(Piedaloties NATO Eiropas spēku virspavēlniekam, sponsoram Kenetam Bēringam (Kenneth Behring) no Ratiņkrēslu Fonda, kuri dāvina ap 500 ratiņkrēslu Latvijas invalīdu biedrībai “Apeirons”).
Augsti godātais ģenerāļa kungs,
Ralstona kundze,
vēstnieka kungs,
Bēringa kungs,
dāmas un kungi,
Es jūtos pagodināta būt klāt šajā dāvinājuma ceremonijā un vēlētos izteikt īpašu pateicību ģenerālim Ralstonam un Ralstona kundzei par viņu starpniecību šī notikuma veidošanā un par brīnišķīgo domu uzrunāt Bēringa kungu un viņa pazīstamo labdarības institūciju, aicinot viņus sniegt palīdzību arī Latvijai.
Gribētos sacīt dažus vārdus par Bēringa kungu kā filantropu, kura darbību ir grūti raksturot dažos vārdos. Viņš ir ilgu gadu garumā ievērojamus līdzekļus veltījis daudziem nozīmīgiem pasākumiem, piemēram, dabas zinātņu institūta atjaunošanai un paplašināšanai Vašingtonā. Tāpat viņš ir veidojis mākslas galerijas un piedalījies plašos labdarības pasākumos un filantropijā. Bet tieši saistībā ar šīs dienas notikumu ir atzīmējama viņa darbība ratiņu dāvināšanas programmā, kas aptver ļoti daudzas valstis visā pasaulē.
Es gribētu turpināt ar domu par to, ko nozīmē ratiņkrēsls cilvēkam, kas ir zaudējis kustības brīvību. Mūsu ģimenē ir tā atgadījies, ka ir divi cilvēki, kuriem nedziedināmas slimības un satiksmes negadījuma dēļ ir tikusi laupīta kustības brīvība. Un mēs esam no savas pieredzes dabūjuši redzēt, cik ļoti mainās dzīve gan pašam cietējam, gan viņa ģimenei, ja ir iespēja iegūt tādu pārvietošanās līdzekli, kas atļauj slimniekam pašam vispirms jau kustības brīvību savās telpās, kaut arī viņš neiziet ārpus savas mājas sienām. Un cik ļoti tas atvieglina pārējo ģimenes locekļu nastu šajā atbildībā, kas ir jāuzņemas par invalīdu ģimenē. Bet galvenokārt, cik ļoti tas atbrīvo pašu invalīdu no atkarības no citiem cilvēkiem, atļauj viņam vairāk atplaukt kā personībai, nejūtot šo nemitīgo atkarību no citiem. Bet vēl svarīgāk ir spēja ar ratiņiem iziet ārpus sava dzīvokļa sienām, apgrozīties sabiedrībā, piedalīties sabiedriskos pasākumos. Un te nu es ļoti vēlētos aicināt sabiedrību saprast un būt atvērtai, pieņemt to kā normālu parādību un nākt ar savu palīdzību. Mūsu ielas, ēkas un nami vēl nav visi iekārtoti ar tiem aprīkojumiem, kas invalīdiem ir nepieciešami.
Man bija izdevība pagājušajā gadā jubilejā tikties ar kādu pazīstamu Latvijas dzejnieci, kas man teica, ka viņa jau ilgu laiku nav parādījusies ārpus sava dzīvokļa sienām, protams, savu personīgo, varbūt emocionālo iemeslu dēļ, bet daļēji arī tamdēļ, viņa teica: “Man nepatīk, ka ļaudis uz mani skatās ar nožēlu, ka viņi uz mani skatās kā uz invalīdi.” Es šeit gribētu aicināt gan invalīdus, gan visu sabiedrību, atcerēties, ka nožēlai šeit nav vietas. Ne veselam cilvēkam ir jāizsaka nožēla pret invalīdu, jo tā ir liktenis liksta, kas var piemeklēt jebkuru no mums, bet galvenokārt es gribētu uzsvērt, ka pašiem invalīdiem nav jākaunas doties sabiedrībā.
Invalīds ir cilvēks, kam liktenis ir lēmis zināmas grūtības zināmās jomās. Viņš ir cilvēks, viņam ir tā pati vērtība, kas bija pirms savas slimības vai pirms sava nelaimes gadījuma. Viņam nav par to jākaunas. Viņam nav jājūtas neērti un ja viņam, protams, ir dota šī izdevība, pārvietošanās līdzeklis – ratiņi, tad, lūdzu, es aicinu jūs visus un viņu ģimenes iet sabiedrībā, piedalīties. Jums ir pilnas tiesības un neviens jūs neatstums, neviens par jums nesmiesies. Tāda lietai pieder pagātnei, tā kā tas mūsu sabiedrībā vairs nenotiks.
Es novēlu visiem tiem, kas būs saņēmuši šo dāvanu, iet, kustēties, dzīvot un strādāt, un rādīt piemēru, ka invalīdam ir tāda pati vieta sabiedrībā kā jebkuram citam. Lai mums nebūtu šī sadalījuma starp vienas kategorijas cilvēkiem un citiem. Mēs visi vispirms un vienmēr būsim cilvēki. Tas ir tas galvenais. Lai jums visiem labi klājas!