Augsti godātie konferences rīkotāji!
Dāmas un kungi!
Dārgie radio klausītāji!
Vēsture ir nopietns un svarīgs priekšmets mūsu izglītības sistēmā, tas ir svarīgs priekšmets savā pedagoģiskā, kultūras un intelektuālās izpausmes aspektā. Bet vēsture ir arī kas vairāk – uz vēstures pamata veidojas nacionālā identitāte, uz vēstures pamata lielā mērā veidojas arī patriotisms un emocionālā saistība ar savu valsti un savu tautu. Vēstures izpratnei ir liela valstiska nozīme, bet šī valstiskā nozīme nedrīkst norobežoties tikai savas valsts ietvaros, tā ir jāsaprot plašākā kontekstā gan ar saviem tiešajiem kaimiņiem, gan plašākā pasaulē, un šai vēstures izpratnei ir arī jābūt tādai, kas vērsta uz to, lai, nākotnē savu dzīvi veidojot, mēs no vēstures varētu mācīties. Pārāk bieži mēs vēsturi redzam kā nepārvaramu notikumu upi, kurā tiek ierauti gan atsevišķu indivīdu, gan tautu likteņi.
Šī vēstures upe mūs aizrauj līdzi vai arī, pēc citas metaforas, – samaļ mūs dzirnavās, īpaši mūs kā mazu tautu starp tiem dzirnakmeņiem, ko veido mūsu kaimiņu militārā un politiskā vara. Mēs esam bezspēcīgi un nevaram tur neko mainīt. Ir ļoti būtiski izprast, ka vēsturē mēs neko nevaram mainīt, visi notikumi notiek aliatoriski, bet arī cilvēka gribai ir sava nozīme. Cilvēka griba – tie ir ideāli, tā ir vēlme un gatavība cīnīties. No šo mērķu viedokļa mums ir svarīgi saprast savus mērķus un viedokļus, savu identitāti, – kas ir tas būtiskais, kas mums ir svarīgs, kas ir tas, par ko mēs būtu gatavi iet cīnīties? Mums ir jāsaprot, ka arī citiem ir savi ideāli un savi mērķi, – kā mēs varam ar tiem sadzīvot, neizraisot konfliktus, starpnacionālos konfliktus starp valstīm, arī paši savā valstī starp ļaudīm, kam savas personīgās pieredzes vai pagātnes dēļ varētu būt citāda attieksme un interpretācija par vēstures notikumiem.
Latvijā izglītības sistēmai būtu jāveic divi uzdevumi. Pirmkārt, lai visi bērni, kas beidz skolu, kaut vai pamatskolas līmenī, saprot, kas ir Latvija kā valsts, kā tā ir veidojusies, kāda ir tās pagātne, – un tieši no Latvijas valsts un valstiskuma viedokļa. Otrkārt, viņiem ir jāsaprot, ka Latvija nav vientuļa sala kādā plašā nebūtības jūrā, bet gan cieši saistīta ar visu citu, kas noticis Eiropā un pasaulē. Tātad ir jābūt izpratnei par to, kur ir sākusies mūsu valsts plašajā vēstures plūsmā, kas ir citās zemēs jau gadu tūkstošiem dokumentēta, pirms radās jebkādas liecības par to, kas notiek uz pašreizējās Latvijas teritorijas, kā mēs iekļaujamies vispārējā Eiropas attīstībā, un, balstoties uz šīm zināšanām, mūsu ideāls būtu, ka mūsu izglītības sistēma rada iedzīvotājus, rada pilsoņus, kas saprot, kas viņi ir, no kurienes viņi nāk, saprot savu valsti un ir spējīgi raudzīties nākotnē ar skatu, kas palīdz viņiem izvairīties no konfliktiem gan ar līdzcilvēkiem ikdienas dzīvē, gan ar citām tautām.
Tas nozīmē, ka nākotnē mums būtu jāmācās vēsturē no humānisma viedokļa saprast tos aspektus, kas ir bijuši nehumāni, nepieņemami, ko mēs negribam vairs redzēt atkārtojamies. Mums no vēstures ir jāmācās saprast, kamdēļ tas tā noticis, jāraugās nākotnē modri uz jebkurām pazīmēm, kas nozīmētu nevēlamas parādības atkal nākotnē, un it sevišķi mums jāsaprot, ka tā Eiropa, kurā mēs Eiropas Savienības ietvaros esam iekļāvušies, ir tāda, ka mums visa pagātne ir konfliktu un asiņu pilna. Ir maz tādu vietu Eiropā, kur nebūtu bijuši asiņaini kari, ir maz tādu, kurās nebūtu bijušas situācijas, kur vairākkārt vēsturē ir cīnījies brālis pret brāli, kur ir notikušas brutālas, nehumānas slepkavības vai nu reliģijas, politikas vai citā vārdā. Tas ir jāsaprot katram bērnam un jaunietim, bet tas ir jāsaprot tieši savas intelektuālās attīstības un gatavības kontekstā, tādēļ, runājot par vēsturi, vēlētos uzsvērt tās dažādos aspektus.
Pirmkārt, runājot par pedagoģiju, bērnam, sākot savu izglītību, visgrūtākais ir aptvert to, ka ir tāda lieta kā laika plūsma, kas nes sev līdzi pārmaiņas. Teorētiskā fizika gan mums savā ziņā māca, ka varbūt laiks kā jēdziens ir ilūzija, bet mums, parastiem cilvēkiem, gan tā nešķiet, it sevišķi, ja mēs salīdzinām savas jaunības bildes ar tagadējo izskatu, un tad mums top skaidrs, ka laiks nes sev līdzi pārmaiņas. Ja mēs raugāmies uz Brīvības ielu, kā tā ir tikusi dēvēta dažādos vēstures posmos, ja mēs raugāmies uz to, kādi karogi ir plīvojuši virs mūsu zemes, tad ir skaidrs, ka vēsture nozīmē laika ritumu, kas sev līdzi nes būtiskas un bieži vien sāpīgas pārmaiņas. Pavisam mazam bērnam tātad ir būtiska izpratne par laika plūsmu un tā izraisītām pārmaiņām. Tas nozīmē, ka pedagoģijai ir jābūt pietiekami iecietīgai pret to, ko mazs bērns var un ko nevar uztvert. Man ir tāda dzīva bērnības atmiņa prātā, ka mana māte kopā ar radiniekiem šķirsta ģimenes albumu, un tur ir tāda fotogrāfija, kur māte ar māsīcām no vilciena kupejas māj pa logu uz perona palikušam brālim un vēl citiem. Es prasu, – kur tajā bildē esmu es? Māte atbild, ka tajā brīdī es nemaz vēl neesmu pasaulē, un mani kā bērnu absolūti satrieca doma, ka manai mammai ir bijusi sava dzīve un eksistence, kas fotogrāfijās dokumentēta, pirms viņa bija mana mamma un pirms es biju viņai blakus. Tas ir pirmais, kas jāsaprot, ka vēstures plūsma ir kaut kas, kas ir veidojies, pirms mēs esam ieradušies šajā pasaulē, ar apziņu, ka tā turpināsies arī pēc mums. Bērnam tas ir lēnām un maigi jāparāda, lai viņš saprastu, ko tas nozīmē.
Nākamais: bērnam pamatskolas vecumā nekādā ziņā mīlestību pret vēsturi neradīs gari faktu uzskaitījumi, datumi un viņam sveši jēdzieni. Man šķiet, ka bērnam visvieglāk ir izprast to, kas atrodas viņa tiešajā vidē – vispirms raugoties uz savu pilsētu, savu novadu. Izbraukumi, ekskursijas, kas rāda viņam vēstures liecības no seniem laikiem, un, tad izejot no tā, var sākt runāt par to, kas ir noticis viņa zemē. Galvenais, kā es to saskatu, pamatskolas izglītības laikā ir iemācīt bērnam, ka viņš dzīvo Latvijā, ka viņš ir latvietis vārda tajā nozīmē, kas viņš būs pēc pases, ceļojot pasaulē, – viņš nāks no Latvijas, ar Latvijas pasi, un vienalga, kādi ir viņa senči, viņš citu acīs noteikti tiks uzskatīts un uztverts par latvieti. Mēs vēlētos, lai viņš pats sevi tā uztvertu, par spīti tam, vai viņa senču asinīs bijušas lībiešu, vācbaltiešu, latviešu, krievu vai ukraiņu, vai kādas citas asinis, jo vairumam no mums ir radurakstos tādas atrodamas.
Šī izpratne par pilsonisko piederību savai valstij bērnā ir jāieaudzina, un viens veids, kā to izdarīt, ir caur vēstures izpratni: Latvijas valsts Eiropas vēsturē radusies samērā nesen kā suverēna, neatkarīga valsts, taču ar garu vēsturi tādā nozīmē, ka šeit jau ļoti sen dzīvo dažādi ļaudis. Bērniem savas personīgās izaugsmes, savas sabiedriskās un pilsoniskās atbildības dēļ ir svarīgi saprast, kas ir šī zeme, no kuras viņš nāk, kā tā veidojusies, kas te pārdzīvots, kas šeit sasniegts, kas – aizkavēts, ar vārdu sakot, jau, beidzot pamatskolu, jaunietim ir jābūt skaidrai izpratnei, kas viņam kā latvietim nāk līdzi mantojumā.
Svarīgi, lai būtu arī izpratne, ka šis mantojums viņam nav ne labāks, ne sliktāks kā jebkuram citam, jo jebkuras valsts vēsturi mēs vērtējam, man šķiet, galvenokārt no cilvēciskā un humānā viedokļa. Nav tā, ka beidzot pamatskolu, bērnam būtu jāiegūst kaut kādas šovinistiskas varenības izjūta, ka viņa valsts ir pārāka un labāka par citām, nedz arī kāda nevajadzīga pazemība un mazvērtības komplekss, ka viņa valsts un tauta ir kaut kādi bārenīši, kas neko pasaulē nekad nav paveikuši un neko nespēj. Nē, jāspēj radīt pēc iespējas humānu, cilvēcisku un līdzsvarotu skatu uz pagātni, kas ļauj mums to pieņemt tādu, kāda tā ir, – ar pašapziņu, ar mierīgu un vēsu prātu, saprotot, ka tas nu ir mūsu mantojums – labs vai slikts, bagāts vai nabags, bet mūsu. Tikai mums tas tāds ir, citiem tāda nav. Mums jāsaredz, kas tajā ir tas skaistākais un labākais, tas jāsaglabā, jāvērtē un jānodod tālāk. Mums jāsaprot arī, kas tajā ir traģisks, bet arī tas ir mūsu, ar to mums jāmācās sadzīvot vēsi, mierīgi, atvērti, cilvēciski un bez kompleksiem.
Tāpat kā katrs cilvēks ir vienādi vērtīgs, vai viņš būtu skaistāks vai mazāk skaists, bagāts vai nabags, katra suverēna valsts ir vienādi vērtīga. Tai ir sava intrinciskā, neatņemamā vērtība, ne pārākuma komplekss, ne mazvērtības komplekss nedrīkstētu šeit spēlēt lomu. Tas ir liels izaicinājums, to ir ļoti grūti panākt, tas ir tas ideāls, ko es vēlētos saskatīt pamatskolas izglītībā.
Vidusskolā vēstures izpratne tiek padziļināta. Te, protams, jānāk plašākam pasaules skatījumam. Latvijas vidusskolas audzēkņiem jāsaprot: kamēr vēl nebija nekādu īpašu ziņu par Latviju, varbūt no šejienes atbrauca tirgotāji ar dzintaru, kas, piemēram, Meirodam ļāva veidot tā sauktās dzintara spēles. Tajās visur tika izkārti dzintara gabali, kas romiešiem bija ārkārtīga vērtība, un dārgumi, kas nāca, lūk, no šīm Ziemeļu dzintara zemēm un par kurām precīzi mēs, protams, nezinām, kuras ar tām tika domātas. Bez šīm atsevišķām zīmēm jāsaprot, ka arī toreiz šeit dzīvoja ļaudis, rakstītā vēsture, vēstures pieminekļi – tie ir kultūras pieminekļi, un tie ir visur citur pasaulē, ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā, arī Āfrikā, arī Vidus- un Dienvidamerikā. Arī par senajiem pieminekļiem, senajām civilizācijām vidusskolas līmenī jaunietim būtu kaut kas jāzina, bet, es domāju, padziļināti viņam būtu jāsaprot Eiropas vēsture.
Mums kā Eiropas Savienības dalībvalstij, kā valstij, kas pagaidām kopā ar vēl 24 valstīm, bet nākotnē vēl vairākām, jāveido tāda Eiropa, kas nākotnē izvairīsies no pagātnes kļūdām. Mums arī jāsaprot, kā pagātnes procesi ir veidojušies vispār Eiropā, kas ir bijušas tās galvenās spēka un akcenta vienības, kāda loma bijusi baznīcai, kāda – buržuāzijai, kāda loma bijusi karaļiem, viņu armijām, viņu varai, savstarpējām precībām un aliansēm. Šie procesi jāsaprot, lai saprastu Eiropas vēsturi, un tie visi ir jāsaprot kontekstā. Pašreiz man šķiet, ka nav svarīgi, vai tas notiek vienā klasē vai citā – tas ir tehnisks jautājums. Es domāju, ka šim vēstures izpratnes procesam būtu jānotiek ar vienu un to pašu skolotāju, kas māca vēsturi, lai nebūtu dažādas versijas par vēsturi un dažādi akcenti, bet, man šķiet, tas ir tikai tehniskas dabas jautājums. Svarīga ir spēja parādīt, kā Latvijas attīstība šajos vēsturiskajos gadu simteņos ir noritējusi plašākā, īpaši Eiropas kontekstā, jo tas mums kā Eiropas sastāvdaļai ir īpaši būtiski. Protams, ir arī visa pārējā pasaule, kurā daudzām Eiropas impērijām, piemēram, Spānijai, bija kolonijas un ar kurām vēl šobrīd šo valstu ārpolitika ir lielā mērā saistīta ar to, kurās zemēs un kurās pasaules daļās tās savulaik bija. Šīs attiecības vēl šodien iespaido Eiropas politiku, un tas mums jāsaprot.
Es vēlētos uzsvērt arī to, ka vēsture nav objektīva disciplīna. Pats par sevi ir jautājums, kā vēsture attīstījusies. Man šķiet, ka vēstures izpratne savā dziļākā nozīmē ir kaut kas, kas pieder pie kultūras cilvēka vispārējās attīstības un izaugsmes. Ļoti daudzās valstīs regulāri, piemēram, televīzijā, tiek rīkotas programmas, Anglijai ir bijušas lieliskas programmas par dažādiem vēstures posmiem, vai nu balstītas uz romāniem, kā Džona Golsvērtija “Forsaitu sāgas” ekranizācijas gadījumā, vai arī tieši par vēstures notikumiem, – sērijas par karalieni Elizabeti. Es ļoti priecājos, ka Latvijā tiek veidota filma “Rīgas sargi”, kas ļaus jauniešiem saprast, kādi notikumi saistīti ar mūsu neatkarības izveidošanu un izkarošanu. Mīlestība pret vēsturi, zināšanas, ko cilvēks turpina iegūt visa mūža garumā, – arī tas būtu jāiemāca, un īstenībā labs skolotājs to iemāca savam audzēknim tieši vidusskolas līmenī. Es visu mūžu būšu pateicīga savai vēstures skolotājai vidusskolā, kura bija brīnišķīgs cilvēks un darīja daudz vairāk par to, ko tiešie pienākumi viņai kā skolotājai prasīja, un kura, es uzskatu, personiskā intelektuālā attīstībā man pavēra tik daudzas durvis, kas palīdzējušas visu mūžu bagātināt manu dzīvi. Es novēlu, lai katram audzēknim, vidusskolēnam Latvijā laimētos ar tādu skolotāju.
Mēs droši vien šīs konferences laikā daudz runāsim par pedagoģiskajiem materiāliem, un tas ir būtisks jautājums. Man šķiet, tas ir īpaši svarīgi pamatskolā, jo pamatskolēnam nevar būt tā, ka viņam piedāvā auksto galdu, no kura viņš izvēlēsies vienā klasē vienu grāmatu, citā – citu. Te ir vajadzīga vadība no skolotāja puses, nopietna vadība vajadzīga arī no Izglītības ministrijas puses, kas nosaka programmu, pamatlīdzekļus tieši šajā elementārajā līmenī, ko, protams, skolotājs var papildināt. Mūsdienās tā ir brīnišķīga iespēja ar audiovizuāliem materiāliem jaunietim dot tiešām daudz dziļāku izpratni nekā tā, kas senāk bija iespējama tikai no rakstiskiem materiāliem, zīmējumiem, skicēm vai, labākajā gadījumā, fotogrāfijām. Jo tālāk veidojas izglītības process, jo lielāka brīvība jāļauj arī pašam skolēnam, vēlāk studentam, pašam meklēt informāciju, pašam meklēt materiālus, un šeit nu jāspēj iemācīt arī to, ka materiāli, kurus mēs atrodam vai nu internetā, vai bibliotēkās, ir jāizvērtē, un nekur šis jautājums tik nopietni nerodas kā vēsturē.
Jebkuru redzējumu uz vēsturi mēs nekad nevaram pieņemt kā absolūto patiesību, ir pilnīgi nepieciešams vienmēr un visos gadījumos saprast, ka šis dokuments, liecība, versija ir tapusi no zināma redzespunkta, no zināma viedokļa, – vai tas būtu nacionālais, ideoloģiskais vai kāds idejiskais viedoklis, tādēļ ir būtiski, lai gan sabiedrība kopumā, gan arī jaunieši saprastu, ka vēsturei ir ļoti nozīmīgs subjektīvais komponents. Šis subjektīvais komponents saistās gan ar katra vēsturnieka personīgām spējām un izpratni, gan – un galvenokārt – arī ar ideoloģisko kontekstu, kādā tas parādās. Es atgriežos tātad pie sākotnējā izejas punkta – vēsturei ir jābūt tādam redzespunktam, kas atbilst nacionālām un valstiskām interesēm. Latvijā ir jāmāca Latvijas vēsture no Latvijas viedokļa un no Latvijas vēsturnieku viedokļa, jo, lūk, gvatemaliešiem un zanzibāriešiem neinteresēs tas, kas interesē mūs, tas ir pilnīgi dabiski un neizbēgami.
Ir vajadzīga sava vēsture ar savu skatījumu. Latvijai ilgus gadus bija vēsture vispār, kas tika rakstīta vai nu no krievu, vai vācu, vai skotu, vai angļu, vai itāļu ceļotāju viedokļa, un jau pirmās neatkarības laikā kļuva skaidrs, ka ļoti nepieciešama pašu latviešu historiogrāfija. Vēsturnieks Švābe savulaik zūdījās savos memuāros par to kļūdu, ko viņš kā jauns revolucionārs bija izdarījis, palīdzēdams nodedzināt muižnieka pili, kurā sadega Latvijas vēsturei neatjaunojami vērtīgi materiāli. Savu kļūdu viņš vēlāk saprata un nožēloja. Tieši tādēļ, ka mūsu vēsture ir tik īsa, Latvija bijusi pakļauta dažādām vēstures interpretācijām, un no mūsu viedokļa, es domāju, mēs pilnīgi skaidri varam runāt par vēstures falsifikāciju. Šādas falsifikācijas vēl aizvien atrodamas daudzu ārzemju bibliotēku plauktos, ļoti daudzās ārzemju bibliotēkās jūs atradīsiet padomju laiku vēstures materiālus arī tieši par Latvijas teritoriju. Tie tur joprojām guļ plauktos un gaida savus lasītājus, un ir ļoti svarīgi, lai ne tikvien mums rastos vēstures materiāli no objektīva, moderna vēstures redzējuma, bet arī no latviskā skatupunkta, lai tie nogultos ārzemju bibliotēkās dažādās valodās, lai tiktu skaidroti ne tikvien pašiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem, bet arī visai pasaulei to, kas ir noticis.
Šeit nevar nepieminēt Latvijas Vēsturnieku komisiju, ko 1998. gadā nodibināja prezidents Guntis Ulmanis un kuras darbības sākumā pagāja viss pirmais gads, lai vēsturnieki varētu sanākt kopā, pieteikt sevi nevis kā propogandas, bet starptautiski respektējamu orgānu, nevis kā kaut kādu revanšisma organizāciju, bet kā nopietnu, profesionālu, augsti kvalificētu komisiju, kurā piedalās starptautiski eksperti un kura pēdējo gadu laikā ļoti daudz paveikusi, ļoti daudz kas izpētīts, ļoti daudz kas publicēts, ļoti daudz kas pausts dažādās konferencēs. Šis darbs jāturpina.
Latvijā viena no letonikas sastāvdaļām ir tieši Latvijas vēsture, mums ir ļoti svarīgi, lai mums būtu vēsturiskie pētījumi un lai tie turpinātos. Ir ļoti svarīgi, lai būtu turpinātība vēsturnieku izaugsmei, ir ļoti svarīgi, lai būtu stipendijas jauniem vēsturniekiem, vai nu tās sniegtu valsts vai, kā es vienmēr esmu aicinājusi, privātpersonu, uzņēmēju, sabiedrisko organizāciju stipendijas vēsturei kā vienai no letonikas sastāvdaļām. Jāturpina ļoti nopietns darbs ar skolas materiālu izvērtēšanu, sagatavošanu, lai garantētu to, ka visi bērni visās ģimenēs, visos Latvijas reģionos var nokļūt pie skolas grāmatām, lai nebūtu tā, kā man savā bērnībā bija, – pašmācības ceļā jāiet cauri visam kursam tāpēc, ka vecāki nevar atļauties nopirkt skolas grāmatu, un tad, protams, ir grūtības visam sekot. Grāmatām jābūt pieejamām, bet tām jābūt arī Latvijas Izglītības ministrijas apstiprinātām, pieņemtām un izvērtētām.
Nav pieņemams, ka Latvijā vēsture tiktu mācīta no svešām zemēm ievestām, citā valstī rakstītām vēstures grāmatām. Es domāju, katrai valstij ir tiesības – un Izglītības ministrijai ir tiesības gādāt par to – lai tā būtu Latvijā apstiprināta mācību programma un nevis kāda cita, bet vairāk par visu es vēlētos uzsvērt, ka vēsture ir valstisks jautājums, tas ir cilvēcisks jautājums, tas ir cik viena jautājums, tam ir savs ideoloģiskais aspekts, bet šis ideoloģiskais aspekts nedrīkst kļūt par cīņas ieroci, bet drīzāk gan par intelektuālās un emocionālās atbrīvošanas līdzekli.
Es vēlētos, lai vēstures izpratne mūs atbrīvotu no pagātnes rūgtuma, no pagātnes pārdzīvojumiem, es vēlētos, lai vēstures izpratne mums ļautu sadzīvot ar saviem līdzcilvēkiem, piedodot pārestības tādā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, atzīstot kļūdas tādā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, bet spējot tās aizmirst – līdzīgi Spānijai, kur šodien plaukstošās Spānijas ļaudis nerunā un neceļ gaismā vairs senās sāpes, ko tautas miesā cirta civilkarš, bet raugās ar skatienu nākotnē, ar izpratni par pagātni, bet gatavību pacelties pagātnei pāri, sadzīvot kopā un veidot kaut ko kopēju. Tas ir liels izaicinājums, šeit saskatāms arī mūsu sabiedrības integrācijas moments, kas ir svarīgs. Mums visiem pie tā nopietni un ar atvērtu sirdi un prātu jāstrādā.
Šī vēsture, kas, ja mēs savu nākotni un dzīvi ar Latviju saistām, mums visiem jāsaprot kā kopēja, tā nedrīkst kļūt par strīdus ābolu mūsu vidū, tā nedrīkst kļūt par konfliktu cēloni, nedrīkst būt par populistisku saukļu ieganstu, nedrīkst kļūt vārda lētajā nozīmē politizēta. Vēsture nepieder nevienai etniskai grupai, nevienai politiskai partijai, tā pieder mums visiem, tā nekad nebūs simtprocentīgi objektīva, bet mūsu pienākums ir gādāt, lai tā būtu tik objektīva, cik vien cilvēciski iespējams. Tas nozīmē izvērtēt lietas no daudzām pusēm, ne tikai no vienas puses, un censties godīgi, atklāti, taisnīgi, ar pilnu informāciju nonākt pie nepieciešamajiem secinājumiem. Vairāk par visu man šķiet, ka vēstures izpratne ir tas, kas palīdzēs mums vērsties nākotnē ar drošāku, skaidrāku un mierīgāku skatu.
Mēs esam daudz pārdzīvojuši, bet es kā psihologs varu jums teikt, ka nav veselīgi dzīvot tikai savu pārdzīvojumu varā. Pārdzīvojumi ir mūsu, tie pieder mums kā tautai un katram kā indivīdam, bet mēs vēlamies tos, ja tā var teikt, pārstrādāt, izprast un pacelties tiem pāri, mēs vēlamies caur tiem kļūt bagātāki. Arī sāpīgie piedzīvojumi var mūs bagātināt, un mēs vēlamies galvenokārt atcerēties to, ka mēs kā cilvēki visi esam savai valstij vienādi svarīgi, vienādi derīgi, ka visas valstis pasaulē ir vienādas, ka nav varenās un nevarenās, diženās un nediženās valstis. Ir suverēnas, neatkarīgas valstis, ir cilvēki, un ikviens no viņiem ir vērtīgs. Ja mēs raugāmies pasaulē ar savu cilvēcisko pašapziņu, bez iedomības un bez aizvainotības, bez bailēm un bez uzmācības citiem, man šķiet, tad mēs tiešām dzīvei un nākotnei stāsimies pretī pēc iespējas stiprāki ar to, ko varam un spējam. Tad mēs tiešām būsim kopā ar citām Eiropas tautām gādājuši par to, lai nākotnes Eiropā ļaudis vairs netiktu aizrauti vēstures asiņainajās straumēs, bet lai viņi būtu lemtspējīgi indivīdi un, gan indivīdi, gan valstis virzītu notikumus cilvēcīgā, humānā un visiem pieņemamā gultnē.
Paldies Jums!