Dižais ungāru dzejnieks Vorosmartijs (Vörösmarty) 1848. gada atskaņās savā “Ievadā” rakstīja: “Tagad ir ziema un klusums, un sniegs, un nāve”. Latviešu dzejnieks Ojārs Vācietis 1958. gadā, noteikti atsaucoties uz traģiskajiem notikumiem Ungārijā pirms diviem gadiem, piesauca pār Budapeštu baltās brāzmās krītošu vēl nesamītu sniegu, brīnoties, kāpēc pilsētas ielās izliets tik daudz sarkanvīna.
Latvija nesen atzīmēja 1905. gada revolūcijas simtgadi; toreiz autokrātiskās impērijas spēki Rīgā šāva uz neapbruņotiem strādniekiem, tāpat kā 51 gadu vēlāk Budapeštā atkal šaus uz strādniekiem un studentiem, iededzot ugunsgrēku, kam sekoja sodi un represijas.
Abos gadījumos vecās impērijas vēl bija pietiekami spēcīgas, lai pretotos. Tās pirmo reizi kritīs pēc Pirmā pasaules kara, lai gan Latvija, līdzīgi kā Ungārija, ar savu pirmo Sarkano teroru uz brīdi saskarsies 1919. gadā, kad indīgās ideoloģijās saknes dzina jaunas impērijas. Līdzīgi kā Ungārijas tauta, 1920. gadā Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi piedalījās slēgtās demokrātiskās vēlēšanās. Lai gan starpkaru laikā mūsu vēstures ritēja šķirti un lai gan mūsu gūsta apstākļi aiz pār kontinentu nolaistā Dzelzs priekškara nebija identiski, Ungārijai topot noreducētai līdz vasaļvalsts statusam, kamēr Latvija tika ar varu iekļauta PSRS - mums būtībā piemeklēja viens liktenis: fašisma sakāve mums atnesa Padomju apspiestību, nevis cerēto brīvību.
1956. gada Ungārijas revolūcija iedvesmoja reformas okupētajā Latvijā - reformas, kuras, neskatoties uz to sociālistisko raksturu, Kremlis drīz apspieda. 1959. gadā Maskavā tiekoties ar Hruščovu, pat Latvijas komunistiskās partijas vadītāji runāja par to, kā notikumi Ungārijā bija sacēluši putekļus Latvijas inteliģences un jauniešu aprindās. Viņi gan apgalvoja, ka Latvijas jaunieši bija “pārpratuši” notikumus Ungārijā un kļūdaini uztvēruši tos kā revolucionārus.
Patiesībā, protams, daudzi Latvijas patrioti pareizi saprata 1956. gada notikumu īsto raksturu. Diemžēl, šķietamajam atkusnim pēc Staļinisma ziemas atkal sekoja sniegs un klusums, un nāve. Tomēr daudzu ungāru un latviešu sirdīs brīvības liesma tā arī netika pilnībā izdzēsta. Pati pirmā prasība Ungārijas studentu izvirzītajos Sešdesmit punktos - Padomju karaspēka izvākšana - galu galā tika izpildīta gan Ungārijā, gan Latvijā. 1956. gada mocekļu nāve nebija veltīga, un viņi netika aizmirsti. Pirms piecpadsmit gadiem, 1991. gadā, arī latvieši stāvēja uz barikādēm pret totalitārisma spēkiem un šoreiz spēja tos uzvarēt.
Tagad, 2006. gadā, Ungārija un Latvija beidzot ir brīvas, lai strādātu kopā un būvētu vienotu un pārticīgu Eiropu, balstītu uz demokrātijas vērtībām, kuras daudziem mūsu varoņiem un mocekļiem jau sen ir bijušas kopīgas. Par to mēs varam būt patiesi pateicīgi.
(publicēts kopā ar citu valstu vadītāju vēstījumiem 1956.gada revolūcijai veltītā grāmatā Ungārijā)