Cienījamās dāmas un godātie kungi,
Esmu ļoti pagodināta atrasties starp tik augsta mēroga sievietēm – tas skan tik attālināti un glaimojoši, bet patiesībā ir iepriecinoši. Es esmu priecīga satikt visus šos brīnišķīgos cilvēkus šovakar.
Ja šis ir ekskluzīvs klubs, kurā piedalās 4000 uzņēmumu izpilddirektoru, tad sieviešu – prezidentu klubs ir vēl ekskluzīvāks, jo tajā mēs esam tikai četras…
Es vēlos, kaut varētu jums pastāstīt par savu sievietes - prezidentes ceļu.
Pirmkārt, es gribētu teikt, ka prezidenta problēma ir tā, ka, uzsākot šo darbu, jāspēj ātri mācīties. Tas ir tieši pretēji skolai, kurā cilvēkus māca no agras bērnības.
Par prezidentu sāk strādāt no ievēlēšanas brīža. Manā gadījumā starp ievēlēšanu un inaugurāciju bija trīs nedēļas. Šis laiks bija kā mācīšanās peldēt, kad esi iemests ūdenī.
Mēs četras nevaram jums piedāvāt paraugu, kā tikt ievēlētai par prezidenti, tādu paraugu, kas noderētu jums jūsu centienos kļūt par savas dzimtenes prezidenti. Es neesmu pārliecināta, vai tas, kas noticis ar mani, jums varētu palīdzēt.
Tā noticis, ka nekad savā dzīvē, cik vien es atceros, es neesmu bijusi kādas partijas pārliecināta piekritēja;
tā noticis, ka manai vēlēšanu kampaņai netika iztērēts ne santīms;
es biju kandidāte Prezidentes amatam tikai dažas stundas 17. jūnija pēcpusdienā, kad mani atveda uz Saeimas namu un iepazīstināja ar mani kā kandidāti pēc tam, kad piecu dažādu partiju piedāvātie kandidāti bija pēc kārtas izbalsoti, jo katra partija balsoja tikai par savu kandidātu. Tas noveda Saeimu pie nepieciešamības meklēt kādu kandidātu ārpus Saeimas zāles, kas vēl nebija piedāvāts. Manuprāt, tas nepavisam nav politikā ierasti, ka par kandidātu prezidenta amatam izvirza cilvēku, kas pazīstams kā zinātnieks un orators un kuru galvenokārt atbalsta mākslinieki, intelektuāļi un folkloras entuziasti.
Vairāku stundu garais vēlēšanu process noslēdzās šajā pašā dienā un es izgāju no Saeimas kā oficiāli ievēlēta Latvijas Prezidente.
Parasti cilvēki domā, ka tiem, kas kļūst par prezidentu, aiz muguras stāv komanda. Latvijā bija cilvēki, kas gribēja zināt, kas kļūs par maniem padomniekiem, ko tie čukstēs manā ausī un kādi ir mani nodomi. Fakts, ka es biju pavadījusi lielāko daļu dzīves ārpus dzimtenes, jo kopā ar vecākiem atstāju to, būdama bērns, dodoties bēgļu gaitās pirms komunistu ienākšanas, neradīja ne mazākos sarežģījumus. Protams, man bija sakari ar dzimteni, cik to atļāva komunistiskā sistēma. Mani kontakti ar dzimteni kļuva biežāki, kad “perestroika” padarīja bijušo Padomju Savienību atvērtāku, un tie, protams, pieauga arī pēc tam.
Šādā veidā, kļūstot par Prezidenti, es, maz ticams, varētu cerēt uzrakstīt grāmatu un publicēt to.
Tomēr es vēlētos pabeigt šo ievadrunu ar pārdomām par vadīšanas jēdziena izpratni, kas mani nodarbina un par esošās vadīšanas praksi.
Esot parlamentāras sistēmas valsts prezidentei, manuprāt, prezidenta balss ir pati iedvesmojošākā, jo šādā valstī prezidente ir tas, ko francūži sauc par “sargu”: kam jārunā savas tautas vārdā starptautiskos pasākumos, kam jāaizstāv tautas intereses un jāpieņem tās par savām, jāsaprot problēmas un jāvada sava tauta. Es esmu pārliecināta, ka to var vislabāk izdarīt, esot uz vienas stīgas ar savas tautas cerībām, centieniem, tās vērtībām. Šajā ziņā prezidentei ir ļoti svarīgi būt tai, kas nes savas tautas balsi, kas runā tās vārdā, kas spēj nest sevī tautas vērtības un mērķus, kurus mēs visi valstī gribētu sasniegt, un arī spēt atklāt, kādu pasauli mēs gribētu kopā veidot ne tikai mūsu pašu valstī, bet arīKontinentā un visā pasaulē.
Un šī balss, manuprāt, ir īpaši svarīga, kad runā vadītājs ar vadāmajiem, jo neviens šo balsi nevar uzspiest un nopirkt par naudu. Tā jānopelna ar runas spēku, bet, es domāju, galvenokārt, ar spēju klausīties un saprast. Tāpēc, es domāju, ka vadītāja iemaņas un attieksme pret morāli kļūst arvien svarīgāka, spēja celt cilvēkos spēku, dot tiem balsi un stāstīt par viņiem pasaulei.