Labvakar, mīļie latvieši, mīļie baltieši, mīļie eiropieši!
Šodien, 23. augustā, mēs atceramies divus ļoti atšķirīgus notikumus Eiropas vēsturē. Pirmais bija kā melns traips uz Eiropas vēstures lapām, tā bija Baltijas valstu iztirgošana starp diviem lieliem kaimiņiem, kas nerēķinājās ar mazāko tautu tiesībām, kas izrīkojās ar šīm tautām un to likteņiem, it kā tie būtu dzimtcilvēki, kādi mūsu senči bija pārāk ilgus gadu simteņus. Un tā nu notika, ka pusi gadsimta mūsu tauta bija pakļauta citas tautas vēlmēm un iegribām. Tas nav pieņemams modernā pasaulē, tas nav pieņemams modernā Eiropā. Pirms desmit gadiem trīs Baltijas tautas sadevās rokās, lai apliecinātu, ka nu pietiek, ka tā vairs nevar, ka mēs esam brīvi cilvēki, ka mēs prasām neatkarīgu, brīvu, suverēnu Latviju, Lietuvu un Igauniju. Un vēl šodien skan pasaulē tādas balsis, kas gribētu apšaubīt mūsu tautu tiesības izlemt, kas būs mūsu sabiedrotie, kas būs tie, ar kuriem mēs iesim kopējās aliansēs par savu drošību. Mums atkal ir jāapliecina — nē, nevienam nav tiesību mums pateikt, kur mēs virzīsimies. Mēs esam brīvas un suverēnas tautas, un mēs paši izlemsim, ko mēs darīsim, un lai citi nejaucas mūsu iekšējās lietās. Mēs esam noteicēji pār saviem likteņiem.
Baltijas ceļš bija pierādījums visai pasaulei par mūsu gribu un mūsu apņemšanos, par mūsu varēšanu. Neaizmirsīsim nekad šo brīdi, lai tas vada visu mūsu nākamo vēstures posmu, visus mūsu mūžus, mūsu bērnu un bērnu bērnu mūžus. Atcerēsimies, vienmēr — mēs paši esam noteicēji par savu likteni, mēs esam brīvi ļaudis. Mums ir draugi un sabiedrotie blakus, kuri domā tāpat, ar kuriem mēs varam sadoties rokās. Mums blakus ir mūsu brāļu tautas — igauņi un lietuvieši. Sadosimies rokās ar viņiem tagad tāpat kā toreiz! Un vienoti virzīsimies uz Eiropu, tur ir mūsu īstā vieta. Trīs vārdus atcerēsimies — Latvija, Baltija, Eiropa.