi būtu gribējuši to līdz galam izdzīvot. Lai šis mantojums uzdod Jums par pienākumu domāt, ka Jūsu dzīvei ir jāizdzīvo arī viņu dzīve, ka Jums ir jāsasniedz tas, ko viņi nesasniedza. Es novēlu visiem šīs akadēmijas kadetiem godam nest latviešu virsnieka vārdu, lai arī viņi savulaik kļūt par paraugu un par piemēru nākamajām karavīru un virsnieku audzēm!