Ekselences,
Ministra kungs,
Dāmas un kungi!
Piecdesmit gadus pēc Romas līguma noslēgšanas un savienības, kura tagad ir izveidojusies par Eiropas Savienību, dibināšanas, mēs esam nonākuši pie pagrieziena punkta Eiropas vēsturē. Ja mēs apkopojam šo pēdējo desmitgažu bilanci, tad varam justies gandarīti par daudziem patiesi ievērojamiem sasniegumiem.
Pusgadsimta laikā, kas pagājis kopš Romas līguma parakstīšanas, 6 dalībvalstis ir kļuvušas par 27, aptverot plašu teritoriju. Valstis, kuras atrodas šajā kopējā telpā, brīvprātīgi ir pieņēmušas zināmu skaitu pamatprincipu - spēles noteikumu, kurus visi labprātīgi atzīst un kuru ievērošana tām ļauj dzīvot civilizētā veidā, valdot taisnīgumam, brīvībai un mieram. Lūk, šī 27 valstu savienība, kurā visas valstis atzīst likuma varu, ievēro demokrātiju un ir akceptējušas brīvā tirgus ekonomiku kā visefektīvāko līdzekli, lai nodrošinātu labklājību.
Paplašināšanās perspektīvas dēļ, šī principa dēļ, kas jau tika noteikts Romas līgumā, 2004.gadā ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanos Savienībai radās īsteni jauna Eiropa. Pirmoreiz gandrīz visā Eiropā nu valda stabilitāte un miers. Simtiem miljonu eiropiešu ir pieejams tāds dzīves līmenis un iespējas dzīvot labklājībā, kam iepriekš nav bijis precedenta.
Eiropas kontinents kopš 1991.gada un Padomju Savienības sabrukuma ir piedzīvojis nepieredzēta mēroga satricinājumus un pārmaiņas. Eiropas vēsturē reti kad lielas impērijas ir pazudušas no skatuves, neizraisot asinsizliešanu un sociālas kataklizmas. Skumjš, vēl pavisam nesens piemērs tam ir nāvi nesošie konflikti, kas radās Dienvidslāvijā pēc Tito valdīšanas laika beigām. Tomēr laiku pēc Padomju Savienības sabrukuma mums izdevās pārvarēt apbrīnojami mierīgā ceļā.
Šodien esam nonākuši paradoksālā situācijā, kad šie sasniegumi Eiropā tiek uztverti kā pašsaprotami un dabiski, nevis kā liels vēsturisks panākums.
Otrs paradokss – neapmierinātība, ko miljoni eiropiešu izjūt attiecībā pret Eiropas projektu, turpina padziļināties un vērsties plašumā brīdī, kad šā projekta panākumi ir redzamāki kā jebkad agrāk. Nekad vēl Savienības dalībvalstu integrācija nav bijusi tik plaša un to personu skaits, kas gūst Savienības piedāvātās priekšrocības, nekad nav bijis tik liels. Vienota Eiropa vairs nav tikai attāls ideāls. Tā ir šeit, mums visapkārt, tā ir pilnā plaukumā.
Ja Francijas reģioni pirms Revolūcijas bija sadrumstaloti monetāro sistēmu, atšķirīgo nodokļu un dažāda cita veida ierobežojumu dēļ, tad šodien viss kontinents realizē to, ko Francijā paveica Revolūcija un Napoleons I un to, ko Amerikas Savienotās Valstis ieviesa pēc Pilsoņu kara. Tagad mūsu kontinents gūst labumu no atvērtām robežām, vienotas naudas sistāmas 13 valstīs un ārpolitikas, kas, kā es ceru, kļūs aizvien vairāk saskaņota.
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Nākotnes Eiropa, kādu mēs to redzam? Kāda Eiropa tā būs un kādiem Eiropas iedzīvotājiem? Vispirms es domāju, ka mēs vēlētos citādāku Eiropu, brīvu uz visiem laikiem no tā, kas tās pagātnē bijis šausminošs. Lai sāktu, mēs tāpat kā tik daudzu Eiropas pilsētu aizgādnis Svētais Juris vēlētos nokaut daudzgalvaino pūķi, no kura galvām visbīstamākās ir ideoloģiskais totalitārisms, imperiālisms un teritoriālais ekspansionisms, kā arī rasisms un neiecietība visās tā izpausmēs, kurš pēc būtības noraida cieņas un vērtības principu, kas piemīt visām cilvēciskajām būtnēm bez izņēmuma.
Cita pūķa galva, kas man šķiet tikpat postoša un tikpat bīstama, ir vienaldzība pret sava kaimiņa likteni vai, ja vēlaties, vienkāršs egoisms, pacelts nacionālo interešu līmenī.
Rītdienas Eiropa, kādu mēs to vēlētos redzēt, ir Eiropa, kas atbrīvojusies no visām savām pagātnes kļūdām, vienlaikus saglabājot, atgūstot un piešķirot vērtību visiem tās lielākajiem dārgumiem, kas radušies daudzas tūkstošgades ilgajā kultūras attīstībā. Mēs vēlētos radīt Eiropu ar lielu pašapziņu un pārliecību par tās nākotni, kura būtu drosmīga briesmu un apdraudējumu priekšā, solidāra savu lēmumu pieņemšanā un pacietīga savā apņēmībā novest projektus līdz labam rezultātam.
Tomēr, vai mēs varam cerēt izveidot kopā šo drošo, stabilo un pārticīgo Eiropu ilgtermiņā, ja jau iepriekš paziņojam, ka Eiropas ieejas durvis tagad ir slēgtas un atslēga nolauzta? Vai mēs varam palikt vienaldzīgi pret mūsu tuvāko kaimiņu likteni?
Saskaroties ar dažādiem satraukumiem, ko izraisa strauji mainīgā pasaule, daži vēlētos aizslēpties aiz Eiropas Cietokšņa vaļņiem. Šāda aizsardzības pozīcija, apšaubāma jau viduslaikos, nevar būt pietiekama, lai nodrošinātu mūsu nākotni 21.gadsmita sākumā. Mūsu labākais aizsargvalnis būs spēcīga savienība - progresīvu valstu savienība, kuras ir spējīgas darboties kopā, lai ietekmētu notikumus uz pasaules politiskās skatuves pirmā plāna aktiera statusā. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa mūsu kontinenta iedzīvotāju drīzāk gaida dinamiskāku iesaistīšanos un efektīvāku darbību no Eiropas vadītāju puses, nevis piesardzīgu noslēgšanos sevī.
Lielākā daļa problēmu, ar kurām šobrīd sastopas Eiropa, ir labi zināmas, un tās mums ir jārisina nekavējoties.
Starp citām tās ir:
- nepietiekami straujā ekonomiskā izaugsme vairākās valstīs;
- iedzīvotāju pakāpeniskā novecošanās;
- ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem ekonomiskās un sociālās attīstības jomā;
- arvien pieaugošā Eiropas Savienības atkarība no energoresursiem, kas nāk no trešajām valstīm;
- sociālā nedrošība, kurai daļa Eiropas pilsoņu iemeslus saskata globalizācijā un Eiropas Savienības paplašināšanā.
Šie jautājami prasa ilglaicīgus risinājumus, proti, ievērojamu naudas resursu un pūliņu ieguldījumu, kā arī pasākumus, kas varētu izrādīties sāpīgi īsā laika periodā. Latvijai un tās kaimiņvalstīm – jaunajām Eiropas Savienības loceklēm, šajā sakarā ir pieredze, piedzīvojot ilgu, nebeidzamu un bieži sāpīgu reformu periodu 90. gados, kas tomēr bija nepieciešams, lai mēs spētu piemēroties jaunajai mūsdienu realitātei.
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Moderno tehnoloģiju dēļ pasaule šķiet sašaurinājusies un nostāda mūs jaunu, iepriekš nepazīstamu paradoksu priekšā. Kā trāpīgi teicis Tomass Frīdmens (Thomas L.Friedman) - pasaule ir kļuvusi plakana. Rezultāts ir tāds, ka problēmas, kas rodas jebkurā pasaules malā, var nopietni ietekmēt notikumus pie mums. Neaizmirsīsim teroristu grupējumus, kuri sludinot viduslaikiem raksturīgu ideoloģiju, to izplata ar vismodernākajiem tehnoloģiskajiem līdzekļiem.
Problēmām, kurām mēs esam spiesti stāties pretī, pievienojas nepieciešamība aktīvi pretdarboties terorismam un organizētajai noziedzībai, vides piesārņojumam un klimatiskajām izmaiņām, kā arī dabas stihiju izraisītajām sekām, kuras kļūst arvien dramatiskākas.
Saskaroties ar visu šo daudzveidīgo izaicinājumu gūzmu, kas ļoti pamatoti satrauc mūsu pilsoņus, būtu svarīgi atšķirt tās problēmas, kurās aktivitātes Eiropas mērogā var dot pozitīvas atbildes, no tām, kuras tiktu veiksmīgāk risinātas, paliekot dalībvalstu ziņā un atbildībā. Diemžēl nereti ir jāsaskaras ar jau iesakņojušos sabiedrības viedokli par to, ka “Brisele” it kā esot vainīga visās nebūšanās, pat tad, ja Komisija un tās instances nav īstās atbildīgās. Tas tikai vēlreiz apliecina to, cik svarīgi ir veicināt mūsu pilsoņu informētību par Eiropas Savienību, kas ļautu tiem aktīvāk iesaistīties Eiropas projektā.
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Runājot par ekonomisko attīstību, ir skaidrs, ka ekonomikas globalizācija turpināsies un padziļināsies. Mēs nespēsim no tās paglābties ne ar kādiem līdzekļiem. Vienīgā izeja ir piemēroties šīm izmaiņām, jo pretējā gadījumā mēs tiksim pakļauti marginalizācijai.
Skarot enerģētikas jomu, ir ļoti svarīgi, lai ES sarunās ar trešajām valstīm tiktu veidota vienota pieeja līdzīgi kā tas notiek tirdzniecības jautājumos. Kopīga ES pozīcija vienmēr būs stiprāka nekā atsevišķu dalībvalstu pozīcija, un bīstama ilūzija ir domāt, ka būs pietiekami, ja katra dalībvalsts apmierinās vien savas pašas vajadzības, neņemot vērā visas Savienības situāciju. Šobrīd pieeja energoavotiem un tās izplatīšanas tīkliem ir jāplāno visa kontinenta mērogā.
Neapšaubāmi svarīgākais joprojām paliek jautājums par ekonomiskās un sociālās attīstības nevienlīdzības pārvarēšanu. Ja Eiropas Savienībā ar piecpadsmit dalībvalstīm atšķirība starp bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem bija 1 pret 5, tad tagad, Eiropā ar 27 valstīm, tā ir 1 pret 13. Būtu jāatgādina, ka tas nav saistīts ar jauno dalībvalstu iedzīvotāju slinkumu vai nevēlēšanos, tieši pretēji. Visas šīs valstis turpina enerģiski cīnīties, lai pārvarētu Maskavas izraisītajā komunisma apspiestībā pavadīto desmitgažu radītās negatīvās sekas.
Acīmredzamie šo valstu veikto reformu panākumi jau kā rezultātu ir devuši dinamisku ekonomiskās izaugsmes līmeni, kas ir ievērojami augstāks kā vecajās dalībvalstīs. Jau vairākus gadus manā valstī Latvijā ir augstākais izaugsmes līmenis visā Eiropas Savienībā, pietuvojoties 12 % atzīmei 2006. gadā.
Protams, mums vēl ir liels ceļa gabals ejams, lai atgūtu zaudētās desmitgades un sasniegtu tādu dzīves līmeni, kas līdzinātos Rietumvalstu līmenim, taču vismaz mēs jau dodamies pareizā virzienā.
Jo grūtāki un vērienīgāki ir uzdevumi, jo stiprākas institūcijas ir nepieciešamas to sekmīgai realizācijai. Ir apzinātas nepieciešamās institucionālās reformas, kas nodrošinātu lielāku ES rīcībspēju. Tai skaitā:
- kvalificētā vairākuma balsojuma principa pielietojuma paplašināšanās;
- ES ārlietu ministra posteņa radīšana;
- Komisijas Prezidenta ievēlēšana Eiropas Parlamentā.
Jāteic, ka visas šīs nepieciešamās reformas ietver Eiropas Konstitucionālais līgums, ko astoņpadsmit dalībvalstis jau ir ratificējušas, bet ir skaidrs, ka mēs nedrīkstam ignorēt Francijas un Nīderlandes referendumos izteikto “nē”. Situācija nav viegla, un, domājot par iespējamiem risinājumiem, būtu svarīgi novērst to, lai tie pārvērstos jaunā pārāk garā sarunu procesā.
Mēs visi gaidām, lai Francija ieņemtu aktīvu pozīciju, palīdzot mums izkļūt no šī konstitucionālā strupceļa, kurā pašlaik atrodamies. Francija vienmēr bijusi viena no Eiropas integrācijas virzītājspēkiem un tai ir jāturpina uzņemties atbildību, ko šī loma tai uzliek.
Es vēlos izmantot šo iespēju, lai pieminētu, ka Latvija ar lielu gandarījumu uzņems festivālu «Francijas pavasaris 2007», kas ir Francijas atbilde Latvijas kultūras programmai «Pārsteidzošā Latvija», kas noritēja Francijā 2005.gada rudenī. Šis festivāls jau tagad tiek novērtēts kā lielākais franču kultūras notikums, kāds jebkad organizēts šajā Eiropas daļā – neparasti bagātīgs projekts, kas ļaus palielināt franču kultūras rezonansi šajā reģionā.
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Pagājušo gadsimtu laikā Eiropu bija piemeklējuši nebeidzami konflikti un nesaskaņas. Piecdesmit gadu laikā kopš Romas līguma noslēgšanas mums ir izdevies pārvarēt neskaitāmās nacionālās, kulturālās, lingvistiskās un reliģiskās atšķirības un padarīt šo daudzveidību par priekšrocību. Mēs esam spējuši apvienoties, pateicoties vērtībām, kas mums ir kopīgas, un radīt kopēju identitāti. Es vēlos, kaut mēs turpmāko desmitgažu laikā spētu nostiprināt šo identitāti vēl vairāk.
Eiropas Savienības dibinātāji Žans Monē (Jean Monnet) un Robērs Šūmans (Robert Schuman) bija pārliecināti, ka lai pārvarētu šīs grūtības, ir nepieciešama gan vīzija, gan drosme. Piecdesmit gadus vēlāk mēs nevaram izdarīt neko labāku, kā no jauna apstiprināt šo pārliecību.