Ekselences,
Cienījamās dāmas un godātie kungi,
Man ir patiess prieks par to, ka šo gadu Eiropas Padome izvēlējusies, lai visa kontinenta mērogā runātu par valodas lietām. Valodas pirmais uzdevums ir saziņas nodrošinājums. Spēja saprasties šodien ir būtiska visur pasaulē, tāpēc valodas, kopīgas valodas meklējumi šī vārda vistiešākajā nozīmē ir aktuāli kā nekad agrāk.
Es domāju, ka pastiprināto interesi par valodas funkcijām un iespējām mūsdienu pasaulē nosaka arī valodas kā kultūras pamatelementa loma saistībā ar identifikācijas problēmu vispārējas unifikācijas apstākļos. Strauji mainīgā dzīve, kurā arvien lielāku vietu ieņem globāli procesi, izvirza jautājumu par jaunām identitātēm katram no mums. Tā ir aktuāla problēma daudziem cilvēkiem, varbūt īpaši tiem, kuri mājvietu Eiropā atraduši salīdzinoši nesen.
Valoda ir būtiska identitātes sastāvdaļa gan indivīdam, gan nācijai. Dažādās valodas ir mūsu kontinenta bagātība. Gadsimtu gaitā tā pētīta, spodrināta un papildināta, kļūstot gan par katras atsevišķas tautas, gan visas Eiropas kopējo kultūras lepnumu. Eiropas atslēgvārds ir kultūra. Var uzskatīt, ka tieši spēja izprast citas kultūras, zināt valodas ir mūsdienu eiropieša identitātes galvenais saturs.
Dažādība ir priekšnoteikums attīstībai. Mēs esam par attīstību.
Eiropa ir liela savā dažādībā. Teiciens Mazs ir skaists ļoti piestāv Eiropai. Mēs katrs esam atbildīgi, lai šī dažādība plauktu un zeltu. Mūsu vēlēšanās ir, lai šī bagātība būtu pieejama katram, kas vēlas to ņemt, tādējādi darot to vēl lielāku un pievilcīgāku. Jo katrs ņēmējs, katrs cilvēks, kas apguvis sev jaunu valodu, ir arī devējs, kas dod šai valodai jaunu dzīvību.
Latvijā no seniem laikiem skanējušas daudzas valodas: tai cauri gājuši daudzi tirdzniecības ceļi. Arī šodien vairums mūsu valsts iedzīvotāju bez dzimtās valodas pārvalda vēl vismaz vienu citu. Varbūt nav gluži ērti pašiem sevi slavēt, bet tomēr gribas uzteikt to interesi, ar kādu Latvijas jaunieši cenšas apgūt daudzas, vispirms jau Eiropas valodas. Tas, neapšaubāmi, viņiem palīdzēs veidot karjeru. Tomēr it bieži valodas tiek apgūtas tīri intereses pēc. Es ļoti priecājos par to. Valoda ir ceļš uz citu kultūru iepazīšanu, kultūras un sapratnes ceļš.
Sekmējot daudzu valodu apguvi, kurām pēc dzelzs priekškara krišanas pavēries reāls pielietojums, Latvijai jāsekmē pašu latviešu valodas attīstība, kas padomju okupācijas gados tika stipri ierobežota. Tas prasījis veikt noteiktus pasākumus gan likumdošanā, gan skolu programmās. Šo pasākumu mērķis ir, saglabājot un respektējot visas individuālās brīvības, nodrošināt iespēju visiem saprasties valsts valodā. Tas ir grūts, bet reāli sasniedzams mērķis. Mēs esam saņēmuši starptautiskās sabiedrības izpratni mūsu valodas situācijai un atbalstu tiem soļiem, ko esam spēruši, lai to uzlabotu. Vienlaikus mēs apzināmies savu kā demokrātiskas valsts atbildību par katra Latvijas iedzīvotāja tiesībām saglabāt un kopt savu identitāti. Ne tikai latviešu, bet arī krievu, poļu, ebreju, igauņu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu un čigānu bērniem ir iespēja skolā apgūt dzimto valodu un kultūru. Tas ir panākums, ar kuru mūsu atjaunotā valsts var patiesi lepoties.
Baltu valodas ir unikāls kultūras mantojums, vēl jo vairāk, ja atceramies, ka no indoeiropiešu valodu koka baltu valodu kādreiz kuplā zara šodien dzīvas tikai divas: latviešu un lietuviešu. Lai šo dārgo mantojumu varētu nodot tālāk nākošajām paaudzēm, to jālieto un jākopj. Latvija ir atbildīga arī par nelielās līvu valodas saglabāšanos. Šajā somu-ugru grupas valodā, kas ir viena no mūsu zemes pirmiedzīvotāju valodām, Latvijai atgūstot neatkarību, spēja runāt vairs tikai daži desmiti cilvēku. Pateicoties entuziastu pūliņiem un valsts atbalstam, izstrādāta un tiek īstenota īpaša valsts programma līvu kultūras saglabāšanai.
Kaut arī Latvijas teritoriju nešķeļ kalnu grēdas vai grūti pārvarami ūdeņi, pat savstarpēji netālu esošās vietās vēl saglabājušās vietējās kultūras īpatnības, arī valodā. Ventiņu īpatnā runa ar apcirstām vārdu galotnēm, skaistā latgaļu mēle – to visu mēs apzināmies kā savu bagātību, kuru mēs gribam saglabāt un kurā esam gatavi dalīties ar citiem.
Jaunais laiks nāk ar jauniem izaicinājumiem. Zinātne un tehnika šodien sniedz tādas iespējas, par kādām vēl nesen nevarēja pat sapņot, tajā skaitā arī valodu pētniekiem. Tomēr nav maizes bez garozas,- saka latviešu sakāmvārds. Ekonomikas globalizācija, kas ir zinātnes un tehnikas attīstības tiešs rezultāts, nes sev līdzi arī tādas sekas, kas izraisa pamatotu satraukumu. Viena no tām ir zināma savas kultūras, savas identitātes apdraudētības sajūta. Eiropa ir mājas mums visiem, un šī māju sajūta nedrīkst tikt apdraudēta. Pat pie vismazskaitlīgākās tautas piederīgam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valoda tam netiks atņemta kāda kopīga labuma vārdā. Jā, no tīri utilitāra redzes leņķa, iespējams, būtu izdevīgāk, ja pasaulē runātu tikai vienā valodā. Bet šis izdevīgums nozīmē tikai ekonomisko izdevīgumu – lētumu. Kultūra maksā dārgi, mēs to zinām. Bet vai cilvēks bez kultūras ir cilvēks?
Šai izpratnei jāatspoguļojas arī konkrētā valodu politikā, kuras uzdevums būtu veicināt visu valodu attīstību. Dažu valodu globāla lietošana nedrīkst novest pie citu valodu diskriminācijas. Vārds progress nedrīkst iegūt negatīvu nozīmi. Cilvēka tiesības uz savas identitātes saglabāšanu šai sakarā ir pietiekami nozīmīgs arguments.
Es nešaubos, ka arī uz šiem globalizācijas mestiem izaicinājumiem, tāpat kā uz daudziem citiem izaicinājumiem, kādi vēsturē bijuši, Eiropas tautas atradīs to cienīgas atbildes. Vecais kontinents ir daudzu valodu mājvieta un arī - daudzu valodu kapa vieta. Mūsu kopīga atbildība ir, lai jaunu valodu kapu kopiņu te vairs nebūtu.
Es pateicos Eiropas Padomei par pievēršanos tik nozīmīgai tēmai un klātesošajiem par gatavību dot savu ieguldījumu tās risināšanā.
Novēlu veiksmīgu darbu konferencei “Mazās valodas 21.gadsimta Eiropā”!