Augsti godātās augstākās valsts amatpersonas,
Godātie virsnieki, karavīri,
Mīļā tauta!
Kungi mani karā sūta
Ar to ledus zobentiņ’.
Karā bija karsta saule-
Izkūst ledus zobentiņš;
Izkūst ledus zobentiņš,
Pazūd manis augumiņš.
Karavīram, dodoties kaujā, ir jābūt gatavam savu dzīvību dot ķīlā par savu cīņu. Un gadu simtiem cauri Latvija ir godājusi savus karavīrus, vienalga vai tie senos laikos cīnījās paši zem savu cilšu virsaišu un karaļu karogiem, vai vēlākos gadsimtos - dažādu svešu kungu karapulkos. Bet varonības gars un spēja cīnīties ir latviešiem palikusi raksturīga cauri gadsimtiem.
Labāk mani karā kāva
Ne celiņa maliņā –
Māsiņai liela slava
Karā kauti bāleliņ’.
Latvieši vienmēr ir godājuši un cienījuši karavīra gadu un spēju upurēties, un tas palīdzēja mums noorganizēt un izveidot šo pirmo Latvijas armiju pirms 84 gadiem. Tā bija pirmā reize kopš gariem gadu simtiem, kad latviešu vīri un zēni varēja stāties zem pašu zemes karoga. Šodien, 11.novembrī, pasaule atzīmē to brīdi, kad beidzās Pirmais pasaules karš, bet mums, latviešiem, tas karš nebūt nebija beidzies tajā 11.novembrī, vienpadsmitos no rīta. Mums vēl bija dibināma sava republika, mums vēl bija jācīnās kara laukā, lai tās eksistenci nodrošinātu. Nāca latvieši no visām malām un bija gatavi cīnīties un krist par savu tēvu zemi. Un te nu viņi guļ pie Mātes Latvijas kājām rindu rindā - mirušie starp dzīvajiem - un mēs esam atnākuši, lai godinātu viņu piemiņu un, lai galvu noliekuši, pateiktos viņiem par to upuri, ko viņi nesa, lai taptu neatkarīga, brīva Latvijas valsts. Te nu viņi guļ Latvijas zemes klēpī, pie Mātes Latvijas kājām, un viņu lietās asinis nebija veltīgas, jo tās ļāva pacelt augstu neatkarīgās Latvijas karogu. Bet šai pašā dienā mēs godināsim arī visus tos, kas krituši gan pirms, gan pēc tā laika, kas nolikuši savas dzīvības pārliecībā, ka viņi to dara taisnības un savas Tēvijas labā. Otrajā pasaules karā latviešiem nācās cīnīties zem svešiem karogiem pretējās pusēs, bet viņi cīnījās varonīgi un arī atdeva savas dzīvības cerībā, ka tas līdzēs atjaunot mūsu brīvību, cerībā, ka tam, tāpat kā brīvības cīnītājiem, būs kāds rezultāts. Arī viņu priekšā mēs šodien noliecam galvas, arī viņi gāja karā gatavi atdot visu, lai citiem būtu dzīvība un brīvība.
Šodien mēs esam atkal savā zemē, savā valstī un paši zem sava karoga. Es novēlu, lai Latvijai nekad vairs nebūtu savus dēlus jāzaudē bezcerīgās cīņās. Un es esmu pārliecināta, ka nākotnē ar savu draugu un sabiedroto palīdzību mums vienmēr izdosies savu zemi nosargāt un turēt to drošu. Es aicinu tautu godāt savus karavīrus - gan kritušos, gan dzīvos. Un simboliski te stāv dzīvie rindās starp mirušajiem, viņi ir tie, kas pārņem šo brīvības lāpu savās rokās, viņi ir tie, kas Latvijas godu nesīs tālāk, viņi ir tie, kas vienmēr būs gatavi stāvēt un krist par Latvijas brīvību. Lai Dievs svētī visus mūsu karavīrus! Dievs svētī Latviju!