Godājamie klātesošie, mīļie tautieši!
Mēs esam pulcējušies pie Mātes Latvijas tēla, lai atcerētos un godinātu tos, kas ir atdevuši savas dzīvības, lai Latvija kā valsts varētu tapt un tikt nodrošināta. Šis Mātes Latvijas tēls – vispirms tā ir Latvijas valsts, kuras nebūtu, ja viņas dēli nebūtu bijuši gatavi doties par viņu cīņās, ja viņi nebūtu bijuši gatavi atdot savu dzīvību un liet savas asinis par visas tautas brīvību, par savas valsts esamību, par savas valsts nākotni.
Tēls, kas ir Jūsu acu priekšā, - tas ir arī mātes tēls, un šai mātei - Latvijai kā kurai katrai mātei ir dārgi visi viņas dēli. Un tāpēc mēs šeit godinām visus tos, kas ir kalpojuši Latvijai, visus tos, kuri ir krituši cīņas laukā - vai tie būtu leģionāri vai strēlnieki, senie sēļu, kuršu vai latgaļu pulki. Mēs godinām visus, kas ar drosmi un godaprātu ir devušies cīņā, lai aizstāvētu tās vērtības, kas viņiem bija dārgas – savu zemi, dzimtu, savu tēvzemi un valsti.
Šis Mātes Latvijas tēls un vieta, kurā mēs atrodamies – kapi, mums atgādina arī par zemes māti, kas ir gatava uzņemt savā klēpī miesīgās mātes dzemdētos dēlus tad, kad tie ir kaujā krituši. Zemes māte pieņem pie sevis ikvienu, kas kritis par Latviju, lai arī kādas ideoloģijas aizsegā tas nebūtu kritis. Mums ir jāizlīdzina visas pretrunas, kas bijušas pagātnē. Arī laiks visu izlīdzina. Mums ir jānāk pie samierināšanas, lai varētu būt droši par dzīvi saticībā un mierā.
Zemes māte kritušos ir uzņēmusi savā klēpī, bet varoņu gars nekad nemirst, tas vienmēr ir dzīvs. Un tas it kā mums stāv blakus kā rinda aiz rindas, pulks aiz pulka. Cauri gadu simteņiem un gadiem ir tā, it kā viņi stāvētu mums blakus, drošinātu un teiktu: “Nebīstieties, nebīstieties cīnīties par savu taisnu lietu! Mēs stāvam jums blakus, mūsu gars jūs pavada, lai jums labi veicas.”
Dzīvosim tā, lai varoņu gars turpinātu dzīvot mūsu sirdīs! Dzīvosim tā, lai mēs būtu viņu cienīgi ar visiem saviem vārdiem un darbiem!