Godātie Tautas Frontes aktīvisti, dalībnieki, atbalstītāji,
Mīļie tautieši!
Mēs šodien atceramies tās dienas, kas jau ir kļuvušas par mūsu vēsturi, dienas, uz kurām vienmēr varam atskatīties ar lepnumu un aizkustinājumu. Tās ir dienas, kuras tiem, kas viņas veidoja un viņās piedalījās neviens, nekas nekad nevar atņemt. Jūs visi, kas bijāt tur klāt, jūs visi, kas ar prātu, sirdi, savu augumu un dzīvību bijāt gatavi aizstāvēt latviešu tautas prasības pēc brīvības, jūs visi esat bijuši vēstures veidotāji, vēstures rata griezēji. Jūs visi esat bijuši Latvijas brīvības cīnītāji. Tas lepnums, ko toreiz jutāt, tas nāca no tā, ka jums ir bijusi taisnība, ticot savai latvietībai, ticot savai taisnībai, ticot savai nākotnei.
Viena pagale nedeg, lai izceltos ugunskurs, ir vajadzīgas daudzas kopā. Tautas Fronte - tā bija gatavība visiem doties šajā garīgajā kaujā -, un no šīs gatavības arī radās tas spēks, kas Latviju atbrīvoja. Bez šī spēka Dievs zina, ko kur šodien mēs atrastos.
Alkas pēc brīvības, alkas pēc patiesības, alkas pēc taisnības ir katra cilvēka tiesa. Mums, kā ilgi apspiestai tautai, tās bija turētas zemdegā gadu desmitiem ilgi un mēs bijām lepni par to, ka nekad savām ilgām un cerībām, savai ticībai neļāvām izzust. Paldies visiem tiem, kas šo ticību iznēsāja un saglabāja.
Paldies visiem tiem, kas toreiz bija gatavi nākt un teikt – šeit es stāvu, tamdēļ, ka citādi nevaru, šeit es stāvu, tamdēļ, ka tā Latvijai vajag, šeit es stāvu, tāpēc, ka zinu, ka tas ir pareizi un taisnīgi tā darīt. Un jūs visi kopā kā pagales ugunskurā veidojāt to garīgo spēku, un nekas tad vairs nespēja jūs uzvarēt. Vai šis spēks jūsu starpā būtu varējis izplēnēt pa šiem piecpadsmit gadiem?
Man šķiet, ka mēs esam atkal jauna ceļa posma pašā sākumā. Mums tagad nedraud vairs ne sveša vara, ne apspiestība, brīvību esam izcīnījuši, varam tagad paši savu likteni lemt - nu viss ir mūsu pašu rokās. Vai mums tagad pietiks drosmes, pārliecības, ticības sev un ticības Latvijai? Es esmu pārliecināta, ka tās mums nepietrūks. Mēs tikko redzējām 20.septembrī tauta ir spējīga atkal mobilizēties. Katrs viens savā sirdī un prātā pieņem lēmumu, bet visiem kopā tas ir kopīgais spēks, kopīgā apņemšanās un kopīgā virzība.
Es aicinu katru latvieti, katru Latvijas iedzīvotāju domāt par šo valsti, ko mēs esam izcīnījuši, zem kuras karoga mēs stāvam. Tā ir mūsu valsts, tā pieder mums, viņas aborigēniem, viņas tiesību mantotājiem. Tā pieder katram, kas ir gatavs viņu pieņemt par savu māti un par savu valsti. Dažiem no mums viņa ir senā mantojumā, dažiem citiem – varbūt nesenā, bet viņa kļūs mūsu kopējā māte tad, kad katrs viens no mums būs gatavs teikt vajadzības brīdī: “Šeit es stāvu tāpēc, ka citādi nevaru. Šeit es stāvu, un es stāvu par Latviju.” Dievs svētī Latviju, un palīdzi mums visiem savu nākotni veidot kopīgi!