Mīļie tautieši! Mīļie Latvijas iedzīvotāji! Dārgie ārvalstu viesi!
Es sveicu Jūs visus šajā Latvijas republikas neatkarības proklamēšanas 84. gada dienā, kad mēs atrodamies vēsturisku notikumu pašā priekšvakarā.
2002. gads ieies Latvijas vēsturē, un mums ir tā laime būt par vēstures lieciniekiem. Vēl paaudžu paaudzēm skolas bērnu to kādreiz mācīsies atcerēties no galvas. Tas būs viegli, jo gads ir perfekti simetrisks, vienādi lasāms no abiem galiem un vēstīs par diviem Latvijas nākotnei izšķirošiem notikumiem.
Pirmais vēsturiskais notikums būs NATO dalībvalstu galotņu tikšanās, kas notiks jau pēc trim dienām. Mēs raugāmies uz to ar pilnu paļāvību un kopā ar citām mums draudzīgām kandidātvalstīm ceram tur saņemt ielūgumu. Šī NATO alianses paplašināšanās uz austrumiem nāk kā vēsturisku netaisnību izlīdzinātāja. Tas būs lielo un mazo, Rietumu un Austrumu Eiropas valstu vienlīdzīgo tiesību apliecinājums, kas beidzot izdzēsīs no Eiropas kartes pēdējās 2.Pasaules kara sekas. Tā būs neatgriezeniska novēršanās no Eiropas sadalīšanas divās iespaidu sfērās, kas kā smags lāsts gulējusi pār mūsu kontinentu gadu desmitiem ilgi pēc noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta 1939. gadā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas republika spēja pastāvēt tikai 22 gadus, lai pēc tam pusgadsimtu pavadītu zem svešām varām. To mēs nekad vairs negribam piedzīvot. Atjaunotā Latvijas republika šobrīd ir pastāvējusi jau 11 gadus, tieši pusi no pirmskara Republikas laika. Mums visiem kopā ir jāgādā, lai šī Republika dzīvotu saules mūžu.
Latvijas neatkarību nekad nedrīkstam novērtēt par zemu, jo tā ir dārgi atpirkta. Lai Latvija piedzimtu kā neatkarīga valsts, daudzi par to ir krituši kaujā. Tikai par uzticību un par ticību neatkarīgai Latvijai daudzi ir maksājuši ar savām dzīvībām, ar izsūtījumiem un sabendētiem mūžiem. Būsim pateicīgi savam liktenim, kas mums ļāvis brīvību atgūt, kamēr vēl daudzas tautas šodien smok apspiestības jūgā vai cieš no asins izliešanas.
Latvijas uzaicinājums kļūt par NATO dalībvalsti vainagos gadiem ilgas pūles un mērķtiecīgu darbu no mūsu puses. Nākotnē NATO būs mūsu drošības garants, tomēr mēs nebūsim tikai t.s. “drošības patērētāji”. Latvija kā uzticams sabiedrotais jau gadiem piedalās Miera uzturēšanas misijās Balkānos. Latvija ir gatava piedalīties starptautiskās drošības operācijās arī turpmāk, kur un kad tas būs nepieciešams.
Mums labvēlīgs lēmums Prāgas galotņu sanāksmē nebūt vēl nenozīmēs, ka viss jau ir sasniegts. Iesāktais ceļš būs jāturpina tālāk, un līdztekus ārējai drošībai Latvijai būs arī nopietni jāpiestrādā pie savas iekšējās drošības. Mēs saprotam, kas mums vēl jāpadara, un mēs esam gatavi to darīt. Darāmā vēl ir daudz, bet viss nepieciešamais ir mūsu spēkos.
Otrais vēsturiskais notikums būs Kopenhāgenas galotņu tikšanās decembra vidū, kad tiks pieņemts lēmums par Eiropas Savienības paplašināšanos. Kopenhāgenā saņemts uzaicinājums iezīmēs otro vēsturisko ceļa zīmi, kas liecinās par Latvijas gatavību stāties citām Eiropas valstīm blakus kā līdzīgai starp līdzīgiem, kā līdztiesīgai starp līdztiesīgiem.
Latvija atgriežas Eiropā. Vēsturiski tās ir mūsu īstās mājas. Ģeogrāfiski mēs no Eiropas jau nekad neesam pazuduši. Taču tagad mēs atgriežamies Eiropā kā neatkarīga, suverēna nācija, kas ir kļuvusi par uzticamu politisko un respektējamu ekonomisko partneri.
Tā Eiropa, kurā mēs atgriežamies, ir unikāls veidojums, kāds varbūt vēl nekad cilvēces vēsturē nav redzēts. Valstis, kas gadu simtiem bija ienaidnieces, pēc Otrā pasaules kara nolēma uzsākt jaunu sadarbības un sadzīves modeli. Visi sēdās pie viena galda un katrā jautājumā turpināja debatēt tik ilgi, līdz kamēr tika nonākts pie risinājuma, kur katrs arī sev varēja saskatīt kādu ieguvumu.
Eiropas Savienība nav totalitārs veidojums, kas apspiestu savas nabaga dalībvalstis. Tā ir brīvprātīgi izveidota brīvu valstu kopiena, kas darbojas uz daudzpusējas vienošanās pamata. No pievienošanās Eiropas Savienībai Latvija varēs sagaidīt tieši to pašu, ko jau sasniegušas līdzšinējās dalībvalstis, tas ir - mieru, stabilitāti, ekonomisko labklājību un augošus ienākumus saviem iedzīvotājiem. Neviena valsts vēl līdz šim nav no Eiropas Savienības izstājusies. Ļoti daudzas valstis klauvē pie tās durvīm, saprotot tos labumus, ko Eiropa piedāvā.
Taču arī uzaicinājums Kopenhāgenas sanāksmē ne tuvu vēl nenozīmēs, ka mūsu ceļš nu ir galā, ka nu varam atslābt, atpūsties un iet gulēt aizkrāsnē. Arī šeit tā būs tikai vēsturiska ceļa zīme, kas sniedz atskaiti par jau sasniegto, bet paver arī perspektīvas uz visu to, kas vēl nākotnē darāms. Tas ir pilnīgi normāli, ka darāmā vēl ir daudz. Tāda vienkārši ir dzīve.
Tamdēļ vien, ka vēl neesam perfekti, mums nav nemitīgi jākaisa sev pelnus uz galvas, nedz arī mūžīgi jāuzklausās nicīgas piezīmes no citiem. Mums nav jārāda citam uz citu ar pirkstu, lai par to šausminātos, bet mums jārāda uz to, kas vēl darāms. Mums nav jānicina sava valsts, jo, tā darot, mēs nicinām paši sevi. Mums katram jāskatās – ko es varu padarīt, lai sakārtotu savu valsti un savu vidi, ko es varu paveikt, lai Latvijas zvaigznes tiektos debesīs, nevis tiktu aptraipītas ar dubļiem.
Latvijai kā brīvai, suverēnai valstij vēsture tagad sniedz iespējas turpināt augt, attīstīties un pilnveidoties, kā arī piedalīties jaunās apvienotās Eiropas veidošanā un celšanā. Eiropas valstis negrib mūs apspiest vai izmantot. Tās grib palīdzēt mums sasniegt to pašu labklājības, sabiedriskās taisnības un civilizācijas līmeni, ko pašas ir sasniegušas. Tā nav liekulība. Tā nav izlikšanās. Tas ir saprātīgs pragmatisms, kas nevēlas redzēt sev blakus izbadējušas, neveiksmīgas un atpalikušas valstis. Arī mēs tādi negribam būt. Mūsu mērķi pilnīgi sakrīt. Mēs gribam redzēt stipru un attīstītu Latviju stiprā un attīstītā Eiropā. Citas Eiropas valstis grib tieši to pašu.
Mūsu Rīga vēl nav gatava. Mūsu Latvija vēl nav gatava. Mūsu Eiropa vēl nav gatava. Mūsu rokās ir darbs, lai tās pilnveidotu. Šai darbā ir jāiesaistās visiem – veciem un jauniem, bagātiem un nabagiem, neatkarīgi no viņu tautības, ticības vai dzīves vietas. Visiem Latvijas novadiem, visiem Latvijas pagastiem šeit ir jāpiedalās. Katrā vietā pukst Latvijas sirds. Neviena vieta nav mazsvarīga, neviena nav lieka. Neviena nav tāda, bez kuras Latvija varētu iztikt.
Latvijai ir vajadzīgi visi tās bērni, bez izņēmumiem. Latvijai vienādi mīļi ir visi tās bērni, neatkarīgi no viņu izcelsmes, ģenētiskā mantojuma vai ģimenē runātās valodas. Latvijai ir vajadzīgi lojāli pilsoņi, kas apzināti ir izvēlējušies piederību pie šīs zemes, ir izlēmuši šeit palikt un strādāt, šeit veidot savu dzīvi un savu nākotni. Latvija nevienu neatraidīs, kas būs gatavs dāvāt tai uzticību.
Mums visiem daudz darāmā stāv vēl priekšā, lai turpinātu veidot valsti, uz kuru visi vienādi mēs varētu būt lepni. Iesim un darīsim, jo mēs to varam un spējam. Es ticu Latvijas nākotnei, tāpēc ka es ticu Jūsu un mūsu spējām. Mēs esam tikpat labi kā citi, mēs esam tikpat gudri, tikpat izveicīgi, tikpat atjautīgi un radoši, pie tam daudz strādīgāki par dažu labu citu. Kas šodien vēl nav izdarīts, to rīt mēs izdarīsim! Kas šodien vēl nav sakārtots, to mēs rīt sakārtosim. Iesim un darīsim, ar paceltu galvu, ar ticību un ar mīlestību pret savu valsti.
Dievs svēti Latviju!