Ļoti cienītā Zviedrijas vicepremjeres kundze, augsti godātais ministra kungs, jūsu ekselences, kā arī viesi, dāmas un kungi!
Mēs šodien atzīmējam notikumu, par kuru mēs varētu pateikties starptautiskai sadarbībai, kas pastāv holokausta pētīšanas, izgaismošanas un mācīšanas jomā. Un šajā jomā Zviedrijas premjeram Peršonam ir bijusi ļoti nozīmīga loma. 2000.gada sākumā Stokholmā notika nozīmīga konference – starptautiska, plaša mēroga konference - par holokausta pētniecību un mācīšanu skolās. Un man bija izdevība iepazīties ar Zviedrijā izmantotajiem mācību līdzekļiem un ar Zviedrijas skolu programmām holokausta izglītībā.
Pērn mūsu kontaktos ar Peršona kungu radās doma par Zviedrijas palīdzību grāmatas “Stāstiet par to saviem bērniem” tulkošanu latviešu un krievu valodās un to izplatīšanu šeit Latvijā ar Zviedrijas valdības atbalstu. Šis viens no projektiem, kas labi iekļaujas tajā plašajā programmā par vēsturi, kuru ir uzņēmusies pie Latvijas Valsts prezidenta kancelejas saistītā Vēsturnieku komisija. Starp šīs komisijas četriem galvenajiem tematiem, kas ir tās uzmanības lokā, holokausts ieņem ievērojamu vietu. Šajā sakarībā ir notikusi vesela virkne pasākumu, plānoti pasākumi arī nākotnē. Grāmata “Stāstiet par to saviem bērniem” iezīmē viena detaļu šajā procesā, Latvijā piestrādājot ar vislielāko nopietnību pie mūsu nesenās pagājušā gadsimta pagātnes vēstures izpētīšanas gan zinātniskā nozīmē, gan pie vēsturnieku atklāto atziņu nodošanas plašākai publikai, it īpaši jau skolas bērniem.
Mūsu bērniem, tāpat kā citās Eiropas valstīs, skolas vēstures programmās vienu no galvenajām līnijām veido cilvēces attīstība vēstures gaitā. Vēstures kurss parasti sākas ar seniem aizvēstures laikiem, ar akmens šķembām un pirmajiem darbarīkiem, ko primitīvie cilvēki aiz sevis ir atstājuši. Bieži vēsture tiek prezentēta kā pakāpeniska pāreja no mežonības uz civilizāciju. Un tas it īpaši manāms procesā, kas saistīts ar tehnoloģijas attīstību, atklājot, kā ar šiem primitīviem pirmajiem darbarīkiem aizvēstures cilvēks ieguva sev medījumu un iztiku, bet reizē arī nogalināja ne tikai savu medījumu, bet droši vien arī kaimiņu cilts un varbūt arī savus ciltsbrāļus. Tā, cauri vēsturei, mēs no vienas puses bērniem stāstām par to, kā attīstās civilizācija, kā cilvēce progresē, kā piedzimst domas par cilvēka vērtību kā pašvērtību, kā piedzimst demokrātijas doma un izpratne senajā Grieķijā, kā attīstās izpratne par to, kas veido tautu, nāciju un sabiedrību. Mēs mācām par to, kā progresē tehnoloģija, kā cilvēki nāk ar jauniem atklājumiem, kā nāk apgaismības laikmets, kas it kā aizstāj iepriekšējo viduslaiku tumsu un tā joprojām.
Uz šī fona mums ir jāsastopas ar šo būtisko paradoksu, kas ir 20.gadsimta vēsturiskie notikumi. Tie notikumi, kuru dēļ ar nevainīgu cilvēku asinīm masveidā tikusi slacīta arī Latvijas zeme. Kā pieņemt un izskaidrot 20.gadsimtā, ka rodas ideoloģija, ka rodas valstiska programma, ka rodas industriālos apmēros ar moderno tehnoloģiju atbalstīta programma, kuras vienīgais mērķis ir cilvēku ātrāka un efektīvāka iznīcināšana. Kā iespējams, ka tajā brīdī, kad mums vajadzētu sagaidīt civilizācijas progresu, šāds solis, kas ne tikvien nozīmē morālu atkāpšanos cilvēces visprimitīvākajos un brutālākajos laikos, bet arī perversā veidā primitīvu brutalitāti un nežēlību kombinē ar tehnoloģiskām spējām un varēšanu. Kā iespējams, ka īsā laika posmā tiek nogalināti miljoniem nevainīgu civiliedzīvotāju, viņu skaitā pusotrs miljons bērnu. Kā kaut kas tāds ir iespējams, kā kaut kas tāds varēja notikt? Bet notika – un tā ir traģēdija, un tajās zemēs, kas zaudēja tik lielu daļu no saviem iedzīvotājiem, tā ir sāpe. Un tā ir vēl jo lielāka sāpe mums Latvijā, ka uz mūsu zemi tika atvesti ļaudis no citām zemēm un pilsētām, un noslepkavoti šeit, uz mūsu zemes, mūsu ļaudīm arī bezspēcīgi stāvot tam klāt un dažos gadījumos traģiskā veidā pieliekot savu roku, palīdzot šiem posta darbiem.
Mums ir par to jāstāsta saviem bērniem, mums ir jāmāca saviem bērniem par to, kas toreiz notika, mums ir jāmēģina saprast, kā tas bija iespējams, ne lai to attaisnotu, bet lai gādātu par to, lai nekad nākotnē tāds kaut kas vairs nevarētu notikt. Mēs nevaram būt droši par nākotni, tie paši impulsi, tie paši ļaunie instinkti, kas cilvēkus dzina uz šiem briesmu darbiem, tie dzīvo cilvēkā vēl arvien, tie ir daļa no mūsu dzīvnieciskā mantojuma, no mūsu rāpuļu smadzenēm. Šīs rāpuļa smadzenes, kas ir cilvēkā, stāv virs mums kā tikpat liels drauds kā cilvēku izgudrota atombumba un citi masu iznīcināšanas līdzekļi. Mums ir jāapzinās, ka pastāv šis ļaunuma potenciāls, mums ar viņu ir jāiepazīstas, mums tas ir jāsaprot, mums ir jāmāca saviem bērniem par draudiem, ko tas uzstāda mums kā zemei, kā valstij, kā civilizācijai, kā pasaulei.
Mums ir jāizskaidro mūsu bērniem par labo un par ļauno, par to, kas ir pieņemams un iedomājams, un to, kas ir absolūti bez jebkādām ierunām nepieņemams un kategoriski noraidāms. Par to mums ir ar vislielāko rūpību, ar vislielāko centību jāgādā, lai nekad nākotnē tas neatkārtotos.
Grāmata, ko mēs šodien nododam atklātībai, nāk no Zviedrijas, un viens no viņas autoriem Levina kungs ir šodien mūs pagodinājis ar savu klātieni. Tā ir viņu abu sniegums un viņu darbu rezultāts, tas ir viņu redzējums par to situāciju, kam līdzi nāk tā laika liecinieku atmiņas un liecības. Mēs vēlamies nodot šo sējumu Latvijas skolām un Izglītības ministrijai ar vēlmi, lai tas izglītotu mūsu bērnus nākotnē kā civilizētas sabiedrības locekļus un lai tas izraisītu debates, kurās varētu piedalīties ne tikai bērni skolās un viņu skolotāji, bet arī viņu vecāki un visa plašā sabiedrība.
Šī grāmata mums stāsta satriecošas un šausminošas lietas. Bērniem nebūs viegli šo grāmatu lasīt, to izprast un aptvert. Bet diemžēl, tā kā šīs lietas ir notikušas, mums citas izvēles nav, kā savus bērnus konfrontēt ar šīm satriecošām pagātnes liecībām. Es vēlētos lūgt, lai Izglītības ministrija mums palīdz šajā darbā, kas ir ne tikai skolēnu, bet arī vispārējā tautas izglītošanas darbā, lai sniegtu vajadzīgo atbalstu gan pedagoģisko materiālu, gan apmācīšanas ziņā skolotājiem, lai viņus sagatavotu šo materiālu izpratnei un priekšā sniegšanai. Tas ir rūpīgs darbs, kas prasa no skolotājiem arī īpašu atdevi. Mēs ceram turpināt tās programmas, kas mūsu Latvijas vēstures skolotājiem ir devušas jau iespēju viesoties Izraēlā holokausta pētīšanas centros un iepazīties ar turienes pedagoģiskām metodēm, un mums ir cerības, ka vēl zināms skaits skolotāju varētu saņemt ielūgumus doties uz holokausta muzeju Vašingtonā, lai arī tur papildinātu savu izglītību.
Mēs šodien nododam atklātībai smagu grāmatu, skumju grāmatu, satriecošu grāmatu. Desmitiem un simtiem tūkstošu it tikuši noslepkavoti… Mums tas ir jāatceras, mums ir jāgādā, lai tas neatkārtotos.