Visa pasaule ir skatuve, un cilvēki kā aktieri uznāk uz tās un kādā brīdī aiziet. Ne mūsu rokās noteikt, cik gara būs mums atvēlētā loma, cik ilgi mums būs lemts pildīt savus pienākumus, ko dzīve ir uzticējusi. Tādēļ ir svarīgi dzīvot katru dienu kā mūsu pēdējo, ir svarīgi domāt par to, kādā kvalitātē mēs dzīvojam.
Es varu liecināt par Imantu Daudišu, ka viņš savus pienākumus kā diplomāts uzņēma ar nopietnību, ar atbildību, bet arī ar to eleganci un vieglumu, kas padara dzīvi skaistu un kas padara sadarbošanos ar saviem līdzcilvēkiem īpaši patīkamu un neaizmirstamu. Imants Daudišs kalpoja Latvijai pēc savām labākajām spējām, savas labākās sirdsapziņas. Viņš pietrūks mūsu diplomātiskajam dienestam, viņa darbība un sirdsdegsme Latvija pietrūks. Bet viņš un viņa tuvinieki var būt gandarīti par sasniegto, kaut arī viņa darbs pārtrūka pusceļā, sava mūža un karjeras pilnbriedā, kaut viņam palika tik daudz ieceru, ar kurām viņš dalījās gan Anglijā, Karalienes mātes bēru dienā, gan šeit pat Rīgā, saņemot akreditāciju Īrijas vēstnieka pienākumu pildīšanai.
Viņam bija tik daudz ieceru, tik daudz entuziasma un darba dziņas - tas viss ir pārtrūcis un nepiepildīts. Bet mums paliek gandarījums par to, ko viņš savā mūžā ir paveicis. Tas ir viņa sniegums Latvijai, Latvija par to viņam ir pateicīga. Vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību viņa kundzei un meitai, viņa tuviniekiem, kam šīs aiziešanas pēkšņums zaudējuma sāpēs padara it īpaši skaudras. Es novēlu aizgājējam vieglas smiltis dzimtenes smiltājā.