Trumpes kungs (Magdeburgas mērs)!
Profesor Bēmer, (Saksonijas-Anhaltes Ministru prezidents)!
Augsti godātais Vaiczekera kungs!
Tīfenzē kungs (Transporta ministrs)!
Profesor Range!
Dāmas un kungi!
Vispirms vēlos pateikties Trmpes kungam, profesoram Bēmeram un Volfgangam Tīfenzē par sirsnīgajiem apsveikuma vārdiem. Īpaši vēlos pateikties profesoram Rangem par aizkustinošo Laudatio. Pateicos par man izrādīto godu, kā otrajam cilvēkam, kurš saņem šo balvu pēc Riharda fon Vaiczekera, bijušā Vācijas prezidenta un izcila eiropieša, kuru ar Latviju vieno īpašas saites – viņš bija viens no pirmajiem valstu vadītājiem, kas apmeklēja Latviju valsts vizītē jau 1993.gadā. Dziļi simboliska ir arī balvas pasniegšanas diena – Eiropas diena, kas atgādina par mūsu kontinenta vienotību.
Starp politiķa dažādiem uzdevumiem viens no sarežģītākajiem ir nepieciešamība būt adekvātam savam laikam, spēja atrast savu vietu iepretim pagātnes mācībām un nākotnes iecerēm. Šīs balvas saņemšana liek pārdomāt šo uzdevumu, vaicājot pēc plašāka kultūrvēsturiska konteksta šodienas Eiropas uzdevumiem un norisēm.
Romas līgumu 50. gadadienas svinības šī gada martā kalpoja kā nozīmīgs atskaites punkts Eiropas attīstībai, liekot gan atskatīties un pagātnē sasniegto, gan izvērtēt nākotnes attīstības scenārijus. Nav šaubu, ka Eiropas projekts ir mūsu visu kopējs veiksmes stāsts. Eiropa ir 60 gadus dzīvojusi bez kara šausmām, tā ir ekonomiski spēcīga un politiski nozīmīga. Uz Eiropu ar apbrīnu raugās citi kontinenti.
Vienlaikus šī gadadiena ir iezīmējusi arī kādu būtisku eiropeiskās identitātes problēmu - diskusija par Eiropas Savienības nākotni ir ievirzījusies divās atšķirīgās gultnēs. No vienas puses, mēs runājam par Eiropas vērtībām, to centrālo vietu ES līdzšinējā attīstībā un to lomu nākotnē aizvien globalizētākajā pasaulē. No otras puses, diskusijas bieži fokusējas uz tehniskiem jautājumiem par Savienībai nepieciešamajām reformām – gan institucionālos, gan ekonomiskos, tiesiskos un sociālos aspektos. Starp šiem abiem tematu lokiem ir visai maz mijiedarbības. Par Eiropu bieži mēdz runāt vai nu kā par ideālu iemiesojumu bez piesaistes ikdienas problēmām, vai arī kontekstā ar Savienības praktiskajām problēmām, neņemot vērā vērtīborientāciju horizontu, kurš veido eiropeiskās identitātes pamatu.
Tāpēc viens no būtiskākajiem uzdevumiem Eiropas nākotnei būtu šo abu dimensiju atkal (no jauna) apvienošana. Apvienotās Eiropas idejas sākotne viduslaikos joprojām sniedz būtiskas atziņas šajā kontekstā. Ķeizars Oto bija ne tikai tālredzīgs valdnieks, kurš mācēja pakļaut savam kronim ievērojamu daļu kristīgās Eiropas un nodibināt stabilas attiecības ar tās nekristīgajiem Austrumu kaimiņiem. Oto bija arī politiķis, kuru nodarbināja jautājums par fundamentālu vērtību un praktisko interešu samēru politikā. Viņa darbība baznīcas politikas jomā un Impēriskās baznīcu sistēmas (Reichskirchensystem) iedibināšana parādīja, ka vērtībām piemīt nozīme tikai tad, ja tās tiek saistītas ar efektīvu rīcību un stabilām politiskām institūcijām. Vērtību nozīmība prasa nevis to apcerēšanu, bet gan spēju veidot paliekošas un efektīvas institūcijas, kas iemieso vērtības dzīvē.
Pati nozīmīgākā pieredze no Otoņu laika (Ottonenzeit) ir saistāma tieši ar daudzveidīgiem līdzsvara meklējumiem starp vērtību realizāciju un ikdienas politisko taktiku, starp nemainīgiem ideāliem un mūžam mainīgo politisko realitāti. Tieši sākot ar ķeizaru Oto un viņa izpratni par valsts un baznīcas attiecībām vērtību politiskā iemiesojuma jautājums kļuva būtisks Eiropas identitātei.
Ķeizara Oto politiskais mantojums aizsāka ilgāku meklējumu periodu, kura ietvaros tika izmēģināti dažādi institucionāli risinājumi. Šie meklējumi galu galā noveda to Eiropas daļu, kas šodien lielā mērā apvienojusies Eiropas Savienībā, pie valsts un baznīcas nošķīruma. Lai arī šī šķirtība pašam Oto diez vai būtu pa prātam, tā ir fundamentāli nozīmīga modernās Eiropas identitātes sastāvdaļa.
Šodien mēs vairs nevaram runāt par kādu nemainīgu vērtību kopumu kā eiropeiskās identitātes pamatu, kā tas bija otoņu laikā, kad šādu funkciju pildīja kristietība. Mūsdienu Eiropā situācija ir sarežģītāka – dažādie pasaules uzskati šeit visbiežāk konkurē un mijiedarbojas savā starpā. Tomēr arī šodienas Eiropai ir vajadzība pēc jauniem, netradicionāliem risinājumiem, kas ļautu eiropiešiem efektīvi realizēt tādas savas pamatvērtības – kā miers, tolerance un demokrātija. Šajā nozīmē pagātnes mantojums joprojām ir aktuāls.
Nopietns izaicinājums mūsdienu Eiropai ir aizvien augošā nepieciešamība pēc kopējas ārējās un drošības politikas. Tieši šajā jomā vērtībām un interesēm ir jābūt rūpīgi pārdomātā līdzsvarā. Eiropiešiem fundamentāli nozīmīgās demokrātijas, cilvēktiesību un vārda brīvības vērtības nedrīkst pakļaut atsevišķu valstu īstermiņa interesēm. Tā vietā ir jāveido kopēja perspektīva, kas apvienotu gan sekošanu mūsu kopējiem ideāliem, gan rēķināšanos ar mūsdienu pasaules realitātēm.
Tāpat mūsdienu Eiropa prasa drosmīgus risinājumus mūsu kopējās ekonomiskās ilgtspējas nodrošināšanai. Zinātne, pētniecība un brīva konkurence ir izsenis kalpojušas Eiropas ekonomiskajai attīstībai. Tomēr Eiropas Savienībā līdz šim brīdim nav izdevies rast patiesi kopēju šo vērtību izpratni – to skaidri parāda lēnā virzība Lisabonas stratēģijas ieviešanā. Arī šajā jomā vērtībām ir jāatspoguļojas izlēmīgā rīcībā mūsu kopējās nākotnes vārdā.
Eiropa vienmēr ir bijusi vieta, kur valda pasaules uzskatu, viedokļu un interešu dažādība. Tā ir Eiropas lielākā bagātība. Tomēr līdzās šai dažādībai vienmēr liela nozīme ir bijusi arī Eiropas kā vērtību kopienas projektam. Atšķirīgos laikos šī vienība ir tikusi izprasta atšķirīgi – kā monarhiska, reliģiska vai militāra vienotība. Mūsdienu Eiropai ir jābalstās demokrātijas un tolerances vērtībās, kuras, atšķirībā no totalitārām ideoloģijām, nekad neizplatās ar brutālu spēku vai autoritāriem lēmumiem. Tomēr arī sekošana šīm vērtībām prasa politisku drosmi, tālredzību un spēju pacelties pāri mirkļa vai situācijas diktētajām interesēm. Eiropas bagātā vēsture joprojām sniedz mums paraugus šādai attieksmei.