Ļoti cienītā ministres kundze,
Dārgie meistari,
Mīļie viesi,
Man ir prieks kā Valsts prezidentei piedalīties šīs izstādes atklāšanā, kas nāk kā viens no pirmajiem lielsarīkojumiem, kas notiek visas nedēļas garumā šajā bagātajā notikumu klāstā, ko saucam par Dziesmu svētkiem. Man šķiet, ir piemēroti un skaisti, ka Dziesmu svētki ir vienmēr bijuši, ir un būs dziesmas svētki, dziedātās dziesmas svētki, dziedātā vārda svētki, ko mūsu tradīcija sen jau ir paplašinājusi, lai iekļautu tajos instrumentālo mūziku, deju svētkus un citas radošā gara izpausmes. Un kas gan ir cits kā radošā gara izpausme, ja ne tas viss, ko varam šeit redzēt Lietišķās mākslas izstādē.
“Raibi ziedi pupiņai,
Kas tos raibus darināja?
Mīļa Māra darināja,
Dieviņam cimdu rakstus.”
Visu to skaistumu, ko redzam dabā, mūsu senči izprata kā dievišķā radošā gara izpausmi, un cilvēks kā radoša darba darītājs tad kūst ne tikai par šīs dievišķās radīšanas atdarinātāju, bet arī savā ziņā par tās līdzdarbnieku un tālāknesēju.
Mūsu senči katru ikdienā darināto priekšmetu nedarināja ar vienaldzību, tā nebija tikai praktiski vajadzīga, nepieciešama lieta, tā bija lieta ar savu līniju, formu un skaistumu, kas tika darināta ar pacietību un ar mīlestību, un kurā tad bija iespējams saskatīt tās zelta rokas, kas šīs lietas darināja, vai arī kuram to, kuram tas neizdevās tik veikli:
“Māku diet, māku lekt,
Māku puišus kairināti;
Kad uzmetu audekliņu,
Appar teku raudādama.”
Ne katrai meitai ir iespējams noaust tādu audumiņu, kā tradīcija no viņas to sagaidītu vai tuvinieki prasītu, bet tās mākas tika augstu vērtētas, un no mazām dienām tās bija jācenšas apgūt, un tas tad bija meitas vai puiša tikums un spēja šīs lietas darīt pēc iespējas skaisti, pēc iespējas teicami, pēc iespējas izcili:
“Maza mana līgaviņa
Kā ezera raudavīte:
Tādu auda audekliņu
Kā ezera ledutiņu.”
Perfektu, gludu, spožu, skaistu audumu, kaut ar` viņa būtu maza augumā un grūtajos lauku darbos ne tik piemērota. Mazai līgaviņai bija iespējams savas spējas likt lietā, tikt novērtētai un apbrīnotai. Katram, kas kādu priekšmetu veidoja – vai tas būtu lupatu deķis zem kājām, vai kāds kalts priekšmets, katrs centās tajā ielikt kaut ko no sevis – no sava prāta, no savas sirds, no savas dvēseles. Tādā veidā matērija kļūst apgarota, un caur šo apgarotību tauta izpauž savu dvēseli un tradīciju iepriekšējās audzēs sakrāto un veidoto nodot tālāk. Ne lai atdarinātu, bet lai izprastu, pārņemtu, pielāgotu un atjaunotu, galvenokārt – atjaunotu un nodotu tālāk citiem.
Es priecājos, ka vēl tik daudzas tradīcijas Latvijā ir dzīvas, ka tās rod arvien jaunus izpausmes veidus, ka ir meistari, kas ir paši ieguldījuši, lai šī meistarība taptu, un tas nav viegli. Es ceru, ka visiem meistariem būs mācekļi, kas viņu mākas pratīs uzņemt un nodot tālāk, bet vairāk par visu – es novēlu, lai visiem Dziesmu svētku dalībniekiem ir iespēja atnākt uz šejieni ne vienu reizi vien, lai visu šeit apbrīnotu un aplūkotu, un cerams, ka caur to mēs katrs Latvijā savā ikdienas dzīvē varēsim atrast iedvesmu tam, lai katru savas ikdienas priekšmetā, savās telpās, kurās dzīvojam, kurās strādājam, ienestu skaistumu un apgarotību! Novēlu visiem meistariem, dalībniekiem skaistus, gaišus un priecīgus Dziesmu svētkus!