Ar Saulcerītes aiziešanu, latvieši zaudējuši vienu no saviem spožākajiem intelektiem. Saulcerīte bija tāda literatūrpētniece, kas savam darbam piegāja ar visdziļāko nopietnību, kas nerakstīja neko tādu, kas nebija dziļi pārdomāts un nopietni izpētīts. Bet viņai bija arī viegla spalva un stāstnieces talants, kas palīdzēja viņas atklājumus nodot tālāk citiem, kas palīdzēja tautai iepazīt mūsu literatūras augstākos sasniegumus.
Saulcerīte bija arī cilvēks, kas mācēja sapņot un kas mācēja savos sapņos dalīties ar citiem. Mums bija kopēji sapņi, no kuriem daži piepildījās un daži palika nepiepildīti. Tā dzīvē vienmēr ir: nav labi atlikt uz rītdienu to, ko var padarīt šodien. Mums gadu no gada bija noruna: mums vēlreiz jāizstaigā zvēru dārzs, tas zvēru dārzs, ko kopā ar viņu vēlreiz atklāju, tas zvēru dārzs, ko nebiju redzējusi kopš bērnības. Saulcerītei bija šī spēja iejusties arī bērna saprātā un vienkāršībā, bērna sapņos. Viņai bija spēja saskatīt katrā to bērnu, kas vienmēr paliek viņā, tamdēļ arī viņas pēdējais darbs “Mūžīgie spārni” ir tik dziļi izjusts, un viņa tik pareizi kā neviens ir uztvērusi Aspazijas būtību un personību. Pati Saulcerīte jau bija tik ļoti līdzīga Aspazijai.
Mēs esam zaudējuši labu draugu, sirsnīgu cilvēku un Latvijai vienu no mūsu dižākajiem talantiem. Atvadoties no Saulcerītes, atcerēsimies, ka viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kas savu vārdu bija pelnījusi un godam nesa. Lai mums paliek no viņas šīs saulainās atmiņas un tas, ko katram no mums viņa ir devusi.