Augsti godātie piemiņas brīža dalībnieki!
Mēs šodien godinām Oskaru Kalpaku kā cilvēku, kas atsaucās uz savas valsts aicinājumu tad, kad viņš tai bija vajadzīgs. Neatkarīgā Latvija tapa 1918.gada 18.novembrī, bet tai nebija savas teritoriālās integritātes. Neatkarīgā Latvija tobrīd bija iecere, sapnis, tautas izpaustā griba, bet tā bija vēl jārada un jāpierāda tās pastāvēšana. Jau decembrī Oskaram Kalpakam nācās pulcināt Latvijas armiju, un tajā stājās zēni un vīri no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem no Grīziņkalna un citām vietām, jo viņu sapnis bija neatkarīga Latvija, par kuru bija jācīnās un, ja nepieciešams, jāatdod arī sava dzīvība. Tikai neilgu laiku Oskaram Kalpakam bija lemts būt Latvijas armijas priekšgalā, bet tas bija vēsturisks laiks laikmetu griežos, un viņš visas savas spējas, pieredzi un zināšanas izmantoja, lai aizstāvētu Latviju, kuras brīvības augstā cena bija viņa dzīvība.
Mēs tagad dzīvojam brīvā valstī. Brīvība un neatkarība ir dārgas dāvanas, tāpēc būsim gatavi atsaukties, ja valsts no mums to prasīs. Oskars Kalpaks toreiz nejautāja, ko valsts ir man pa prātam darījusi, jo tā bija jauna valsts. Viņš jautāja, kas man ir jādara tās labā, kāds ir nākamais uzdevums. Tā ir viņa galvenā loma – viņš ne tikai bija Latvijas armijas priekšgalā, bet arī apliecināja saikni starp valsti un tās cilvēku. Valsts un cilvēks – tā ir nemitīga mijiedarbe. Neatkarīga valsts ļauj katram cilvēkam izveidot savu dzīvi tādu, kādu viņš to ir vēlējies, bet arī cilvēkam ir jāpalīdz veidot sava valsts par spēcīgu un stipru valsti. Tāpēc es gribu mums visiem novēlēt, lai mēs kā cilvēki varētu teikt: “Es biju savā vietā, kad valsts mani sauca.”