Labvakar, mīļie draugi,
radi,
paziņas,
tautieši,
dāmas un kungi!
Man tiešām liels prieks būt atpakaļ Kanādas latviešu saimē kopā ar ļaudīm, kas mani vēl atceras kā mazu meiteni, kas iebrauca Toronto dzelzceļa stacijā veselu pusgadsimtu atpakaļ. Es pirmīt bērniem to stāstīju, un viņiem tas skaitlis šķiet neiedomājami liels. Arī man toreiz viņu vecumā bija grūti iedomāties, ko tāds garš laika sprīdis var nozīmēt. Bet šovakar esot ar Jums, man šķiet, ir pagājis tikai tāds viens mirklis, un šķiet, tas bija tikai vakar, kad visi tikāmies, izskatījāmies gan mazliet citādi, bija citi mūsu vidū, kas ir jau aizgājuši, un nebija mūsu vidū tik daudzu no jaunās paaudzes, kas ir piedzimuši vēlāk.
Dzīve rit tālāk, viss mainās, un viss, ko esam piedzīvojuši, kļūst par daļu no atmiņām, daļu no mūsu bagātības, un tas, ko viens cilvēks ir piedzīvojis, pievienojas tam mantojumam, kas veido tautas tradīcijas, tautas vēsturi, tautu savā kopumā. Šeit, Toronto latviešu saimē, man jaunībā bija šī izšķiršanās, kāda toreiz bija daudziem no jaunās paaudzes – vai pilnībā iekļauties šajā sabiedrībā? Vai vienkārši kļūt par vienu no tās locekļiem, un, tiekoties ar citiem, jautāt: “No kurienes Jūs nākat, kas tas Jums par vārdu?” Tad trīs vārdos to izskaidrot, otram, savukārt, pateikt to pašu pretī, un ar to tad arī viss ir pateikts un aizmirsts.
Šeit atbraucot no Marokas, kur mēs, latvieši, bijām tikai maza saujiņa, es atradu latviešu vidi, kurā, gan jāsaka godīgi, sākumā nebija tik viegli iekļauties, bet kas bija ļoti dzīva, dinamiska, spraiga un ar daudzām aktivitātēm. Šodien, pusgadsimtu vēlāk, iebraucot Toronto, es varu secināt tikai to pašu. Šeit vēl arvien ir ļoti dzīva, spraiga un dinamiska latviešu sabiedrība. Par to man ir prieks kā cilvēkam, kā indivīdam, par to man ir vēl lielāks prieks kā Latvijas prezidentei, jo Jūs šeit Kanādā veidojat daļu no tā, ko mēs dēvējam dažādos vārdos, bet saucam arī par diasporu – Jūs esat tie, kas pieder pie Latvijas, bet ko likteņa vēji ir aizveduši daudzās pasaules malās. Jūs šeit, Kanādā, protams, esat daļa no tās zemes, kas devusi Jums iztiku, drošību, patvērumu, kur ir noritējusi Jūsu dzīve, bet es labi zinu, ka visi Jūs nesat Latviju savā sirdī, un līdz ar to tas nozīmē, ka Jūs piederat Latvijai un ka Latvija pieder Jums.
Es gribētu izteikt vissirsnīgāko paldies korporācijai Spīdola, tās seniorei Inesei (Flūds) un visām Spīdolām, kas piedalījās šī vakara organizēšanā, bet tāpat arī visiem citiem, kas ir to atbalstījuši, piedalījušies rīkošanā, izsoles dalībniekiem. Es vēlos Jums pateikties par to dāsnumu un to sirds atvērtību, ar kuru Jūs esat bijuši gatavi atsaukties uz šo aicinājumu, gan tāpat uz neskaitāmiem daudziem citiem aicinājumu latvietības vārdā visa Jūsu mūža garumā, jo es esmu bijusi lieciniece tam, cik daudz Kanādas latvieši ir palīdzējuši saviem radiem un tuviniekiem dzimtenē, palīdzējuši māksliniekiem, rakstniekiem, kuriem bija pavērusies iespēja šeit viesoties, lai arī šeit bija pietiekami asi strīdi šajā jautājumā, taču vienmēr bija pietiekami daudz tādu, kas bija gatavi atvērt savas mājas un sirdis tautiešiem no Latvijas. Kad parādījās mūsu neatkarības kustība, aktivitātes kļuva aizvien intensīvākas, mums parādījās iespēja arī sūtīt mantas, kas agrāk nebija iespējams, un es atceros to aktivitāti, kas toreiz sākās un nav beigusies būtībā arī šodien, lai gan mēs esam ienākuši citā vēstures fāzē un attīstības posmā.
Es apsveicu šo domu par fonda stipendijām, kas būtu veltītas augstākajai izglītībai, jo mums Latvijā jāgādā par to, lai mums humanitārajās zinātnēs būtu izglītoti ļaudis, bet arī zinātnieki, tādi, kas nododas arī valodas pētniecībai, tādi, kam valodas pētniecība ir ne tikai vaļasprieks un nodarbošanās, bet arī kaislība, dzīves saturs. Tādus spēj izaudzināt universitāte ar savām studijām augstākajā līmenī, tas no jauna cilvēka prasa ieguldījumu, ne tikai pūles un laiku, un tas nozīmē arī savai dzīvei upurēt iespēju strādāt varbūt citur labi atalgotu darbu.
Mēs gribētu, lai Latvijā būtu pietiekami daudz valodnieku, valodas pratēju, lai valodas kvalitāte vispār uzlabotos, bet tamdēļ mums ir vajadzīgi zinātnieki un speciālisti. Šajā ziņā palīdzība ir ļoti svētīga, ļoti palīdzīga, un paldies visiem par Jūsu dāsnumu, Jūsu labo sirdi un gatavību atteikties no kaut kā Jūsu pašu personīgā dzīvē, lai kaut ko dotu savai tēvu zemei, tās jaunajai paaudzei, viņu izglītībai, Latvijas nākotnei. Paldies Jums par to un visu citu, ko esat darījuši.
Ladies and Gentlemen,
Friends and Supporters of Latvia,
It is a particular pleasure to come back to Toronto, to the place where I first arrived half a century ago. Half a century seems a long time, especially to young people, but when you come to my age, it seems that it has been what a blink of an eye and it was but yesterday or a day before that I was together with some of the people here and I must say that we were looking a bit different than now.
I would like to thank all those who have contributed to that scholarship fund that has been set out. Thank you for your generosity, it is certainly for a good cause. We are proud in Latvia about our human resources because they are our major treasure. We do not have yet any oil pumping out from our soil but who knows - there is supposed to be a field in the Baltic and some day when everything else dries up we may have a cause to them. But that is in a very distant future, now Latvia exports forest, but the forest growing on the 57th parallel in the north like somewhere in the Hudson Bay here, at this latitude, takes 70 years to regrow.
Clearly we can not live on cutting and exporting our forests only, we need to develop modern knowledge based industries that the global world depends on, and we can only do so if we have an educated population, that is up-to-date in technological fields, engineering, we need innovation, we need investment but we also need studies in humanities because the Latvian language is spoken only in this one place on earth where it is an official language and that is in Latvia.
This is why we have set up under my presidency a Language Commission where many specialists from different branches are working to help the government to set up programmes and to ensure that also the Language Agency that we have can continue teaching Latvian as a state language to all those who live in Latvia and would be interested to be its citizens, and to continue to improve language teaching in all our schools. I have to say that besides a state language Latvian 8 different minority languages are available for education in Latvia. We must maintain and cultivate our language because Latvia is a home for this language that otherwise would become extinct.
Thank you for your generosity and thank you for being friends of Latvia.
Dāmas un kungi,
Mēs esam ienākuši šobrīd jaunā vēstures posmā, kur Latvija beidzot var rēķināties ar savas suverenitātes un teritorijas drošību. Kā prezidents Bušs to ir atkal un atkal atgādinājis – jebkurš drauds jebkurai no NATO dalībvalstīm, jebkurš drauds jebkurai no Baltijas valstīm tiktu uzskatīts kā uzbrukums NATO dalībvalstīm, kā uzbrukums Amerikas Savienotajām Valstīm. Zinot gan NATO pašreizējo spēku, gan ASV lielvaras spēku, ir skaidrs, ka tas Latvijai šobrīd ir pats drošākais iespējamais patvērums.
Jūs varbūt atcerēsieties, ka laikā, kamēr mēs vēl tikai gatavojāmies šai dalībai, bija dzirdamas balsis Latvijā par to, ka nez vai tas mums ir vajadzīgs, kāpēc mums tas ir vajadzīgs, cik tas mums maksās, kāpēc mums ir jāiegulda savā drošībā. Atbilde ir skaidra – bez drošības viss cits jau tā vai tā kļūst lieks.
Atcerēsimies tās paaudzes, kas 1939.gadā raudzījās nākotnē ar visu to, ko viņu tēvi un tēvutēvi bija sasnieguši, kas raudzījās nākotnē ar pilnu pārliecību par saviem spēkiem un talantiem, un to, ka viņi varētu turpināt izkopt savu zemi, savu tautu un virzīties attīstībā arvien uz priekšu. Tad nāca Pasaules karš, viena un otra okupācija, un Latvija zaudēja visu. Zaudēja ļaudis savus privātos īpašumus, zaudēja Latvija savu eksistenci kā neatkarīga valsts, savas tiesības uz savas valsts simboliku. Tika aizliegts karogs, tika aizliegta himna un ģerbonis, tie nedrīkstēja nekur tikt sadzirdēti vai parādīties.
Ja nav drošības un spējas sevi aizsargāt, tad viss cits vairs nav svarīgs, jo zaudēt ir iespējams visu, tamdēļ ieguldījums drošībā jebkurai suverēnai valstij ir nepieciešams. Mēs arī redzam, ka valstis, kuras vēlas palikt ārpus jebkādas alianses, vēlas būt neitrālas, un Eiropā tādas ir vairākas, velta nopietnus līdzekļus savai drošībai un aizsardzībai. Somija un Zviedrija tajā pašā laikā, kad tās uzskata, ka tām pašām ir jābūt spējīgām sevi aizstāvēt, jo atceras, ka Otrā Pasaules kara laikā neviens īsti nebija palīgā gatavs nākt, un tamdēļ Somija pat bija arī savu brīdi nacistu Vācijas sabiedrotā, saprot, ka ir jāspēj pašiem sevi aizsargāt. Taču viņi šodien zina, ka vajadzības gadījumā kaimiņu zemes un tāpat NATO šoreiz nu gan viņus aizstāvētu un neatstātu vienus.
Mēs dzīvojam tagad, paldies Dievam, citā pasaulē, un tie, kas vēl kā bērni vai jaunieši ir karu pieredzējuši, sapratīs, ko tas nozīmē. Citi to var katru dienu redzēt savā televizorā, jo vēl arvien tur var redzēt nāves un iznīcības ainas no zemēm, kur nav miera, kur nevalda stabilitāte, kur nav drošības. Latvija ar saviem bruņotajiem spēkiem piedalās vairākās šādās zemēs, mums ir kontingents Irākā, mums ir arī grupa ļaužu Afganistānā, mums ir pārstāvji un novērotāji Gruzijā un Kosovā, Latvija tagad piedalās miera uzturēšanas misijās vairākās valstīs. Latvija ir arī gatava piedalīties misijās, ko Apvienotās Nācijas grasītos izveidot ne tikai kā mieru uzturošās akcijas, bet arī mieru veicinošās akcijas, lai nodrošinātu, ka konfliktu vietās pasaulē, piemēram, 5 gadus pēc konflikta nebūtu iespējas tam atsākties atkal, lai cēloņi tiktu izprasti, analizēti un kaut kas tiktu darīts, lai situāciju labotu.
Latvija tagad ir ieguvusi drošību, un tā nav nieka lieta, bet Latvija kopš iestāšanas Eiropas Savienībā (ES) ir arī pavērusi sev tādas iespējas, kādas tai nebūtu agrāk. Mums bija brīvas debates par to, mums bija referendums, lai teiktu jā vai nē Latvijas dalībai ES. Atbilde, paldies Dievam, bija jā, mēs gribam tur kļūt par locekli. Ir skaidrs, ka tādai zemei kā Latvija ar to vēsturi, kas tai bija aiz muguras, tā bija vienīgā pareizā izvēle šajā vēstures brīdī. Mēs nevaram atļauties to, ko Islande vai Norvēģija, jo, piemēram, šīs valstis bauda tirgošanās privilēģijas it kā tās būtu dalībvalstis, taču dalībvalstis tās nav, tām ir jāmaksā savas kontribūcijas, bet tās nevar piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmē, ka svarīgus lēmumus, kas viņus skar, viņi nav spējīgi iespaidot. Viņi stāv malā, turpretim Latvija sēž pie tā paša galda, kur lielās valstis – Francija, Vācija, Lielbritānija, Spānija, Itālija. Tā sēž blakus Luksemburgai, kas ir viena no dibinātājvalstīm, kopā ar Lietuvu un Igauniju, kas ir mūsu kaimiņvalstis. Mēs esam lieli un mazi, un pavisam mazi un vidēji, bet ES katrai dalībvalstij kā suverēnai entitātei ir sava balss un sava vieta pie galda, un savas tiesības tikt saklausītai.
Šis pašreizējais referendums, kas šobrīd notiek par Eiropas Konstitucionālo līgumu un kas tikko noslēdzās ar skaļu nē tiklab no franču kā no nīderlandiešu puses, nenozīmē, ka ES savā būtībā un darbošanās spējā tiktu apdraudēta, tas tikai nozīmē, ka šis Konstitucionālais līgums, kas bija jau parafēts, nevar tikt ratificēts no visām 25, tas nevarēs stāties spēkā tad, kad tas tika paredzēts, taču Eiropa turpinās darboties tālāk tāpat kā līdz šim to bija darījusi, kā to bija darījusi uz Nicas līguma pamata, un turpinās virzīties un darīt to, kas nepieciešams, lai reaģētu uz savu dalībvalstu un iedzīvotāju vēlmēm un prasībām.
Eiropai būs grūts darbs, lai risinātu šo juridisko konstitucionālo jautājumu, taču praktiskā līmenī visiem būs jāturpina strādāt, tas būs nopietns un smags darbs, arī pie finansiālā ietvara 2007.-2013.gadam. Tie, kas seko līdzi ziņām, zinās, ka ir pieaudzis bezdarbs, ir palēninājies Eiropas izaugsmes temps, un šeit būtu nepieciešamas reformas vairākās valstīs, sekojot Lisabonas izvirzītajiem mērķiem, kas padarītu Eiropu konkurētspējīgāku, reaģētspējīgāku, lai Eiropa spētu sacensties ar Āzijas zemēm, Ziemeļameriku – Kanādu, ASV-, Dienvidameriku – Meksiku u.c., visu pārējo pasauli, kurā viens no otra esam atkarīgi arvien vairāk.
Eiropai būs jācenšas ar šo jautājumu tikt galā, un te būs vēl daudz strīdu un kontrversiju, taču interesantā lieta ir tā, ka šī vienotība, kas ir panākta 60 gadu laikā kopš II Pasaules kara beigām, ir vadījusies pēc zināmiem principiem. Viens ir tāds, ka mēs atstājam aiz muguras visus senos naidus, pārestības, karus, kas ir mūs nostādījušas pretējās pusēs, un ka Eiropas valstis uzskata sevi par sabiedrotajām un partnerēm. Otrs princips ir tāds, ka kopš pirmsākumiem consensus veidošana, kopēja viedokļa meklēšana, sarunas, kas bieži ievelkas naktī un kur risinājumi tiek pieņemti pēdējā brīdī, ir Eiropas tradīcija, darba metode, tā, protams, ir smagnējāka nekā tādās valstīs kā ASV, kur štati ir cieši integrēti vienā federācijā. Taču Eiropai ir šis unikālais modelis, kur valstis darbojas kopā, atdod daļu suverenitātes, bet tajā pašā laikā absolūti un kategoriski katra patur savu identitāti, savu valodu, savas kultūras īpatnības, savu patību un seju.
Te jāsaka, ka Kanādas modelis interesantā ziņā ir kaut kas pusceļā starp ASV federāciju un Eiropas Savienību, jo, protams, konfederācijas tēvi, kad Šarlataunā piesēdās pie galda, toreiz, nu jau pirms vairāk nekā 100 gadiem (tas bija 1963.gadā, kad Kanāda svinēja 100-gadi), vēlējās apvienot dažādās provinces vienā valstī, kas toreiz gan nebija neatkarīga valsts, tā bija Anglijas domīnija. Tā prasīja katrai no provincēm atdot centrālai varai zināmu suverenitātes daļu, tomēr paturot tiesības uz dabas resursiem, izglītības politiku, noteikt provinces nodokļus utml., pietiekami nozīmīgas tiesības. Kanāda ar savu konfederāciju ir viena valsts, tās sportisti soļo zem viena karoga, kad ierodas olimpiādēs, Kanādas karogs plīvo Apvienotajās Nācijās, NATO mītnē Briselē un citos tās centros, visa lielā Kanāda ir viena, bet Eiropas zilzvaigžņotais karogs vienmēr plīvo nacionālajam karogam blakus.
Tas ir sava veida strīds šobrīd – uz kurieni Eiropa nākotnē virzīsies? Uz ciešāku integrāciju, un vai kādu dienu būs tā, ka nebūs francūžu un vāciešu, spāņu un itāļu, bet būs šis identificējošais vārds eiropieši? Tas ir jautājums, ko tikai nākotne rādīs. Šobrīd blakus eiropeiskai identitātei, kas ir vairāk vai mazāk izteikta, katrai tautai sava identitāte ir pietiekami nozīmīga un dzīva, lai no tās tā nebūtu gatava atsacīties. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – senā un garā vēsture, kas ir tik daudzām Eiropas tautām. Mēs ar savu apzināto vēsturi atpaliekam no tādām valstīm Eiropā, kur ir zināmas civilizācijas 7 tūkstošus gadus atpakaļ. Skaidrs, ka tādas valstis nebūs gatavas atsacīties no savas identitātes, nebūs gatavas to pakļaut augstākai identificēšanas etiķetei jeb apzīmējumam.
Tas ir interesants process Eiropā - cik ir patriotisma pret savu zemi, cik – pret savu kontinentu. Šķiet, ja nāktu drauds Eiropai kā kontinentam, eiropieši justu savu kopību vairāk, bet ja nāk apdraudējums viņa ekonomiskai ērtībai un dzīves kvalitātei, kā ar šo pēdējo paplašināšanos, tad, acīmredzot, ļaudis jūtas apdraudēti un apgrūtināti.
Eiropai tas ir liels izaicinājums, un, man šķiet, ka tas ir interesants laiks, kurā dzīvot, jo tas padara dzīvi īpaši interesantu, jo mums ir iespējas šo dzīvi iespaidot, pirmo reizi mūsu vēsturē mēs varam piedalīties procesos, kur tiek veidota ne tikai mūsu tautas un valsts nākotne, bet kur tiek veidota visa Eiropas kontinenta nākotne un tā saskarsme ar šo globalizēto pasauli, kurā, kā jau teicu, visi apzināmies, ka arvien vairāk esam saistīti un ka ir jārēķinās ar visu, kas notiek jebkur uz mūsu planētas, ne tikai ar to, kas notiek mūsu zemē vai kontinentā.
Ladies and Gentlemen:
We are in the period of history where the European Union is making a number of momentous decisions. A year ago it admitted 10 new members and these members have now celebrated a year in the union. We have started ratifying a Constitutional Treaty which would allow the effectiveness and the functioning of the EU to be increased and to be streamlined in European processes.
As you all know in recent days two of the funding nations of the EU – France and the Netherlands - have said No to the Constitutional Treaty. That means – whatever other countries decide, this particular Constitutional Treaty can not be put in effect in the date when was meant to do so. That means that the European leaders have to go back to the drawing table and decide what to do next. There will be a meeting in a week’s time in Brussels to decide the strategy of what is to be done, but whatever the decision, we, Latvians, feel privileged and proud to be part of this family of nations, where each nation has decided to participate on its own free will, from the support of its elected representatives and its people, and have decided to work together not as a federation, not as a strong confederation, as the USA, neither in a weaker confederation like here in Canada, but as something that goes in that direction even while maintaining in a much more pronounced and strong way the identity of each constituent nation.
We are proud to be part of that process now, Latvia can sit at the table with other nations and founder nations and be part of decision-making and shape influence through finding allies and partners who have the same priorities at that particular moment. It is a privilege for us like it is a privilege for us to be protected by NATO alliance. Canada has been part of it ever since its foundation, Latvia is proud of joining it a year ago. We are not only consumers of that security but proportionate to our size we contribute to safety and defence capability of the alliance and we fully intend to do so in the future. We have taken on commitment, we feel safe under the NATO security umbrella, but we are also ready to contribute and to do so in the future.
Man ļaudis ir vaicājuši par vairākiem neseniem notikumiem, kas Jūs interesē, un tik tiešām blakus šiem vēsturiskajiem pavērsieniem, kas mūsu valsti starptautiski ir nostādījuši pavisam citā perspektīvā, mums ir bijuši tādi svarīgi notikumi kā nupat nesen ASV prezidenta Buša vizīte Latvijā, kuras laikā bija divpusējas tikšanās gan ar Latvijas prezidenti, gan Ministru prezidentu, ārlietu ministru, bet arī trīspusēja tikšanās visiem Baltijas prezidentiem ar ASV prezidentu un viņa ārlietu ministri Kondolīzu Raisu. Tas bija vēsturisks notikums, kas parādīja atbalstu no ASV puses tieši pirms 9.maija svinību atzīmēšanas Maskavā.
9.maijs ir diena, kurā Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Vāciju, dienu pēc tam, kad to jau bija parakstījuši rietumu sabiedrotie un nacistiskās Vācijas virspavēlnieks bija padevies gūstā. Krievija no savas puses bija tik tiešām daudz ieguldījusi, virzoties uz priekšu austrumu frontē, Staļins bija devis pavēli, ka vienalga, cik vīru krīt frontē, krieviem ir jānonāk Berlīnē un jāuzvelk sarkanais karogs uz Reihstāga masta, un tas arī tika izdarīts. Tāpēc tika pieprasīts, lai viņi 9.maijā parakstītu pamieru ar Vāciju, un tā ir diena, ko viņi ir svinējuši kopš tā laika gan kā Padomju Savienība, gan vēlāk pēc tās sabrukuma kā Krievijas Federācija.
Pagājušā gada rudenī Krievijas prezidents izsūtīja ielūgumus visām Eiropas, tajā skaitā Eiropas Savienības, un citām valstīm piedalīties kara 60.gadadienas atceres pasākumos Maskavā. Šādus ielūgumus saņēma arī visu triju Baltijas valstu prezidenti, un, sanākot kopā savā kārtējā tikšanās reizē (mēs tiekamies aptuveni divas reizes gadā pēc kārtas katrā no Baltijas valstīm), mēs konsultējamies.
Bija skaidrs, ka šeit parādās ļoti grūta situācija, kā reaģēt mūsu valstīm, jo, ja tiktu atraidīts šis ielūgums, tad tas tiktu tulkots, kā bieži to padomju un cita propaganda ir uzsvērusi, ka esam nacistu atbalstītāji un simpatizētāji un ka pie mums vēl arvien valda siltas jūtas pret šo ideoloģiju. Turpretim, ja mēs dotos uz Maskavu, tas varētu tikt iztulkots kā atbalsts komunisma ideoloģijai, kuras laikā šī uzvara tika izcīnīta, ka tā varētu būt Staļina un viņa ideoloģijas glorificēšana un ka mēs atzītos, ka šī uzvara līdz ar triju Baltijas valstu aneksiju, kāda tā notika, tiktu it kā leģitimizēta.
Te bija ļoti būtiski mums pašiem nonākt skaidrībā, kā šis gaidāmais datums būtu interpretējams, kā to izskaidrot mums un pasaulei. Izvēloties taktiku, kā labāk šo unikālo situāciju skaidrot gan pašiem, gan pasaulei, mēs, Baltijas valstu prezidenti, nenonācām pie viena un tā paša slēdziena. Es uzskatīju, ka ir būtiski būt klāt šajās svinībās, kurās piedalītos visas Eiropas valstis, kas tiktu uzlūgtas, lai atzīmētu II Pasaules kara beigas, izteiktu gandarījumu, ka šis asiņainākais karš Eiropas vēsturē bija tajā dienā noslēdzies, un lai godinātu tos 27 miljonus, ko Krievija tiešām pazaudēja šajā karā, cīnoties austrumu frontē pret nacistiskās Vācijas armiju. Jāsaka, ka vienā pusē bija leģionā un vērmahtā iesauktie latvieši, bet otrā pusē – Sarkanajā armijā – cīnījās tikpat daudz, ja ne vēl vairāk latviešu.
Man šķita, ka mums bija jāatzīst, ka daudzām valstīm Eiropā tā bija atbrīvošana. Nacisma sabrukums bija laba lieta, varam raudzīties uz šo faktu ar gandarījumu. Tā bija šausmīga, kropla ideoloģija, kas nāca ar holokaustu, sistemātisku cilvēku iznīcināšanu, ar ideoloģiju, kas nebija pieciešama un panesama, tāpēc uz tās iznīcināšanu varam raudzīties atpakaļ ar gandarījumu. Tā kā šajā procesā rietumu sabiedrotajiem Krievija palīdzēja, varam doties uz Krieviju un parādīt cieņu tās daudzajiem upuriem un kritušajiem, kas kā nekā tika sūtīti kaujās kā jebkurš kareivis savas valsts uzdevumā un cīņā pret ienaidnieku, kas bija iebrucis viņu zemē pirmais. Viņiem bija pilnas tiesības pret šo ienaidnieku aizstāvēties.
To visu atzīstot, es uzskatīju, ak man kā Latvijas prezidentam ir pilnas tiesības būt klāt šādā ceremonijā un pārstāvēt savu neatkarīgo valsti blakus citām valstīm un to vadītājiem. Lai atzīmētu, ka tas, kas notika pirms 60 gadiem, ir izveidojis citu pasauli, un citu pasauli arī no tās, kāda tā toreiz izveidojās Eiropā, jo kamēr puse no Eiropas tika atbrīvota, un Vācija varēja caur savu sakāvi atdzimt, un atjaunoties, un piedzīvot pārpilnību un spēku, tikmēr puse Eiropas palika komunisma jūgā, un mūsu trīs Baltijas valstis tika ar varu inkorporētas Padomju Savienībā.
Varam uzskatīt, ka militārā okupācija, kas sākās 1940.gadā, pēc vācu okupācijas pārtraukuma turpinājās tālāk. Protams, miera apstākļos, karam beidzoties, tā kļuva par nelegālu aneksiju. Šī situācija, manuprāt, pasaulei bija jāizskaidro un jāatgādina, jo, ja Jūs paskatāties filmās, grāmatās, atstāstos, žurnālu un laikrakstu rakstos par II Pasaules karu, tad rietumu pasaulē par to visvairāk runā no rietumu viedokļa. Angļi stāstīs par savām cīņām, francūži par savām, amerikāņi par savām.
To, kas notika austrumu frontē, viņi atceras kā sarkanās armijas cīņu ar vērmahtu un SS vienībām, kur beigās nacismu sakāva. Pārējās detaļas par valstīm, kas tur atradās, kas tika iekļautas PSRS vai kļuva par tās satelītiem, sen nevienu tā īsti vairs neinteresēja, kaut, protams, varam būt pateicīgi, ka juridiski mūsu okupāciju neviens neatzina, neviens neatzina, izņemot pāris valstis, šo inkorporācijas likumību. Visi turpināja atzīt, ka Latvija, Lietuva, Igaunija turpina paturēt tiesības kā neatkarīgas valstis, kaut gan de facto visus tos garos gadu desmitus tās šo neatkarību bija zaudējušas.
Šī sarežģītā situācija un tas, ko tā ir mainījusi mūsu zemē, ko tā ir mainījusi mūsu demogrāfiskajā profilā, ekonomiskajā perspektīvā, ir vēsturē nesusi savas konsekvences. Tāpēc šī atceres diena, atceres 60.gads šķita īpaši izdevīgs, lai par to atgādinātu, un tāpēc es paziņoju, ka pieņemu Putina kunga ielūgumu, tajā pašā laikā izsūtot valstu vadītājiem deklarāciju, kurā es skaidroju, ko šis datums nozīmēja. Kā Jūs zināt, tas kļuva par sākumu tam procesam, kas kļuva gluži par sniega lavīnu, kurā arvien vairāk iesaistījās citas valstis, kurā debate par vēsturi pacēlās arī Polijā, Somijā, Austrijā, Vācijā, Francijā un daudzās citās zemēs.
Eiropa sāka raudzīties atpakaļ uz II Pasaules kara beigām un arī tiem notikumiem, kas pie tā noveda, ar mazliet citādām acīm, ar mazliet plašāku skatu, un es kā Latvijas prezidente saņēmu no visiem izpratnes un atbalsta vēstules, ka mūsu tauta ir daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi un ka daudzi mums jūt līdz. Visi kā viens sacīja, ka apsveic mani par drosmi doties uz Maskavu un piedalīties šajos notikumos, saprotot, ka tas nav bijis vienkāršs lēmums, bet atbalstot izvēli pasvītrot to, kas esam tagadnē, ko vēlamies gūt nākotnē. Tas nozīmē, ka man, sēžot tribīnēs uz Sarkanā laukuma un noraugoties uz šo retro parādi, kas bija kā atgriešanās 60 gadus atpakaļ ar visiem sirpjiem un āmuriem, Ļeņina portretiem uz vēsturiskajiem karogiem un to reprodukcijām, es varēju atgādināt, ka šī ir tagad cita pasaule. Te nesēž vairs rindā politbirojs un tā varasvīri, bet prezidentam Putinam sēž blakus agrākās ienaidnieka valsts Vācijas kanclers, sēž blakus ASV prezidents, un, jāsaka gan, ka tā kā Anglija bija atsūtījusi premjera vietnieku, tas, kā angļu tabloīdi konstatēja, tika nostādīts pēdējā rindā blakus Latvijas prezidentei. Bet Latvijas prezidente par to neraizējās, jo kā nekā Lielbritānija bija sabiedrotā, kas toreiz uzvarēja karā, un neatkarīga Latvija, kaut arī pēdējā rindā pārstāvēta, varēja tagad atgādināt, ka ir tagad atkal tāda neatkarīga Latvija uz starptautiskās skatuves ar visu nolūku tur vienmēr tikt pārstāvētai un sadzirdētai.
Mani kolēģi izvēlējās palikt mājās, un arī tas pievērsa pasaules uzmanību, arī šis protesta žests uz Maskavu neierasties sasniedza savu, ar citādu paņēmienu raisot debates pasaulē par to, ka šis nav viennozīmīgs datums Baltijas tautām. Varu tikai Jums pateikt, ka manu lēmumu tur piedalīties viennozīmīgi ir apsveikuši visi citu tautu pārstāvji kā drosmīgu, pareizu un nākotnē virzītu lēmumu.
Te nu es gribētu atgriezties pie tā, kādu nākotni mēs gribētu redzēt. Mēs gribētu redzēt tādu nākotni, kas turpina savu attīstības ceļu draudzīgās saitēs un attiecībās ar saviem kaimiņiem par spīti tam, ka šobrīd mūsu attiecības ar Krieviju ir pietiekami saspīlētas. Tās ir kļuvušas pietiekami saspīlētas tieši tāpēc, ka Krievija šobrīd nejūtas gatava pārvērtēt to vēsturi, kas notika pēc lielās uzvaras, par ko viņi visus šos gadus ir bijuši lepni un kas ir bijusi krievu tautas identitātes pamatakmens cauri visiem padomju gadiem un pārdzīvojumiem. Viņiem tas ir bijis kaut kas ārkārtīgi svarīgs, un to es redzēju no tiem veterāniem, kas piedalījās svinībās Maskavā, un interesantā kārtā daudzi nāca no viņiem man klāt un ļoti sirsnīgi pateicās par to, ka es viņiem un viņu cīniņiem esmu izrādījusi godu. Nāca man sirmi vīri klāt un rādīja, ka viņi ir saņēmuši visas medaļas par varonību kaujas laukā, un šiem ļaudīm, es uzskatu, arī ir jāizrāda cieņa, jo viņi cīnījās par savu valsti.
Mēs varam to respektēt, stāvēt tam pāri, bet mēs sagaidām arī, ka viņi respektētu mūsu situāciju un vēstures izpratni, ka tā nebija atbrīvošana un ka, ierodoties mūsu zemē ar labākajiem nodomiem un to izpratni, ko viņu propaganda bija stāstījusi, ka atbrīvo mūs no fašisma. Faktiski viņi mūs bija okupējuši. Lai cik tas nebūtu sāpīgi, tas ar laiku ir jāsaprot un jāpieņem. Tas nav viegli, un tas var prasīt ilgu laiku. Francūži un vācieši man daudzi ir atgādinājuši, ka viņu īstā samierināšanās, emocionālā samierināšanās savā starpā ir prasījusi ilgu laiku pēc II Pasaules kara. Tikai uz 60.gadadienu kopš desanta izsēšanās Normandijas krastos tika ielūgts Vācijas kanclers. Pirmo reizi kopš II Pasaules kara. Ilgs laiks pagāja šīm valstīm, kas jau ilgu laiku darbojās kopā Eiropas Savienībā, lai emocionāli samierinātos.
Es uzskatu, ka mums arī ar laiku ir jādara viss, lai viens otru ar krieviem izprastu, lai mēs viens ar otru varētu samierināties un respektēt viens otru tajā, ko esam darījuši pēc labas gribas, bet nožēlot tos grēkus, ko esam darījuši vieni un otri, saprast, ka mums ir jāatstāj pagātne aiz muguras, ir jāiet uz priekšu, jāveido jauna sadzīve tādā pasaulē, kur valda vērtības, par kurām varam vienoties - cieņa pret cilvēku kā indivīdu, valsti kā suverēnu entitāti, demokrātisku sistēmu, kur katram ir tiesības izteikties, lai arī tas mums būtu netīkams. Kur katram ir tiesības sekot savām vēlmēm līdz tam brīdim, kad viņa tiesības nonāk konfliktā ar kāda cita tiesībām, un tad ir vajadzīga likumdošana un civilas sabiedrības ietvars, kas palīdz noregulēt dažādas intereses, saskaņot tās kopējiem mērķiem.
Mēs vēlamies savu valsti un citas tādas, kur viens likums valda visiem, kur var katrs cilvēks cerēt uz taisnu tiesu. Mēs gribam tādā valstī dzīvot, mēs novēlam, lai Krievija varētu tādā valstī dzīvot, mēs vēlētos, lai tādas valstis būtu mums visapkārt ne tikai kā tā 25 valstu savienība, bet lai šis gars valda arī tajās valstīs, kas ES pievienosies, lai tas aiziet uz visām Balkānu valstīm, uz Kaukāza un Melnās jūras valstīm, lai Ukraina un Baltkrievija varētu tam pievienoties, lai demokrātija patiesi varētu izplēsties pār mūsu kontinentu un tālāk pasaulē. Tajā ziņā augstu vērtējam prezidenta Buša vizīti Latvijā, kur viņš sniedza savu nākotnes redzējuma runu, jo tajā ziņā mūsu uzskati sakrīt – mums jāiet Eiropā savs ceļš, Amerikā savs ceļš, Kanādā un visās citās - savs, bet mēs vēlamies to pašu rezultātu. Mēs vēlamies tādu pasauli, kā ANO ģenerālsekretārs paziņojumā Par lielāku brīvību ir teicis, kur katram cilvēkam pasaulē ir tiesības uz drošību, tiesības uz brīvību un attīstību kā cilvēkam, kā valstij, kā tautai.
ANO ir viens no forumiem, kur sanāk valstis kopā - lielas un mazas, attīstītas un mazāk attīstītas, bagātas un nabagas, tādas, kurās valda apbrīnojama demokrātija un tādas, kurās ir drūmākā tirānija un netaisnība, tādas, kurās valda miers un saticība, un tādas, kurās šo pašu brīdi, kā Darfūrā, cilvēki tiek slepkavoti simtiem un tūkstošiem. Mums visiem ir daudz, ko darīt šajā ziņā, mums ir daudz, ko darīt savas Latvijas labā, Jums – dubulti – Latvijas un Kanādas labā, bet mums visiem ir šī brīnišķīgā izdevība dzīvot šajā laikmetā, kad mums tiešām ir iespējas un izvēles, kādas nebija ne mūsu vecākiem, ne vecvecākiem, ne senčiem, tādēļ es uzskatu, ka tā ir liela laime un privilēģija būt dzīvam šajā brīdī, šajā vietā, šajā pasaulē.
Man ir prieks, ka mans liktenis mani ir novedis atpakaļ dzimtenē, man ir devis izdevību strādāt par Latvijas Valsts prezidenti un strādāt Latvijas labā, bet es esmu pārliecināta, ka arī Jūs katrs jūtaties priecīgs un laimīgs, ka Jums liktenis ir lēmis piedzimt par latviešiem, ka Jūs savu dzīvi nemainītu ne ar vienu citu, jo tā ir jūsējā, tā ir unikāla, nevienam citam tādas nav, tā ir vērtība. Paldies, ka Jūs esat kādi esat, turpināsim katrs savā dzīvē darīt, ko varam, savas tēvu zemes, savas Latvijas labā! Lai Jums visiem labi klājas, lai Jūs esat laimīgi un pārtikuši! Visu labu, mīļie! Uzredzēšanos nākamajā reizē!