LATVIJA EIROPĀ, EIROPA LATVIJĀ
Cienītās dāmas!
Godātie kungi!
Man ir liels prieks šodien būt kopā ar jums, un es ar gandarījumu varu atzīmēt, ka šī gadskārtējā inteliģences tikšanās, apspriežot visbūtiskākos mūsu valsts attīstības jautājumus, jau ir kļuvusi par labu tradīciju.
Pirms 130 gadiem Kronvaldu Atis, runājot par tolaik jauno posmu latviešu tautas attīstības vēsturē, sacīja šādus vārdus : “ Kā sācējiem mums būs būt modriem un čakliem, izmanīgiem un uzticīgiem; mums būs būt vienmēr nomodā, lai šī laika vispārīgās labās un ļaunās laika zīmes lēnā prātā un pareizi nosveŗam, lai spējam izšķirt zieda krāsas laistīšanos no vesela augļa kodola, izpaustos un izslavētos melus no mūžīgās patiesības”.
Šis vēlējums šodien no jauna iegūst ievērojamu svaru un nozīmi. Latvija, tāpat kā uzsākot pirmo Atmodu, atrodas uz svarīgas robežšķirtnes. Mums tagad ir jāuzsāk jauns posms savā attīstībā. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē mēs varam gūt reālu iespēju kopā ar citām Eiropas tautām līdznoteikt ne vien savu, bet visa mūsu kontinenta un daļēji arī pasaules likteni. Šī iespēja rodama mūsu ārpolitisko mērķu piepildījumā — dalībā Eiropas Savienībā un NATO.
Šie divi ārpolitiskie mērķi — ES un NATO — neskar tikai ārpolitiku. Tie ir nacionālvalstiski mērķi un savā īstenojumā skar visus mūsu dzīves aspektus. NATO nav tikai aizsardzība un līdzekļi, ko mēs ieguldīsim savu bruņoto spēku attīstībā. NATO iezīmē mūsu drošību visā pārredzamā nākotnē. Līdzdalība NATO veidos tādu drošības gaisotni, kurā ārvalstu ieguldītāji varēs ar lielāku pārliecību ienākt Latvijā, kurā Latvijas uzņēmēji un darījumu cilvēki papildus varēs rast sev partnerus citur pasaulē. Tas mums, mazai zemei ir nepieciešams, jo mēs nevaram cerēt paši uzkrāt ievērojamu kapitālu īsā laikā. Bet mūsu sadarbības partneri šeit nenāks, ja nejutīs, ka Baltijas reģions ir drošs un ka tam ir attīstības perspektīvas.
Šīs attīstības perspektīvas ir tās, kuras ceram iegūt, pievienojoties arī Eiropas Savienībai. Nebūt nav tā, ka mēs Eiropas Savienībai būtu “briesmīgi” vajadzīgi, kā dažs labs domā, lai tā mūs ekspluatētu. Mūsu niecīgais, tikko 2,4 miljonu lielais, turklāt dilstošais iedzīvotāju skaits nu nav galvenais, kas Latviju pārējai Eiropai padara pievilcīgu kā perspektīvu tirgus vietu savām precēm. Eiropā valda principiāla vēlme, lai tiktu apvienots viss kontinents un lai Eiropa kļūtu par nozīmīgu spēlētāju starptautiskā arēnā. Lai pasaules mērogā Eiropa iegūtu to svaru, kas tai pienākas, bet kura tai, sadalītai un nevienādi attīstītai, pašlaik vēl nav. Nākotnes Eiropa, kuru mēs visi ceram veidot kopā, ir tāda, kurā jaunpienākošās valstis baudītu tos pašus labumus un priekšrocības, ko pievienošanās Eiropas Savienībai ir devusi iepriekšējām.
Gadu gaitā Eiropas Savienībai ir pievienojušās tādas relatīvi bagātas valstis kā Zviedrija un Somija, kas nav to nožēlojušas. Ir pievienojušās arī relatīvi nabagas valstis – tādas kā Portugāle un Īrija, kas ir daudz no šīs pievienošanās ieguvušas un piedzīvojušas tautsaimniecisku uzplaukumu. Mums nav nekāda pamata uztraukties, ka mēs nu būsim vienīgais, unikālais izņēmums, kam pievienošanās Eiropas Savienībai nesīs kaut ko ļaunu.
Dāmas un kungi,
Daudzos aspektos mēs Latvijas virzību uz Eiropas Savienību varam uzskatīt par neatgriezenisku, un no lēmuma par Latvijas uzaicināšanu šajā organizācijā mūs vairs nešķir gari gadi vai pat mēneši. Šis lēmums tiks pieņemts jau šā gada beigās. Mēs varam būt gandarīti, ka Eiropas Komisija novērtējusi mūsu progresu un iesaka decembrī slēgt iestāšanās sarunas. Vienlaikus mēs nevaram mūsu virzības gaitu uzskatīt par pabeigtu. Nopietni jāuztver kritika tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma, muitas darbības uzlabošana un korupcijas apkarošana. Latvija ir vienīgā kandidātvalsts, kuru Eiropas Komisija aicina pievērst īpašu uzmanību kontrabandas apkarošanai.
Pēdējā laikā ir daudz paveikts, uzlabojot likumdošanu un palielinot iedzīvotāju iesaisti korupcijas apkarošanā. Taču šajā jomā joprojām ir pamats nopietnām bažām. Korupcijas uztveres indekss Latvijā jau vairākus gadus ir relatīvi augsts. Īpaši tas attiecināms uz tādu institūciju darbību kā muita, ceļu policija un tiesas. Lai mainītu sabiedrības viedokli, ir vajadzīgi uzskatāmi rezultāti korupcijas apkarošanā.
Atstājot šos jautājumus bez risinājuma, mēs nespēsim pārvarēt samilzušās problēmas citās sfērās. Tas ir vienlīdz būtiski arī mūsu virzībai uz ārpolitiskajiem mērķiem, kuriem esam ļoti tuvu. Lai savus ārpolitiskos mērķus sasniegtu, ir vajadzīga politiska griba, principiāls jaunievēlētās Saeimas atbalsts un mērķtiecīgs jaunveidojamās valdības darbs. Šie mērķi nav sasniedzami vienīgi ar atsevišķu ministriju, partiju vai politiķu centieniem, un to īstenošana ne vienmēr ies kopsolī ar iekšpolitisku izdevīgumu.
Dāmas un kungi,
Viena no mūsu prioritātēm ir tiekšanās pēc integrētas pilsoniskas sabiedrības. Tā ir vispirms mūsu valstiskā interese un tikai tad ārpolitisks imperatīvs. Lai to panāktu, mums ir jāturpina normalizācijas process mūsu valstī. Jo situāciju par normālu mēs šobrīd uzskatīt nevaram, tā kā Latvijā ir tik liels skaits nepilsoņu. Tā ir PSRS invāzijas un okupācijas radīta nasta. Bet es vienmēr visai pasaulei esmu uzsvērusi: vienalga, lai kādas nastas Latvijai vilktos līdzi no pagātnes, mēs esam spējīgi ar tām tikt galā. Taču lai šo nastu noveltu, mums ir vajadzīga starptautiska palīdzība. Jo ne jau mēs paši šo slogu sev plecos uzkrāvām. Un nevar arī sagaidīt no mums, ka mēs tik īsā laikā likvidēsim piecdesmit okupācijas gadu sekas.
Zināmā mērā jau esam saņēmuši gan izpratni, gan palīdzību no mums draudzīgajām valstīm. Tas attiecināms kā uz naturalizācijas, tā arī latviešu valodas apguves procesu. Tas maksā dārgi, bet tas mums ir nepieciešams, ja vēlamies integrēt visu Latvijas sabiedrību. Ilgu laiku Latvijas valsts maz bija ieguldījusi šajā mūsu nākotnei svarīgajā procesā. Mums ir jāstimulē ļaudis mācīties latviešu valodu. Mēs nevaram tikai teikt vien, ka viņiem tas ir morāls pienākums, un tā to lietu atstāt. Jo tik tiešām pieaugušam un vecam cilvēkam valodu iemācīties nav viegli. Nav jēga viņam tagad pārmest — kāpēc to jaunībā nedarīji? Mums ir jādomā par tagadni un par nākotni, par to, kā šo problēmu risināt.
Mums nepilsoņiem jāpaiet pretim un jāatgādina, ka smilšu pulkstenis turpina tecēt, rādītāji griežas, laiks iet uz priekšu un ir pienācis brīdis izšķirties: kur tu, cilvēk, stāvi savā izvēlē, kādu un kur savu nākotni vēlies veidot? Vai tu turpināsi dzīvot tādā kā "pelēkā" zonā, kā nepilsonis, jeb vai tu pieprasīsi Latvijas pilsonību un naturalizēsies? Varbūt izlemsi izvēlēties Krieviju, Ukrainu vai kādu citu zemi, kam piederēt? Izvēles brīvība pastāv. Ko izvēlēties, tas ir katra paša ziņā.
Ko nozīmē kļūt par Latvijas pilsoni? Mums ir jāsaprot, ka visus Latvijas pilsoņus neatkarīgi no viņu tautības un etniskās izcelsmes citur pasaulē uztver kā latviešus. Modernā pasaulē vienas valsts pilsoņus dēvē tās valsts vārdā. Lai nu man piedod tagad tie latvieši, kuri domā, ka jēdziens "latvietis" ir tikai tautības apzīmējums un tie krievi, kas domā, ka kļūt par Latvijas pilsoni nozīmē asimilēties.
Ar jēdzienu "latvietis" jāsaprot ikviens Latvijas pilsonis, kurš identificējas ar mūsu valsti un ir tai lojāls, kaut gan pēc tautības viņš varētu būt īrs, lietuvietis, tatārs, vienalga kas cits. Pieradīsim pie domas, ka latvietis ir Latvijas pilsonis. Punkts. Visi pilsoņi ir mūsu ļaudis, tie ir Latvijas ļaudis, tie vairs nav nedz Krievijas, nedz kādas citas valsts ļaudis. Un tā nav asimilācija. Tā ir piederība Latvijai un lepnums par savu piederību, nekādi nezaudējot arī lepnumu par saviem senčiem un viņu kultūras mantojumu.
Dāmas un kungi,
Gribētu nobeigt, izsakot pārliecību par to, ka Latvijas vieta Eiropā un mūsu kontinenta nākotne nedrīkstētu būt tikai politiķu un ekspertu intereses objekts. Tam jākļūst par mūsu visu jautājumu. Tikai tā var gaist mīti un stereotipi par Eiropas Savienību, kuri, diemžēl, ir dzīvi mūsu sabiedrībā. Tas ir panākams tikai ar plašu un ieinteresētu diskusiju. Eiropas grandiozais projekts ir pelnījis tiešu un pilna apjoma vērtējumu, nevis aizspriedumainu, paviršu skatu caur pagātnes pieredzes greizo prizmu. Mēs nevaram uzskatīt ES par zālēm pret visām Latvijas slimībām. Tā arī nebūs līdzeklis, lai izvairītos no nepieciešamo reformu smaguma. Mums pašiem, un tieši tagad, ir jāizjūt atbildība par savas valsts nākotni. Eiropas Savienība 50 gadu garumā ir devusi tās dalībvalstīm stabilitāti, attīstību un labklājību. Šī iespēja ir arī Latvijai. Vai atbildīgi domājot, mēs drīkstam no tās atteikties?