Labvakar, mīļie tautieši, labvakar, šajā svētku dienā, ko Dievs mums bija devis īpaši skaistu un saulainu, lai tā atgādinātu, ka šī ir svētku un gaviļu, un prieka diena. Mēs svinam Latvijas neatkarību, ko izcīnīja grūtās un asiņainās cīņas. Patiecoties viņiem, tika dibināta Latvijas valsts un pateicoties viņiem mēs stāvam Brīvības pieminekļa priekšā, kur redzam važu rāvēju, kas salauž tirāniju, kas salauž nebrīvības važas, kas atdod mums valsti, neatkarību, pašcieņu, nācijas godu.
Šodien mēs ar pateicību atceramies visus tos, kas cīnījās par Latvijas brīvību, mēs atceramies tos, kas stāvēja uz barikādēm, kas pieprasīja atjaunot brīvību, kas to nosargāja. Šajā dienā, kas pieder mums visiem, es vēlos sveikt Jūs visus, kas esat šeit sanākuši kopā – man tiešām ir prieks redzēt, ka jums ir prieks un lepnums par savu valsti un tās neatkarību! Es vēlos sveikt visus latviešus visās Latvijas malās, jo, ja jūs nesat Latviju sirdī, tad tā vieta, kur jūs dzīvojat, tā, un neviena cita, ir Latvijas sirds. Un es sūtu svētku sveicienus visiem Dunikā, Nīcā un Rucavā, Stiklos, Bunkšās, Ugālē, Talsos. Es sūtu sveicienus Jūrmalai, Ikšķilei, Ogrei, Dolei, Kocēniem, Brenguļiem, Valmierai, Mazsalacai, Limbažiem, Līvāniem, Ludzai, Rēzeknei, Pušmucovai, Maltai un visām vārdos neminētām, bet tikpat svarīgām, skaistām un jaukām Latvijas vietām.
Latvijai vajadzīgas ir visas tās vietas, Latvijai vajadzīgi ir visi tās iedzīvotāji. Mūsu izvēle ir kļūt par vienotu tautu, neskatoties uz to, vai šī zeme mums nākusi kā senču mantojums, vai tā mums ir mītnes un patvēruma zeme. Šī zeme ir mūsu mājvieta, šī valsts ir mūsu patvērums, būsim lojāli, pateicīgi pret to. Tad viņa mums to daudzkārt atmaksās, un ar uzviju.
Mīļie tautieši, mēs svinam savus svētkus, tādēļ ka mēs esam brīvi, un mēs neatliksim svinēšanu līdz tam brīdim, kad viss mūsu valstī būs perfekts, kad nebūs vairs neviena trūkuma, kad nebūs nekā, par ko sūdzēties. Ja tā, tad nekad mums vairs nebūtu svētku, mums nebūtu, par ko priecāties.
Lūk, redziet, mums solīja vējus un vētras, un lietu, un sniegus. Un mēs dabūjām zeltainu saulīti un skaistu novakari. Mums draudēja, ka mums biršot pelni uz galvas un papīra gabaliņi, bet es ceru, ka mums būs svētku salūts. Un ja arī nebūtu, vienalga, - mums būs katram svētku salūts pašiem savās sirdīs. Ar to pietiek, un nav svarīgi, kāds ir laiks, kādi ir apstākļi, un nav mums jābēdājas par to, ka vēl mums nav vēl viss perfekti – tas ir tāpat, kā tu pavasarī iesēj dārzā sēklu, cerot, ka tā viena pati izaugs, atliks tikai rudenī atnākt un ievākt ražu. Ir jāravē, ir jārušina, ir jālaista, ir jāstrādā. Tas nav vienas dienas darbs, tas jādara visu augu vasaru, un ir jāstrādā vienalga, ko tu gribi veidot visu savu mūžu. Jā, mums ir laukos vēl daudz nezāļu, jā, mūsu lauki ir aizauguši ar brikšņiem un krūmiem, alkšņiem un latvāņiem.
Jā, mūsu sabiedrībai vēl ir daudz rētu, sāpju un nepilnību. Jā, mums ir ļoti, ļoti daudz vēl, ko darīt. Jā, mums vēl ir ļoti daudz ļaunuma, nepilnību, ar kuriem mums ir jācīnās. Mums ir jācīnās ar noziedzību, ar korupciju, slinkumu, nevīžību, bezatbildību. Ar cietsirdību citam pret citu. Tās ir posta puķes, tās ir tautas nezāles, tās vienmēr būs ar mums, bet mēs cīnīsimies tām pretim, jo šī ir mūsu valsts, šī ir mūsu brīvība, šī ir mūsu izdevība veidot kaut ko mūsu pašu rokām, veidot kaut ko pēc mūsu pašu prāta, veidot kaut ko pēc mūsu pašu sirdīm.
Šodien ir svētki un svētdiena, svinēsim šos svētkus! Rīt ir pirmdiena un darba diena, dosimies atpakaļ katrs savās gaitās, sapņosim par Latviju – tādu, kādu mēs gribētu to redzēt – ideālu, cēlu un skaistu. Iesim un darīsim katrs savā laukā, un ar Dieva palīgu mēs tādu arī uzcelsim. Tāda tā būs, kādu būsim to veidojuši. Dievs, svētī Latviju!