Augsti godājamie Vēsturnieku komisijas dalībnieki,
Ekselences, dāmas un kungi!
Es apsveicu mūsu Vēsturnieku komisiju un visus konferences dalībniekus ar šo gadskārtējo konferenci, kas ir kļuvusi par ļoti jauku tradīciju un palīdz risināt mums tik nozīmīgās vēstures ļoti daudzos jautājumus.
Es priecājos par to, ka šogad Vēsturnieku komisija ir izgājusi ārpus tiem striktajiem rāmjiem, kādi tai sākotnēji bija uzdoti, un pieskārusies laika posmam, kas iesniedzas nu jau vairs ne tik senā pagātnē. 60.-80. gadi – tie ir gadi, kas daudziem no klātesošajiem vēl ir spilgtā personiskā atmiņā. Dažiem tie bija viņu jaunības gadi, ko viņi atceras ar prieku tāpēc, ka tad viņi bija vēl jauni un skaisti, citiem tie bija studiju gadi, tie gadi, kuros veidojās viņu domāšana, kuros viņus iespaidoja viņu skolotāji, tajā skaitā tobrīd valdošā ideoloģija. Tagad ir iespējas atskatīties uz šiem gadiem bez ideoloģijas žņaugiem, no cita redzes loka, ar citu, plašāku skatu.
Es ļoti vēlētos redzēt, ka ne tikai vēsturnieki, bet arī citu akadēmisko disciplīnu pārstāvji pievērstos šim periodam, jo būtu vērtīgi to apskatīt ne tikai no profesionālā vēsturnieku viedokļa, bet arī no citu sabiedrisko zinātņu – socioloģijas, politoloģijas, arī literatūras, psiholoģijas – viedokļa. Daļēji tas šajā konferencē tiek aizsākts. Tas ir darbs, ko ilgus gadus Rietumos darīja Baltu Studiju apvienība un līdzīgas organizācijas – raudzīties uz kādu periodu kompleksi, interdisciplināri, ņemot palīgā arī citu jomu speciālistus.
(Runas turpinājums angļu valodā.)