Augsti godātā rektores kundze,
Augsti godātais Liepājas mēra kungs,
Pasniedzēji,
Studenti,
Akadēmiskā saime,
Pašvaldību pārstāvji,
Cienītās dāmas un godātie kungi!
Man ir tiešām liels prieks būt šodien kopā ar jums pilsētā, kurā piedzimst vējš, un zemē, kurā piedzimst ziedi arī aprīļa mēnesī, it sevišķi, atgriežoties no Parīzes, kurā izskatās, ka piedzimst pavasaris - kastaņi ir jau pilnās lapās un pilnos ziedos. Es esmu dabūjusi redzēt, cik ļoti dažāda ir šī mūsu Eiropa, kuras pilntiesīga ES dalībvalsts mēs ceram būt tuvākajā laikā.
Man šodien programmā nav sniegt jums akadēmisku lekciju, bet gan dalīties ar jums pārdomās un uzsākt dialogu, un man ļoti gribētos, lai jūs to turpinātu katrs un katra savā vidē, savā ģimene, savu draugu un tuvinieku lokā. Tās būtu pārdomas par izglītību, kas jums šeit Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, protams, ir jūsu dzīves izvēlētais gājums un jūsu studiju priekšmets, bet arī domas par mūsu visu nākotni savā zemē Latvijā un savā kontinentā Eiropā. Šajā Eiropas Savienībā, kuras pilntiesīga daļa, ja visa tauta to apstiprinās, mēs kļūsim jau 2004.gada 1.maijā, varētu teikt precīzi pēc viena gada.
Vakar jau Strasbūrā, Eiropas Parlamentā notika vēsturiskais balsojums par ES paplašināšanu, un tā laimīgi sagadījās, ka es biju tajā pilsētā tieši tajā dienā, kad tas notika - 9.aprīlī. Iepriekšējā vakarā man arī bija izdevība tikties sarunā ar Patu Koksa kungu, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju. Šis balsojums bija Eiropas Parlamenta formāli izteiktais atbalsts tam līgumam, ko pēc sešām dienām jaunās uzaicinātās kandidātvalstis parakstīs Atēnās kopā ar pašreizējām 15 ES dalībvalstīm. Koksa kungs, tiekoties ar Latvijas prezidenti un Latvijas delegāciju, atgādināja, lai mēs nepārdzīvojot, ja nākamajā diena no parlamenta tribīnēm tikšot dzirdēti arī kritiski vārdi, ja izskanētu arī iebildumi pret Eiropas paplašināšanos, jo tādi, viņš teica, bija izskanējuši arī katrā no vairākām iepriekšējām ES paplašināšanās reizēm, un pēdējā, kad savienībai pievienojās visumā stabilas, attīstītas un pat bagātas zemes - Somija, Zviedrija un Austrija - arī bija pietiekami daudz deputātu (aptuveni 120), kas izteica šaubas par šīs paplašināšanās lietderību, kas argumentēja, ka varbūt ES vajadzētu drīzāk padziļināt savās struktūrās un nevis vēl paplašināt. Viņš brīdināja, ka droši vien tie paši, kas toreiz iebilda pret Austrijas, Zviedrijas un Somijas pievienošanos, droši vien tad varētu iebilst arī šoreiz. Es tagad neatceros precīzi tos skaitļus, bet aptuveno 520 nobalsoja “par” un niecīgs skaits tikai “pret”. Tas vispār ir fenomenāli. Es neesmu droša, vai kāds tik pārliecinošs balsojums agrāk ir redzēts. Tātad vakar, šai vēsturiskajā dienā notika balsojums, kurā mēs redzējām masīvu, fantastisku, nepārprotamu atbalstu no Eiropas Parlamenta puses šai paplašinājuma kārtai un Latvijas uzņemšanai ES. Es domāju, tas tomēr ir kaut kas, par ko mēs varam justies gandarīti un iepriecināti.
Astotā aprīļa vakarā turpat Eiropas Parlamenta ēkā savā ziņā sakarā ar šo gaidāmo notikumu notika televīzijas pārraide, kurā piedalījās Latvijas prezidente, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Koksa kungs, vairāki parlamenta deputāti un agrākas augstas Eiropas amatpersonas. Šajās debatēs izskanēja dažādi viedokļi, dažādas interesantas domas, bet viens, kas kļuva skaidrs - Eiropas paplašināšanās ir principiālas un savā ziņā pat ētiskas dabas jautājums mūsu kontinentam. Ja ES iesākās kā sešu valstu savienība, kurā līgumi tika slēgti galvenokārt par tēraudu un ogļu apstrādi un dažādiem konkrētiem fiziskiem līgumiem, lai veicinātu labāku sadarbību ekonomiskajā plāksnē, un, protams, lai arī pārvarētu tās ārkārtīgi smagās plaisas, ko bija cirtis Otrais pasaules karš šo valstu starpā, tad šodien ekonomiskie jautājumi ir tikai viena daļa no ES misijas, un tieši šo filozofisko vērtību meklējums, kopējās identitātes, eiropeiskās identitātes un eiropeiskās misijas meklējums ir tas, ko visi uzskata par primordiālu un svarīgu šajos meklējumos.
Man šķiet, ka tās valstis, kas jau ir ilggadīgi bijušas ES locekles, pēc dažādām debatēm un dažādu viedokļu izskanēšanas ir sapratušas, ka tām valstīm, to skaitā Latvija, kas tik ilgi ir bijušas aiz dzelzs priekškara, ir savs ļoti svarīgās pienesums sniedzams šai atjaunotās Eiropas izaugsmei un tālākai attīstībai. Ne tik daudz varbūt tirgus ziņā, jo ne jau mēs ar savu iedzīvotāju skaitu varam kādam pasniegt kādu īpaši kārdinošs kumosu, jo mēs esam savā kopējā skaitā visā valstī mazāk iedzīvotāju nekā daudzās Eiropas pilsētās. Mums, jāsaka gan, ir jaunums kā mazai valstij šis lielais tirgus, kas Latvijas uzņēmējiem, ražotājiem kļūs pieejams. Tas mums būs gan nozīmīgs un svarīgs, bet, protams, arī tajā būs jāiekļūst ar lielām pūlēm un izturot konkurenci. Nebūs jau tā, ka vienkārši staigāsim pa sarkano tepiķi visu laiku un bez pūlēm visu sasniegsim. Būs jāsacenšas ar visiem citiem un būs jābūt tikpat labiem, kā visi citi, ieskaitot arī ekonomiskās sacensības jautājumos.
Bet viens, ko nekas nav varējis mums atņemt ne garos komunisma apspiestības gados, ne dažādu totalitāro okupāciju laikā, ne iepriekšējos gadsimtos, kad Latvija nebija ne suverēna, ne neatkarīga valsts, ir mūsu cilvēciskā vērtība kā indivīdam un kā tautai, mūsu garīgā bagātība, ko mūsu ļaudis iznesuši cauri gadu simtiem un gadu tūkstošiem, un te, nu, lūk, tā ir tā mūsu vērtība, par kuru, man šķiet, mēs varam būt droši, ES iestājoties. Ne jau šī ir tā reize, kad mēs iesim to pazaudēt, jo latvieši savu identitāti, savu gara pasauli ir spējuši saglabāt caur vissmagākajiem pārbaudījumiem, caur vislielākajām grūtībām. Mēs esam vēstures ugunīs rūdīti, kaldināti, kvēpināti, un mēs esam vienmēr šos pārbaudījumus pārdzīvojuši ar asiņainiem zaudējumiem, ar ciešanām un asarām, bet esam tos pārdzīvojuši, un tas mantojums, ko tas mūsu tautai ir atstājis, tiešām ir mūsu, neviens nevar to mums atņemt. Tā ir liela bagātība, ar kuru mēs varam stāties gan Eiropas, gan pasaules priekšā. Tā ir tā bagātība, ko dod izpratne par vērtībām, un tieši vērtības ir tās, kas modernajā pasaulē pietrūkst. Tā ir bagātība, ko dod izpratne par spēku, kas ir cilvēka īstenais spēks. Vai muskuļu spēks, vai ieroču spēks, vai vardarbība un spēja nospiest citus? Vai tas spēks, kas nāk cilvēkam no iekšējās pārliecības un arī no paļāvības uz augstākiem spēkiem un uz Dievu?
Šobrīd Eiropā notiek debates, vai Konventa paziņojumā ir jāietver atsauce uz Dievu kā to vēlētos Pāvests, kā arī Polija vēlētos to iekļaut, jeb arī ir jāatsakās no šīs vēlmes, kaut arī tā ir daļa no Eiropas kultūras mantojuma, jo nu jau ilgākā laikā Eiropā ir notikusi arī ētisko vērtību un civilo vērtību sekularizācija. Šis jautājums pacēlās arī debatēs, kas notika Strasbūrā Eiropas parlamenta ēkās. Secinājums, kam citi arī TV pārraidē pievienojās, ir tāds, ka mums ir vērtības, kas ir pārcilvēcīgas un pārnacionālas un kas sakņojas mūsu kristīgā pagātnē Eiropā. Jāsaka gan, latviešu gadījumā tās sniedzas vēl dziļāk - tajā pirmskristīgajā pagātnē, kas arī nebija bez savām garīgajām vērtībām. Tas vienmēr ir bijis balsts mūsu tautai, arī ķeltiem un daudzām citām tautām Eiropā, kur vairāk vai mazāk saglabātas šīs vērtības, vairāk vai mazāk pārstrādātas kristiānisma ietekmē.
Gadu simtu un tūkstošu laikā ir izveidojusies sintēze starp šīm garīgajām vērtībām, un mums vienkārši tas sintēzes solis ir jāturpina iet uz priekšu, mums katrai paaudzei ir jāmāk no savas tautas un visas Eiropas mantojuma izkristalizēt, izdestilēt to, kas to padara unikāli vērtīgu, bet it īpaši to, kas to mums padara vēl šodien nozīmīgu, jēgpilnu, izlietojamu un noderīgu. Mūsu mantojums mums der tikai par tik, par cik mēs protam to likt lietā, un to katrai paaudzei ir jādara no jauna, šis ceļš ir jāizstaigā, notiekot vērtību pārvērtēšanai un savā ziņā arī veiksmīgai evolūcijai.
Latvijā, piemēram, nodibinoties jaunajai Latvijas valstij 1918.gadā, atgūstot tautai pašnoteikšanās tiesības, tūliņ arī automātiski tika iedotas vēlēšanu tiesības visiem pilsoņiem, kas sasnieguši pilngadību. Francijā sievietes šādas tiesības ieguva tikai pēc Otrā Pasaules kara, par spīti tam, ka Francija ar savu revolūciju un apgaismības laikmeta sniegumu Eiropas kultūrai bija citām tautām tālu priekšā. Šajā, vēlēšanu tiesību ziņā, Latvija bija tīri tehniski Francijai priekšā un arī dažai labai citai zemei. Tā joprojām vērtības tiek pārvērtētas.
Mums senajā Grieķijā bija vērtība par brīvību, par demokrātiju, par tiesībām, bet, kas šīs tiesības baudīja? Tās baudīja vīriešu kārtas Atēnu iedzīvotāji, kas bija dzimuši kā brīvi cilvēki un kam piederēja zināmi īpašumi, citi jau nē. Doma bija ļoti skaista un brīnišķīga, tā ir mūsu Rietumu demokrātijas pašā pamatā. Taču šī izpratne par to, ko nozīmē demokrātija, ne tuvu nebija tā pati, kādu mēs to izprotam šodien, un es ļoti ceru, ka arī tā demokrātijas izpratne, kāda valda šodien pie mums un citur Eiropā, nav tā galējā, ka tas nav augstākais sasniegums cilvēces domātspējā un sabiedriskās iekārtas spējā.
Es ļoti ceru, ka daudz kas tajā turpinās uzlaboties, un jūsu paaudze, jūsu pēcnācēji un tie bērni, ko jūs kā pedagogi mācīsiet un apmācīsiet, nesīs šo lādi tālāk un turpinās risināt jautājumu - ko nozīmē cilvēka vērtība, ko nozīmē cilvēka tiesības un ko šajā vispārējā kontekstā nozīmē būt latvietim, būt cilvēkam ar šo latvisko mantojumu un būt cilvēkam, kam būs visas durvis vaļā šajā politiskajā, ekonomiskajā, saimnieciskajā, sociālajā veidojumā, kāda būs ES. Mūsu ES nākotnes un mūsu izglītības nākotnes kontekstā jautājums par pamatvērtībām, identitāti un kultūras mantojumu ir ļoti būtisks.
Tagad dažus vārdus tiešāk par pašu izglītības procesu. Jūs kā topošie pedagogi, kas šeit esat vairumā, es ļoti ceru, savā attieksmē ar bērniem spēsiet vienmēr rast līdzsvaru, šo ļoti delikāto līdzsvaru, kas ir vajadzīgs starp diviem pretpoliem, starp diviem dažādiem spēkiem. Viens no tiem ir vajadzība bērnu apmācīt, bērnam, skolniekam, studentam, kā teikt, no viena trauka otrā ieliet tās zināšanas, kas līdz šim ir kādā zināmā jomā uzkrātas un nodrošināt elementāru kompetenci, lai, izgājis cauri vai nu universitātes, augstskolas, akadēmijas, vidusskolas, pamatskolas vai bērnudārza gaiteņiem un savu skolotāju un pasniedzēju rokām, šis bērns vai jaunietis, vai students iznāk citāds nekā tur iegājis. Nevarētu būt tā, ka galarezultāts ir tik tehnisks kā daždien mašīnu mazgātavā, kur mašīna izbrauc otrā pusē ārā, putekļu noskalota, bet pamatā tāda pati.
Principā no izglītības iestādes vajadzētu iznākt ārā būtiski citai būtnei, vismaz tādai, kurai intelektuālie apvāršņi, intelektuālais aprāts, ja tā varētu teikt, programmatūra, kas viņam palīdz apstrādāt informāciju un stāties pretī pasaulei, ir ievērojami izmainīta. Šī zināšanu nodošana tālāk, kas izpaužas kā apmācāmā spēja apgūt ne tikai konkrētas zināšanas un faktus, bet apgūt kompetences, kļūt par meistaru, pārvaldīt savu vielu, asimilēt to sevī, lai tā kļūst par daļu no viņa, nevis ir svešķermenis. Lai to panāktu, protams, ir visas šīs teorijas un skolu reformas un dažādas praktiskas lietas, kas cenšas būt gandrīz vai formāli un birokrātiskos veidos nosacītas - vai liekamas atzīmes, vai nav liekamas, vai liekamas uz pieci, vai uz desmit, vai uz divdesmit, vai liekamas ar a, b, c, d, e vai atzīmes. Bet īstenībā tās visas ir tikai detaļas, un būtiskais ir tas, vai pedagogs ir panācis, ka viņa mācāmais izjūt sevi, ka viņš kaut ko ir ieguvis, izjūt sevī šo kompetenču spēku. Lai tā kaut ko panāktu, nepietiek tikai formāli tehniski zināšanu pasniegšanu, šeit pedagogam ir jāspēj arī savā audzināmā, savā apmācāmā atmodināt arī viņu kā cilvēku un kā personību, šeit jāpanāk arī emocionālā saite ar savu partneri dialogā.
Tādā nozīmē, protams, nevar būt runa par pedagoģiju 19.gadsimta sliktākajā izpausmē, kādu jūs, piemēram, redzat aprakstītu “Kaujā pie Knipskas” vai Dikensa romānos, kur bērni brutalizē viens otru, kur skolotāji brutalizē bērnus un pedagogi faktiski ir skaidri manāmi sadisti, kas izmanto savu varas situāciju pār skolnieku. Taisni otrādi – līdzīgi kā Sokrāts teica, ka viņa sūtība ir līdzīga viņa mātei – būt par vecmāti, kas palīdz viņa audzēkņiem dzemdēt jaunas idejas un dzemdēt to gudrību, kas no dabas un Dieva dota viņos jau ir iekšā. Varētu teikt, ka pedagogs ir kā dārznieks, kas ar savu atzinību, ar savu atbalstu un atsaucību aplaista savu audzināmo kā izslāpušu puķīti sausā vasaras dārzā.
Tieši šī garīgā veldze, šī garīgā dzirdināšana, šis atbalsts ir tas, kas palīdz audzināmajam just sevī šo izaugsmi, kas vienīgā dod drošu pamatu viņa izglītībai un viņa intelektuālajai izaugsmei, viņa personības izaugsmei. Tā nav tikai zināšanu tehniska nodošana tālāk. Audzināšana, kā latviešu skolās tas jau no seniem laikiem ir izprasts, ir būtiska izglītības sastāvdaļa, un šeit no pedagogiem ārkārtīgi svarīga loma, jo viņi nedrīkst sabradāt un apspiest savu audzēkņu dvēseli, bet tieši otrādi - viņiem tiešām viņa ir jākopj, lai tā izplaukst kā puķīte dārzā zem saules stariem un veldzinoša lietutiņa un, lai tālāk, dodoties dzīvē, šie spēka vārdi un spēka domas, kas viņos ir iedēstīti, pavada vienmēr un visur. Tad izglītība, ko būs cilvēks ieguvis, arī būs kaut kas, kas viņam atļaus pielāgoties dažādiem apstākļiem, kādi viņu sagaidīs. Cilvēkam ir vajadzīgi izglītības pamati, kas atļauj viņam pārprofilēties, pārskoloties, turpināt savu izglītību vai nu pie interneta sēžot, vai ejot vakara skolā, vai apmeklējot kādus kursus kādā augstskolā.
Mums ir jāskatās modernajā pasaulē uz izglītību, kas norit mūža garumā. Un es tiešām gribu teikt “mūža garuma”, jo mums nebūtu vairs jāskatās kā uz kaut ko komisku, ja cilvēks 80 gadu vecumā sadomā izstrādāt un iesniegt doktora tēzes. Nekad nav par vēlu, ja viņam ir vēlme un gribēšana kaut ko vēl iemācīties drīzāk nekā tikai dirnēt pie televīzijas, un arī sniegt kaut ko pasaulei savā laukā. Man šķiet, ka tas ir ļoti skaisti, un tā ir laba perspektīva
Mļie studenti,
dāmas un kungi!
Es uzskatu pedagoģiju par cēlu profesiju un varbūt ir tā, ka es šeit runāju teikt arī no tā aizspriedumainā viedokļa, ka pati esmu bijusi ilggadēja pedagoģe. Ir skaidrs, ka es kā cilvēks, kas tam pati esmu kalpojusi un šo sūtību izpratusi, katrā ziņā to novērtēju ārkārtīgi augstu. Es domāju, mēs visi kā Latvijas pilsoņu kopa varam to augstu novērtēt, jo nupat dzirdējām, ka mūsu mazie bērniņi lasītspējā ir ierindojušies piektajā vietā pasaulē, un ne vairs kaut kur tālu zem caurmēra, kā tas bija vēl nesen. Es domāju, tas ir brīnišķīgi, un tas norāda uz mūsu nākotnes iespējām un perspektīvām, un es vēlētos, lai mēs, kaut maza tauta, kaut maza nācija, nākotnē šādas spējas pierādītu atkal un atkal. Vēl vairāk es priecātos par tādu dienu, kad mūsu bērni būtu pirmajā vietā, - kāpēc gan ne? - gan lasītprasmē, gan citādās mākās – matemātikas olimpiādēs, zinātnes sasniegumos.
Man šķiet pilnīgi normāli, ka mēs varam sagaidīt, ka latvieši ir tikpat spējīgi kā jebkurš cits, ka mēs varam sasniegt gluži to pašu, ko citi, un gribētos, ne jau vienmēr un visur, bet lai ik pa laikam mēs parādītu, ka arī mēs varam būt pie pašiem labākajiem pasaulē. Tāda iespējamība mums pastāv, tas mums ir jāatceras, un es novēlu jums visiem, lai jums savā mūžā rodas šī pārliecība par to spēku un to vērtību, kas katram mums ir iekšā. Ja mēs tos visu saliksim kopā, izmantosim katrs savu spēku un varēšanu, lai celtu valsti tādu, kādu mēs gribam to redzēt, tad, es esmu pārliecināta, ka tas mums izdosies. Ar Dieviņa palīdzību.
Liepājnieki jautā Valsts prezidentei:
— Mēs pazīstam Eiropas izglītības telpu un esam gatavi tajā iekļauties. Eiropā nav tikai lielas universitātes galvaspilsētās, tur ir arī spēcīgas augstskolas reģionos. Kāda būs Latvijas augstākās izglītības un zinātnes stratēģija un reģionālo augstskolu attīstības koncepcija?
Vaira Vīķe-Freiberga: — Ir nepieciešama tāda visaptveroša augstākās izglītības politika valsts mērogā, lai mēs saprastu, kādā virzienā, uz kādiem mērķiem mums būtu jāvirzās. Mēs patiešām būsim kopējā Eiropas izglītības telpā un ES ietvaros kļūs pieejami dažādu projektu līdzekļi. Te paveras plašas iespējas dažādu profilu augstskolām meklēt sev partnerus, meklēt māsu iestādes ne tikai savā zemē, bet arī kaimiņzemēs, un ar tām kopā izstrādāt projektus, lai būtu iespējas saņemt ievērojamu atbalstu no Eiropas fondiem un institūcijām. Tas var ļoti būtiski palīdzēt attīstībā. Taču, protams, līdzekļu sadale notiek uz konkurences pamata. Lai to iegūtu, ļoti nopietni jādomā par programmu kvalitāti.
Atgādināšu, ka Eiropas Savienība nereglamentē izglītības politiku. Tajā nozīmē ES ir ļoti decentralizēta, katra zeme pati lemj par savu izglītības politiku.Izglītības ministrija nav vienīgā, kas iesaistīta tās izstrādē, bet ārkārtīgi liela loma ir atvēlēta gan reģioniem, gan atsevišķām pašvaldībām. Jāsaprot, ka atbilde uz šo jautājumu nav rodama tikai Rīgā, Izglītības ministrijā, atbilde ir arī Liepājā un Liepājas mērijā, atbilde ir arī vietējās reģionālās organizācijās. Katrā ciemā un pagastā arī ir izglītības iestādes. Tas ir daudzu pakāpju un daudzu līmeņu projekts. Latvijai tas tiešām jārisina radoši, jo mūsu cilvēcīgie un naudas resursi ir ierobežoti, mums ir rūpīgi jādomā par savu līdzekļu lietderīgu izvietošanu un izlietošanu. Mums ir jādomā par izglītības sistēmas konsolidēšanu. Latvijā šobrīd ir vairāk augstākās izglītības iestāžu nekā dažā lielākā zemē un katrā ziņā vairāk nekā tāda iedzīvotāju skaita lieluma pilsētās.
Jebkura pašvaldība gudri dara, ja tā iegulda savā izglītības iestādē. Bet, protams, ne visas pašvaldības ir vienādi bagātas, bet cilvēki, kas Latvijā dzīvo, visi ir vienādi vērtīgi. Un te ir tā izlīdzinošā loma, kas veicama centrālajai valdībai un Izglītības ministrijai.
— Ja būtu iespēja, vai jūs kaut ko mainītu Latvijas izglītības sistēmā un, ja atbilde ir "jā", tad kas būtu jāmaina visradikālāk?
— Gan no skolām, gan augstskolām varbūt visbiežāk dzirdētais ir tas, ka nepārtraukti notiek reformas un pārmaiņas ... Ļoti vērtīgas būtu reģionālās arodvidusskolas un arodkoledžas, kas apmācītu speciālistus daudzās nozarēs. Es zinu, ka, piemēram, Kanādā sekmīgi izveidojušās šāda līmeņa izglītības iestādes, kas vaicā vietējiem uzņēmējiem un vietējai sabiedrībai: kādus speciālistus jums vajadzētu un cik tādu gadā apmācīt, vācot dotācijas un ziedojumus, lai izveidotu šīs programmas.
Tādā ostas pilsētā kā Liepāja būtu vajadzīgi dažādi speciālisti, ne katram nepieciešams doktora vai maģistra, vai pat ne bakalaura grāds, bet tieši tehniskās koledžas izglītība būtu ļoti vērtīga un palīdzētu jaunam cilvēkam atrast darbu.
Es vienmēr esmu bijusi vispārīgās humanitārās izglītības atbalstītāja pamatizglītībā. Tai vajadzētu dot pietiekami stingrus pamatus ne tikai rakstīšanā, rēķināšanā un lasīšanā, bet arī mūzikā, vēsturē un mākslā, nevis tikai ietvert tos kā izvēles priekšmetus.
— Bažas rada divas lietas — pirmkārt, standartizācija izglītībā. Ja šajā ziņā ierēdņi pārcenšas, tad sākas jau nepievilcīga unifikācija. Otrkārt, gan skolās, gan augstskolās samazinās humanitāro priekšmetu apjoms un arvien mazāk stundu un kredītpunktu tiek atvēlēts literatūrai, dzimtajai valodai, mākslām. Diez vai rezultatīvs var būt bakalaura studiju process triecientempā.
— Runājot par izglītības programmām kopumā, raudzīsimies no tālākas perspektīvas. Modernā pasaulē zināšanas vairojas, ja nemaldos, ģeometriskas progresijas tempā. Manas zinātnieces karjeras laikā tas zināšanu apjoms, kas bija pieejams manā specialitātē psiholoģijā, salīdzinot ar to, kas bija manas doktorantūras laikā, vispār nebija salīdzināms. Tajā vienā laukā bija radusies vesela virkne jaunu nozaru un disciplīnu, nemaz nerunājot par to zinātņu eksploziju, kas ir notikusi, piemēram, bioloģiskajās zinātnēs un tehnoloģiju jomās. Tas ir izaicinājums — kā apgūt, saprast visu un izdestilēt to, ko nepieciešams zināt doktorandam, maģistrantam, bakalauram, vidusskolas beidzējam, pamatskolas beidzējam un bērnudārza bērniņam. Zinātnes kā tādas konkrētais saturs eksplodē fantastiskā zināšanu eksplozijā.
Ir jāizdara izvēle, bet uz kāda pamata izvēlēties? Vai uz patikas pamata, vai praktiskās nepieciešamības, vai ekonomiskā izdevīguma, vai uz kāda cita pamata? Visās pasaules universitātēs nemitīgi noris strīdi un kolīzijas par to, kas izglītotam cilvēkam ir vajadzīgs un kam jābūt ietvertam programmās ģeogrāfiem un ģeologiem, psihologiem, sociologiem un tā tālāk. Te ir izaicinājums — pierast pie domas, ka jāturpina izglītoties un pēc universitātes gadiem jāpalaiž “zaļās ganībās” — pie interneta, bibliotēkās, pie visa tā, kas modernam cilvēkam pieejams, lai viņš tad iet un pats “ganās” tālāk, papildina zināšanas pēc savas gaumes un vēlēšanās. Bet viņam jābūt šim pamata nodrošinājumam, šai pamata intelektuālai aparatūrai, lai viņš būtu spējīgs to darīt.
— Mani interesē studentu kreditēšana. Piemēram, mana mamma nopelna minimālo algu un tēvs par mani negrib neko zināt. Un man nav dotas iespējas tikt pie studiju kredīta. Vai kas mainīsies, kad Latvija būs Eiropas Savienībā?
— Studentu kreditēšana ir katras valsts atbildība. Jāteic, ka man kā cilvēkam un prezidentei ir ārkārtīgi dziļa sāpe, jo tādi gadījumi kā jūsējais nebūt nav unikāli, tie Latvijā par daudz bieži ir sastopami. Es te domāju par tām ģimenēm, kur tik tiešām tēvs nepiedalās ne bērnu audzināšanā, ne izglītošanā, un mātei vienai pašai uz saviem pleciem to nastu iznest kaut vai vidusskolas gados kļūst ārkārtīgi smagi.
Jebkurā demokrātiskā valstī cilvēka vecāki nedrīkstētu būt noteicošais par to, vai viņam ir vai nav iespējas izkopt savu intelektuālo potenciālu, iegūt izglītību un profesiju. Es uzskatu to kā daļu no fundamentālām cilvēktiesībām, un Latvijas likumos tās dažādos aspektos ir atzītas. Varētu debatēt, cik tālu tās tiesības sniedzas, vai var sagaidīt valsts un, teiksim, nodokļu maksātāju atbalstu līdz doktora vai bakalaura grādam, un citiem atsevišķiem jautājumiem. Mana dziļākā vēlme būtu, ka Latvijā iedibinātu ļoti nopietnu, ar valdības atbalstu veidotu kreditēšanas sistēmu, kur nenotiktu netaisnības pret jebkuru potenciālo studentu, pirmkārt, viņa ģimenes apgāda dēļ un, otrkārt, viņa dzimšanas vietas dēļ — ja viņš ir piedzimis kādā attālā miestā, kur grūtības tālāk tikt. Demokrātiskā valstī tas nedrīkstētu būt par šķērsli.