Latviešu karavīrs ir ieguvis sev atzinību un slavu gadu simtiem cauri savas varonības, savas drošsirdības, sava godaprāta dēļ.
Tautasdziesma saka:
“Māsiņai liela slava
Karā kauti bāleliņi.”
Katrs bija gatavs krist kaujā, jo tas tika dzimtā un tautā uzskatīts par godu. Ieročus nest bija brīva vīra privilēģija, strupus svārkus šūdināja, garus matus audzināja. Toreiz, pretēji mūsu laikiem, gari mati bija brīva vīra un karavīra zīme. Tiesības nēsāt ieročus ir bijusi brīva vīra zīme, un tā ir bijusi garantija, ka arī tauta var būt brīva. Diemžēl, ne vienmēr tā tas latviešu tautai tās vēsturē bijis, tomēr daudzus gadu simtus latviešu karavīri izcēlās ar savu stāju, ar savām spējām, ar savu drosmi, bet tas viss bija svešu kungu kalpībā un zem dažādiem karogiem.
Tikai tad, kad 1918.gadā nodibinājās Latvijas Republika, Latvijas karavīram bija iespējams stāvēt pašam zem savas valsts karoga. Ilgi tas tā nebija, un atkal nāca karš un bija mūsu karavīram jācīnās gan vienā, gan otrā frontes pusē. Cik nav tādu latviešu ģimeņu, kur viens brālis bija krievos un otrs vāciešos, kur tēvs cīnījās pret dēlu, kaimiņš pret kaimiņu. Tā ir mūsu tautas traģēdija, ka mūsu vīru varonība tika izšķiesta svešās interesēs, mūsu latviešu tautai kaitīgu ideoloģiju kalpībā. Nu beidzot kopš 10 gadiem mums atkal ir izdevība savā brīvā zemē mūsu valsts karavīriem stāvēt zem mūsu pašu zemes karogiem. Un starp tiem, kas šodien ir pulcējušies, daudz ir tādu, kas mūža daļu ir kalpojuši kā virsnieki, ir arī pavadījuši ilgus gadus zem dažādiem karogiem.
Kad es kā maza meitene gāju pamatskolā Lībekas bēgļu nometnē, manai labākajai draudzenei kaimiņos bija brālis, ģimene vēlāk aizbrauca uz Ameriku, un viņa vārds šodien stāv ierakstīts tai melnajā skaistajā piemineklī, kas veltīts Vjetnamas kara veterāniem. Kad biju pusaudze Kasablankā, man rakstīja vēstules latviešu virsnieki, kas dienēja franču leģionā. Ar vienu no viņiem es sarakstījos ilgāk, līdz beidzot vēstules pārtrūka, jo viņš bija viens no tiem, kas palika Indoķīnā, kur franču spēki tika iznīcināti. Viņš krita zem franču karoga.
Toreiz es arī saņēmu vēstuli no kāda jauna latviešu puiša, kurš dienēja Amerikas Savienoto Valstu jūras spēkos un bija apmeklējis Kasablanku. Viņš dienās kļuva par augstāko virsnieku, ko latvieši ārzemēs ir sasnieguši. Un ģenerālis Kukainis šodien sēž šeit man blakām pie goda galda, un man tā šķiet tāda dīvaina sakritība. Tā ir zīme par to, kādas likteņu vētras latviešus ir aiznesušas uz dažādām pasaules malām, kā tās mūs ir plosījušas, izkaisījušas, bet tomēr pēc šiem gariem un ilgiem gadiem nu radusies ir iespēja ne tikai pašā Latvijā apvienoties zem sava karoga, bet arī tiem, kas vēl palikuši dzīvi, kas bija izkaisīti pasaulē, nākt atpakaļ un kaut vai arī savam mūžam tuvojoties tā noslēgumam, nākt ar to, kas visa mūža garumā ir iekrāts savās zināšanās, savā izpratnē, savā specialitātē.
Man šķiet, ka mūsu bruņotajos spēkos ļoti daudz kas ir paveikts, bet ļoti daudz kas stāv arī darāms. Mums daudz kas vēl jādara, lai audzinātu virsnieku stāju, virsnieku ētiku, morāli un attieksmi pret saviem padotajiem. Mums daudz kas vēl jādara, lai virsniekam varētu nodrošināt karjeru, kuru sākot, viņš ļoti labi apzinās, ka tad, ja godīgi pildīs savus pienākumus, īpaši, ja viņš darīs to izcili, viņam ir droša vieta zem Latvijas karoga Latvijas Bruņotajos spēkos, ka visas savas spējas viņš varēs ziedot Latvijai, ka tās tiks novērtētas un izmantotas. Mums ir nepieciešami tādi Bruņotie spēki, kuri tiek arī pienācīgi audzināti, gan starp jauniesauktajiem, gan virsdienesta kareivjiem. Mums ir jāizskauž tās kaitīgās tradīcijas, kas nāk līdz no seniem laikiem, mums ir jāievieš jaunas tradīcijas, tādas, kas spētu stāties to vietā. Mums ir jāgādā par to , lai bruņotie spēki turpinātu atkarot tautā to godu un cieņu, ko tie bija izpelnījušies pirmajā brīvvalsts laikā. Mums ir jārūpējas par to, lai virsnieka vārds būtu tāds, ko cilvēks nes ar lepnumu, ar paceltu galvu un kas visā sabiedrībā tiek atzīts kā sabiedrībā ievērojams un vērtīgs cilvēks.
Es novēlu visiem Latvijas virsniekiem patīkamu šo tikšanās reizi un aicinu visus katram savā vietā un katram pēc savām spējām meklēt ceļus un veidus, lai uzlabotu mūsu bruņotos spēkus, uzlabot tajos gaisotni, uzlabot sadzīves apstākļus, darīt visu, ko katrs var un spēj, lai mēs visi varētu būt lepni par saviem Bruņotajiem spēkiem, par savu zemi un tautu!