Vaira Vīķe-Freiberga

Augsti godājamie svētku viesi, godātie meistari, cienījamie zeļļi!

 

Mēs svinam šodien nozīmīgu jubileju organizācijai, kas tika veidota, lai kopā sasauktu visas Latvijas amatu pratējus zem viena jumta, lai aicinātu viņus sadarboties, izvirzīt sev kopīgus mērķus un atrast ceļus gan katram sava amata, gan visas amatniecības turpmākai attīstībai kopumā. Bet tāda ir mūsu tautas vēsture, ka šī Amatniecības kameras darbība ir tikusi pārtraukta, pie tam ilgus gadus, un karogs un himna, kas tai bija sākotnēji izvēlēta, nebija tie, kas gadu garumā pulcināja Latvijas amatniekus. Taču amata prasme ir neatkarīga no politiskās situācijas. Meistarības apguve ir katra indivīda, katra zeļļa rokās. Amatniecība ir kaut kas īpašs, kur katram cilvēkam, katrai personībai ir iespējams atrast savu vienreizīgumu, savu unikalitāti, tajā pašā laikā izejot cauri sava amata iepriekšējo paaudžu sakrātajai gudrībai, pieredzei un iemaņu kopumam.

 

Zellim ir jāiziet cauri disciplīnai, zellim ir ilgus gadus jāmācās un jātrenējas, bet tajā brīdī, kad zellis kļūst par meistaru, tas ir skaists sasniegums un apliecinājums, ka viņš ir sasniedzis meistarību, visas tehnikas un paņēmienus, ko amats no viņa prasa. Tie viņam ir tapuši pakļauti, viņš tad ir noteicējs, kas var tālāk nest sava amata godu, to izkopt un nodot tālāk nākamām audzēm.

 

Amatniecība Eiropā kā zināmā mērā sabiedriska parādība iezīmējās it īpaši viduslaikos un starp pirmajiem amatiem, kas sāka organizēti pulcēties kopā, bija viduslaiku lielo katedrāļu cēlēji, akmeņkaļi - masoni. Francijā vēl tagad lielajās katedrālēs ir redzami akmeņi, ko ir kāruši meistari un kuros iekšā ir katra meistara pazīšanās un piederības zīme. Lielās katedrāles ceļot, kopā sanāca akmeņkaļi no daudzām vietām, no daudzām pilsētām. Viņi paguva tādā veidā darboties pie kādas kopējas celtnes, kuras nobeigšana bieži prasīja vairākus gadsimtus, un tie, kas ielika pamatus, nekad neredzēja to dienu, kad katedrāle pacēlās jau ar jumtu virs savām torņu smailēm.

 

Savā ziņā arī amatnieka darbs savā zemē ir līdzīgs šādai cītīgai strādāšanai kādam izvirzītam mērķim, kur amatnieks dara savu darbu pēc iespējas labi, pēc iespējas apzinīgi, saprazdams, ka savu darbu godīgi, krietni, skaisti paveicot, viņš veido un palīdz veidot kopības ēku. Tieši tādēļ jau tika izveidota šī Amatniecības kamera pirms 65 gadiem, lai palīdzētu katram amatniekam, blakus savai amata piederībai, blakus lepnumam par sava amata sasniegumiem, par savu personīgo prasmi, izprast arī to, ka amatnieks darbojas savas sabiedrības vidē, ka viņa sasniegumi ir pierādījums kultūras un civilizācijas līmenim, kas ir viņa zemē un valstī, un ka amatnieks ar savu ieguldījumu palīdz veidot šīs valsts prestižu gan, rādīdams kultūras līmeni, kāds pie mums valda tiem, kas viesojas mūsu valstī, gan arī nesdams Latvijas vārdu pasaulē tajā brīdī, kad viņš tiekas ar saviem amata brāļiem. Bet vairāk par visu man šķiet, ka amatnieks iemieso sevī godīgo attieksmi pret savu darbu un tā augļiem, uzņemdamies pilnu atbildību, personīgu atbildību par savu sniegumu, par savu roku darbu reizē gūdams lepnumu, gandarījumu, iztiku, bet, galvenokārt, uzņemdamies par to atbildību.

 

Paldies visiem amatniekiem par to, ka jūs labi darāt savu darbu! Novēlu meistariem turpināt darboties un censties, un tiekties pēc arvien augstākām meistarības pakāpēm! Novēlu zeļļiem uzcītīgi, godīgi, centīgi turpināt sava amata apguvi! Novēlu visiem vislabākās sekmes!

 

Mēs tiekamies Mazajā ģildē, kas savā laikā apvienoja senās Rīgas amata brāļus dažādās cunftēs, un jūs zināt, ka Lielā ģilde bija principā nevāciešiem slēgta. Tajā laikā Mazā ģilde bija tā, kurā jau no vēsturiskiem laikiem bija iespējams arī latviešu tautības cilvēkiem tai pievienoties. Amatnieki ir savā ziņā saikne ar mūsu pagātni, kurā mums, tagadnē dzīvojot un nākotni veidojot, ir jāatrod veidi, kā savas zemes pagātni pieradināt un padarīt mūsu, vienalga, zem kādas varas tā ir tajā laikā darbojusies.

 

Mums ir jānāk pie atziņas, kas viss, kas uz Latvijas zemes savulaik ir paveikts ar apziņu, ar pārliecību par saglabātu vērtību, par tās skaistumu, tas viss pieder pie mūsu mantojuma, tāpat kā tas, ko jūs savā mūžā sasniegsiet, būs mantojums nākamām audzēm. Lai jums ir prieks un spēks, un ticība savām spējām! Visu to labāko!