Augsti godātie konferences rīkotāji,
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Jūs esat pulcējušies, lai pārrunātu jautājumus, kas skar valsts un pilsētas tēlu. Kā Valsts prezidente es šobrīd vēlētos teikt dažus vārdus tieši par valsts prezentācijas jautājumiem, jo par tiem man vistiešākā veidā arī pieredze. Kas būtu tas apziņas jeb izziņas, jeb atpazīstamības objekts, par kuru mēs runājam attiecībā uz Latvijas valsti?
Tā ir neatkarīgā Latvijas Republika, kura tika dibināta 1918.gada 18.novembrī. Un mūsu valsts svētku priekšvakarā der atgādināt, ka tā ir tā entitāte, tā ir tā būtne, kuru pašlaik mums ir pienākums stādīt priekšā pasaulei. Protams, šī vieta virs zemes, šī vieta zem saules nedzima tikai reizē ar neatkarīgo Latvijas Republiku, šeit dzīvoja cilvēki, strādāja, cīnījās gadu simtus un pat tūkstošus jau iepriekš, bet tajā brīdī viņus neviens nepazina ne kā Latvijas iedzīvotājus un pat ne vienmēr kā latviešus.
Šī zeme savā vēsture pārdzīvojusi ļoti daudzus un dažādus kungus, un katra vara, kas šajā zemē ir valdījusi, ir viņu pasaulē prezentējusi kā daļu no savas būtības, no sava tēla un no sava viedokļa. Viens no iemesliem, kamdēļ latviešu tauta tik sīvi cīnījās par savu neatkarību ar cīņām, ko nupat 11.novembrī kā atcerējāmies, ar cīņām, kas turpinājās vēl veselu gadu un ilgāk pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā. Šī bija cīņa par izdevību iezīmēt Latviju kā neatkarīgu suverēnu valsti uz Eiropas un pasaules kartes un pirmoreiz vēsturē gūt iespēju runāt tās vārdā un tur dzīvojošo iedzīvotāju vārdā un latviešu tautas vārdā no sava viedokļa, izsakot savas vēlmes un savu prasību pret pasauli. Šī Latvijas Republika piedzīvoja gaužām īsu mūžu, tikai 22 gadus. Tad nāca dubulta okupācija - vispirms no Padomju Savienības, tad - Nacistiskās Vācijas, un pēc tam ilgi aneksācijas gadi Padomju Savienībā. Ja 18.novembrī svinēsim Latvijas proklamēšanas 84.gadadienu, tad no tiem gadiem tikai 33 ir pavadīti neatkarīgā republikā. Un tas nozīmē, ka tas laiks, ko šai republikai iezīmēt pasaules apziņā, lai vispār paustu par savu eksistenci, ir bijis ārkārtīgi īss. Pievienosim tam klāt faktu, ka šeit dzīvo mazs iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar daudzām citām zemēm, un tad kļūs saprotams, ka Latvijas vārds šobrīd pasaulē it is not a household name.
Es varētu proponēt varbūt mazu eksperimentu, ko varat izdarīt gan kā zinātnieki, žurnālisti, gan kā jebkura privātpersona. Ja Jūs paņemtu kādu atlasi, paraugu, duci, divus dučus, simt iedzīvotāju Portugālē, Itālijā, Grieķijā, prasītu viņiem – Latvija, ko tas jums izsaka? Es baidos, ka ļoti daudzi vispār nespētu Jums atbildēt. Es baidos, ka tur būtu diezgan daudz tādu, kas nekad nebūtu par Latviju dzirdējuši, jeb, ja būtu dzirdējuši, tad zinātu par to gaužām maz. Bet mans jautājums tad būtu, cik daudz jebkurā zemē caurmēra iedzīvotājs zina par citām zemēm pasaulē? Vēl es varētu uzaicināt klātesošos izdarīt kādu citu mazu pārbaudi. Paņemiet vienu papīra lapu un uzrakstiet uz tās dažās minūtēs visu, ko Jūs zināt par SanSalvadoru, par Paragvaju un Zimbabvi. Pēc tam pārbaudiet, cik Jums ir bijis pareizu atbilžu, pareizu detaļu, pareizu faktu par šīm zemēm. Vai varbūt salīdzinājuma pēc varētu to pašu vingrinājumu atkārtot, piemēram, ar Slovēniju, Slovākiju un Albāniju. Salīdziniet, vai Jums, kā es pieņemu, vairums eiropiešiem, ir vairāk zināšanu par Eiropas kontinentu un mazāk par valstīm no citiem kontinentiem, vai Jums ir vienādi niecīgas zināšanas par abiem, vai arī, un tādā gadījumā es Jūs sirsnīgi apsveicu ar Jūsu erudīciju un plašām zināšanām, Jums ir vienādi plaša un pilna informācija par šīm minētajām zemēm. Bet, ja Jūs gadījumā konstatējat, ka Jūsu zināšanas par šīm zemēm ir nepilnīgas, tad tas varbūt palīdzēs noskaidrot kontekstā to situāciju, kurā atrodas Latvija, ar ko tādai zemei, kā Latvijai, ir jāsastopas, nonākot kontaktā ar citām zemēm. Pirmais ir tātad, vai Jūsu sarunu partneris vispār zina, kas tā tāda Latvija ir un kur tā atrodas. Tas, protams, ir pats sākums. Nākošais, ja zināma atpazīstamība ir, ar ko Jums Latvija asociējas, tad tas jau kaut kāds, varbūt, miglains tēls, mazliet izplūdušām kontūrām, vairāk vai mazāk piepildītu saturu par to, kas ir Latvija. Bet tas nav arī vēl viss. Jūs varētu objektīvi izmērīt, cik cilvēkam ir zināšanas par Latviju, jo tā ir tā bāze, tas ir tas pamats, uz kura veidosies Jūsu tālākā saruna. Ja cilvēks ir jau desmit gadu garumā Latvijā strādājis un viņam šeit ir bizness, un ikdienas kontakts ar Latviju, tad, protams, Jūs viņam nestāstīsiet to pašu, ko Jūs stāstītu kādam cilvēkam, ko Jūs tikko kādās tālās pasaules malās esat sastapis. Arī svarīgi ir zināt, kādas intereses ir Jūsu sarunu partnerim, kādā līmenī norit saruna un kādā nolūkā Jūs vēlaties kontaktēties.
Ja es kā Latvijas Valsts prezidente dodos valsts vizītē uz svešu zemi, tad man ir paredzama programma, sava politiskā dienaskārtība, kas man ir jāpanāk.Tas ir – reprezentēt Latviju, Latvijas Republiku kā suverēnu valsti ārvalstu amatpersonu apziņā. Ja dodas kāds cilvēks, kas meklē biznesa kontaktus, tad viņš domā pavisam par kaut ko citu, runā ar citu auditoriju, citādā tonī un cits ir saturs. Ja uzdevums ir ieinteresēt ļaudis braukt uz Latviju kā tūristiem, tad Jūs stāstīsiet citas detaļas un runāsiet citādā tonī. Galvenais ir zināt, kas ir Jūsu mērķauditorija, sarunu temats, uz ko ir liekami akcenti. Nav jēgas stāstīt par lauku tūrisma detaļām - vai tur var airēties ar laiviņām, vai jāt ar zirgiem sarunā, kad prezidents runā ar citas valsts prezidentu par Eiropas politikas lietām. Ja iznāk par to izbraukumā parunāties, tad tas ir ļoti jauki, bet tas nav pirmais mērķis. Turpretim, ja Jūs runājat ar kādu tūrisma aģentūras pārstāvi vai ar kādu investoru, tonis un saturs sarunai būs pavisam citāds. Varētu vaicāt, no kurienes ir nākusi tā informācija, kas ir Jūsu sarunas biedram? Es tikko minēju fundamentālās, elementārās, faktoloģiskās informācijas esamību vai neesamību, kas ir Jūsu klausītāja vai sarunu biedra rīcībā. Kur ļaudis tās parasti smeļas? Normāli tas droši vien būtu meklējams ik dienu skolas audzināšanā. Lielajam vairumam cilvēku viņu priekšstats par pasauli, par Eiropu balstās uz to, kas viņiem skolās ir mācīts. Un te nu mums jāsaprot, ka visus tos pusgadsimtu ilgos gadus, kad Latvija bija iekļauta Padomju Savienībā, ļoti daudzās Eiropas zemēs un arī citur pasaulē skolas grāmatās tāda Latvija vispār nefigurēja, viņa vispār uz kartes nebija iezīmēta, varbūt ar maziem punktiņiem, ar maziem nesalasāmiem burtiņiem kaut kur atzīmēta viena no 15 padomju republikām. Bija tāds liels rozā traips uz kartes un trekniem burtiem rakstīts USSR vai kā nu kurā valodā. Tādos apstākļos, bērnam izaugot, neveidojas priekšstats par Latviju, viņa ir izdzēsta no pasaules kartes, viņa ir izdzēsta ne tikai no politiskās kartes, viņa ir izdzēsta arī no apziņas, no mentālās kartes, no tās Eiropas un pasaules, kas bērna apziņā veidojas viņam augot. Ļoti svarīgs moments ir vēsture, kā tā tiek prezentēta. Ja Latvija, piemēram, kā entitāte neparādās uz Eiropas vēstures skatuves, tad , pats par sevi saprotams, izpratne par tās tagadnes centieniem un nākotnes mērķiem nevar būt pilnīga, ja neviens nezina, no kurienes nāk šī valsts ar savām pretenzijām un savām vēlmēm un centieniem. Vēsture ir tas, kas nosaka, kā mēs izprotam vispār spēles laukumu. Eiropas vēsture ir tā, kas nosaka to spēles laukumu, kas ir Eiropa. Ja Jūs atšķirat angļu valodā iznākušās enciklopēdijas vai vēstures grāmatas, piemēram, par rietumu pasaules piedalīšanos Otrajā pasaules karā, tad rodas iespaids, ka tik tiešām Otrais pasaules karš ir skāris tikai rietumu un dienvidu Eiropu. Tur savu dalību ņēmuši arī kanādieši un amerikāņi, un pa daļai arī austrālieši un jaunzēlandieši, jo viņi tika iesaistīti britu karaspēkā. Bet par notikumiem Austrumu frontē, par notikumiem Centrālajā un Austrumeiropā šādos vēstījumos par Otro pasaules karu, es pati esmu par to pārliecinājusies un redzējusi,- vispār bieži nekas nav pateikts. Un, ja ir pateikts, tad ļoti maz un nav teikts, ka tas objektīvi atspoguļo mūsu skatījumu uz lietām. Tātad ne tikai latviešiem jāsaskaras ar informācijas vakuumu, ar tukšumu, ar eventuāli nepilnīgu vai pat tīši sagrozītu informāciju. Un šeit es vēlētos pasvītrot vienu svarīgu momentu: visus gadus, kad Latvija bija Padomju Savienības anektēta un okupēta, visai pasaulei tika izplatīta padomju propaganda par to, kā šī aneksija ir notikusi, kādi ir attaisnojumi, kādi tai ir bijuši rezultāti un, protams, Latvijas liktenis tajā brīdī tika prezentēts no tāda izpratnes un redzes loka, kāds tajā brīdī Maskavā valdošai partijai un varas orgāniem bija viņu oficiālais viedoklis. Un tas ne tuvu neatspoguļoja Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedokli, katrā ziņā - ne latviešu tautības iedzīvotāju viedokli. Arī šī attieksme ir atstājusi savas pēdas, tas ir kaut kas, ar ko Latvijai politiskā līmenī ir jācīnās. Ne par velti mums tagad pie Prezidenta kancelejas jau vairāku gadu garumā darbojas Vēsturnieku komisija, un viens no Vēsturnieku komisijas mērķiem ir mudināt un veicināt, un atbalstīt vēsturiskus pētījumus, kas spētu Latvijas notikumus pusgadsimta laikā atspoguļot no cita, nevis tā laika padomju propagandas viedokļa. Šajā jomā ir absolūts objektīvu pētījumu vakuums, tas ir jāaizpilda, un tas prasīs vēl ilgus gadus.
Ja mēs runājam par Latvijas prezentāciju pasaulē, tad būtu jāatšķir šie dažādie aspekti, ko jau agrāk pieminēju – politiskais aspekts, ekonomiskais un cilvēcīgo kontaktu, tūrisma aspekts.
Ja runājam par Latvijas tēlu, par Latviju, kādu mēs to redzam Eiropā un pasaulē, tad, protams, tas ir mūsu 18.novembra republikas, šīs atjaunotās republikas, tēls. Tā ir zeme, kas atguvusi savu brīvību, kas ir pārgājusi no okupācijas uz neatkarību, kas ir pārgājusi no centralizētas ekonomikas uz brīvo tirgu, no totalitārisma uz demokrātiskām struktūrām. Latvija ir zeme, kas ir gājusi cauri ļoti straujām, ļoti radikālām, ļoti dziļām, ļoti fundamentālām reformām. Šīs reformas vēl nav galā, mums vēl daudz ir darāms,un mēs virzāmies uz priekšu. Mūsu ārpolitikas prioritātes - pievienošanās ES un NATO aliansei ir tās, kas palīdz un zināmā mērā dod struktūru un veidolu mūsu šodienai, un mūsu nākotnes mērķiem. Un šie divi ārpolitiskie mērķi, lūk, ir izvirzījuši Latvijas Republikai zināmus priekšnosacījumus, zināmas prasības. Mēs ceram, ka jau pēc dažām dienām būsim uzaicināti piebiedroties NATO aliansei, un mazliet vēlāk, pēc dažām nedēļām, tiksim uzaicināti pievienoties ES. Un tajā brīdī mēs iekļaujamies jau zināmā politiskā telpā, kas pēc savām prasībām un kritērijiem, un atlases jau veido iesaistītās valsts tēlu. Tajā brīdī, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti, tajā brīdī, kad Latvija kļūs par NATO dalībvalsti, tad cilvēks, kurš savā mūžā neko nav dzirdējis par Latviju, viņš tomēr kaut ko būs dzirdējis par ES, viņš kaut ko būs dzirdējis par valstīm, kas iekļaujas NATO. Mums jau būs radīta zināma atpazīstamība - kāda tipa valsts vai zeme Latvija varētu būt. Tā noteikti ir tāda zeme, kurā valda demokrātija, tā ir tāda zeme, kurā valda brīva prese, brīva cilvēku plūsma un kustība, runas brīvība, valda cilvēktiesības un demokrātiskie principi. Cilvēkam, dodoties uz šo zemi, ir sava veida garanatija, ka viņš zina, uz kurieni viņš brauc , kas tā ir par vietu. Tas būtu zināms pamats, izejas punkts. Bet, protams, gan ES, gan NATO ir šobrīd jau diezgan daudz dalībvalstis, un pēc šī paplašināšanās viļņa abām šīm supranacionālajām organizācijām dalībnieku būs vēl vairāk. Un tajā brīdī Latvijas uzdevums būs iegūt sev tēlu, lai viņa varētu tikt atpazīta visā šajā nāciju saimē. Te nu ir jautājums par to, kā mēs panākam, ka, uzrunājot Latvijas prezidenti, cilvēks viņai neprasa: “Sakiet lūdzu, vai Jums tur Igaunijā ļoti daudz ir smēķētāju, vai Jūs arī smēķēšanu kontrolējat?” Tad man ir jāsaka: “Ziniet, es nezinu, cik Igaunijā ir smēķētāju, bet es Jums varu pastāstīt par Latviju.” Cilvēkam ir kaut kāds priekšstats par Baltijas valstīm, bet tajā brīdī, ar mani sarunājoties, viņš vēl nav varējis atšķirt vienu no otra. Un ne jau tikai atšķirt vienu Baltijas valsti no citas, bet tāpat, es domāju, grūtības ar atpazīstamību varētu būt Slovēnijai ar Slovākiju, tāpat Latviju un Lietuvu var sajaukt zemes nosaukuma fonētikas dēļ. Kā valsts var panākt savu atpazīstamību? Es uzskatu, ka galvenais šeit ir darbs un laiks. Darāmā ir daudz, tas nenotiek pats no sevis, to arī nevar vienā dienā ,tur vajadzīgs laiks un, teiksim atklāti, lai jebkādas aktivitātes izvērstu, ir vajadzīgi līdzekļi. Ir vairāk nekā skaidrs, ka valstij ar 250 miljoniem iedzīvotāju ir vieglāk iegūt atpazīstamību, uzmanību un ievērību nekā tādai, kurai ir 2,3 miljoni iedzīvotāju. Gan tās ekonomiskais, gan politiskais svars nav sverams gluži vienos svara kausos. Tas nozīmē, ka mazai valstij ir jāstrādā varbūt desmitreiz vairāk, varbūt simtreiz vairāk. Es esmu pārliecināta, ka ar laiku izdosies panākt, ka tajā vietā, lai prasītu - kā Jums klājas, kas Jums tur Igaunijā noticis, cilvēki jautās: kā Jums tur Latvijā klājas, pastāstiet, kas Latvijā šobrīd noticis? Vēl labāk, ja viņi man pastāstīs, ko tikko dzirdējuši par to, kas te Latvijā noticis.
Es līdz šim runāju par informāciju tādā nozīmē, ka bitu un baitu kopumu, ko cilvēks ir vai nav spējīgs atcerēties un pateikt. Šādu informāciju, es jau minēju, var iegūt skolas grāmatās. Bet te Latvijas Institūtam varbūt būtu interesants darbs - vai Jums ir tāds pētījums par visām patlabanējām Eiropas Savienības valstīm, kas parāda, cik lapās, paragrāfos, rindās un fotogrāfijās skolu vēstures un ģeogrāfijas grāmatās ir minēts par Latviju. Un ja nav, tad varbūt te būtu darbs Izglītības ministrijai strādāt, lai tas tur būtu. Ļaudīm vajag kādu avotu, kur iegūt informāciju ,un tās ir, piemēram, enciklopēdijas. Es pati esmu skatījusies, piemēram, Encyclopaedia Britanica, kas skaitās ārkārtīgi prestižs izdevums, kas tiek papildināts ar jauniem izdevumiem, un, ticiet man - lēnām maļ tās dzirnas, informācijas updating notiek visai lēni un Latvijā vajadzētu būt kādai valsts organizācijai, kas tam seko. Katrā ziņā – kas pārlūko Eiropas valstu, Kanādas, Amerikas lielākās enciklopēdijas, pārbauda šķirkļus “Latvija”, “Baltija” un apskatās informāciju. Bet, protams, mūsdienās ir šī laimīgā situācija, ka mums ir internets, nav jāgaida, kamēr tiek izrediģēts un izdots nākamais enciklopēdijas sējums, mēs varam momentā ielikt Latvijas Institūta mājas lapā, Attīstības aģentūras mājas lapā, ministriju, valsts un dažādās citās lapās informāciju par Latviju. Es domāju, ka informatīvā plāksnē mums nepieciešami, protams, arī dažādi bukleti, grāmatas un tā tālāk. Bet, piemēram, bukletos mums ir nepieciešama ne tikai tāda informācija, kas ir skaidri saprotama un aktuāla, bet tai ir jābūt arī pasniegtai saprotamā un skaidrā valodā. Man nupat atsūtīja no Anglijas bukletu, ko 2001.gadā izdevusi Ārlietu ministrijas Konsulārā daļa. Tur ir visādi vērtīgi fakti ceļotājam no Anglijas uz Latviju. Bet angļu valoda ir vienkārši šausmīga, tā ir absolūti zem kādas kritikas. Un ar šādu materiālu, es baidos, drīzāk ir iespējas atbaidīt potenciālu tūristu nekā pievilināt. Te nu ir tādi kvalitātes kritēriji, par kuriem jādomā un kas ir ļoti būtiski.
Es vēlētos beigt ar domu, ka valsts tēls nav tikai sausa informācija par to, cik valstij kvadrātkilometru, cik iedzīvotāju, kas ir galvenās industrijas nozares, kādās valodās runā, kādā krāsā karogs un kas ir galvaspilsēta. Valsts ir viss, kas tajā notiek, kas jau agrāk ir noticis, viss, uz ko tā cenšas un ko cer sasniegt tās iedzīvotāji, viss, ko ikviens no viņiem dara. Ja cilvēks atbrauc vienu dienu uz Latviju, paskatās, kāds ārā ir laiks, ja viņam lidlaukā vai uz ielas iznāk sastapties ar kādu rupju un nelaipnu cilvēku, ja viņš staigājot nokrīt un salauž kāju, tad viņš aizbrauks no Latvijas ar vissliktākajām atmiņām un norakstīs uz visiem laikiem šo zemi kā intereses objektu. Turpretim tie, kas bija atbraukuši, piemēram, uz Rīgas 800 gades svinībām un redzēja, kā viss šeit notiek, aizbrauks ar visbrīnišķīgākajām atmiņām un sajūsmu par to, kas ir Rīga un kas ir Latvija. Tātad, iespaidi par kādu zemi galu galā ir mozaīka, kur ikviens šīs valsts iedzīvotājs ar savu rīcību, ar savu attieksmi, ar savu nostāju kopā gabaliņam pa gabaliņam būvē kopējo ēku, kas ir iespaids par valsti. Un tur ir gan oficiālie pasākumi, pieņemšanas, organizācijas, konferences, debates, notikumi, baleta un operas apmeklējumi un tā tālāk, gan arī vienkārši ikdienišķā saskare ar cilvēkiem uz ielas. Kāda izskatās Latvija, staigājot pa Rīgas ielām Vecpilsētā? Kāda tā izskatās Purvciemā vai Imantā, staigājot pa ielām? Kāda tā izskatās Maltā vai Rēzeknē? Kāda -Ventspilī vai Liepājā? Vai Talsos? Viss kopā veido mozaīku. Ja tikai viens cilvēks atbrauc un redz , tas, protams, ir nepilnīgs iespaids. Mans secinājums ir - mums veidosies jo pilnīgāks tēls un ieskats par to, kas ir Latvija, jo vairāk, jo intensīvāki būs mūsu kontakti ar citiem ļaudīm pasaulē. Vai tie būtu diplomātiskie kontakti, ko veic Valsts prezidents, ministrijas, visi ministri, diplomāti, dažādi mūsu oficiālie pārstāvji, vai tie būtu mūsu sportisti, mūsu mākslinieki, mūsu tūristi, kad viņi brauc uz citām zemēm, vai tie būtu tūristi vai amatpersonas, kas brauc pie mums – tas viss piedalās šajā procesā.
Es novēlu konferences dalībniekiem auglīgas debates, interesantas sarunas. Lai tās iestādes, kam ir jādomā par konkrētiem rīcības plāniem Latvijas tēla veidošanai, - lai tās it īpaši šajā konferencē gūst iedvesmu un labus padomus. Lai Jums visiem veicas!