Ekselences,
Dāmas un kungi!
Man ir tiešām prieks šodien valsts svētku priekšvakarā pasniegt mūsu valsts augstākās atzinības zīmes tiem ļaudīm, kas līdzpilsoņu un Ordeņu kapitula acīs ir pelnījuši īpašu paldies no Latvijas valsts puses.
Valsts, kuras dzimšanu mēs rīt atzīmēsim, varēja tapt, tikai pateicoties tai pārliecībai, ko savās sirdīs nesa gan tie, kas uzstājās par tās tiesībām, par latviešu nācijas tiesībām pašai iegūt un izveidot savu, neatkarīgu valsti, gan pateicoties tiem, kam netrūka drosmes arī pēc šīs valsts proklamēšanas vēl turpināt cīnīties pret milzīgu pretspēku, lai šī vēlme un juridiskais formulējums kļūtu par īstenību un lai mēs tiešām iegūtu varu pār savas valsts teritoriju.
Starplaikā vēsture ir bijusi nežēlīga mūsu valstij, un 1918.gadā dibinātā republika piedzīvoja tikai īsu mūžu. Tāpēc mūsu paaudzei ir īpašs gandarījums būt klāt šīs republikas atjaunošanā, un šis 2004.gads ir unikāls ne tikai tāpēc, ka Latvija ir atguvusi savu vietu neatkarīgu valstu saimē, bet arī pateicoties pati savām pūlēm, pašu cītīgam, smagam darbam izcīnīt sev vietu ļoti nopietnās starptautiskās organizācijās – esam kļuvuši par pilntiesīgām ES un NATO loceklēm. Mums tur ir sava vieta, sava balss, un to neviens nevar mums atņemt. Tādēļ šajā gadā īpašu uzmanību pievēršam gan paši saviem ļaudīm un viņu nopelniem, un šajā vēsturiskajā gadā vēlamies pateikt īpašu paldies tiem, kas ir palīdzējuši mums sasniegt šos prioritāros mērķus, un tiem, kas ir bijuši mūsu draugi un atbalstītāji, un sabiedrotie no dažādām zemēm. Mēs varam to darīt arī plašākā veidā nekā parasti, jo kopš jaunā likuma spēkā stāšanās pagājušajā vasarā mums tagad ir iespējams pasniegt valsts vārdā gan Triju Zvaigžņu ordeni, gan atjaunoto Viestura ordeni - ar krustu militārpersonām, bez krusta – civilpersonām.
Ekselences,
Dāmas un kungi,
Mēs tikko bijām liecinieki Triju Zvaigžņu ordeņu pasniegšanai. Tiem tagad piepulcēsies ar ļoti dažādu devumu savai zemei un valstij. Un tik tiešām katrs, kas zemē sējis vienu graudu veselu, katrs, kas savu darbu un pienākumu ir veicis, domādams ne tikai par savu gandarījumu, bet arī par savas profesijas un valsts godu, ir ieguvums mums visiem. Šie sniegumi kopumā rada Latvijas valsts tēlu, veido tās mirdzumu un reputāciju. To nevar sasniegt neviens atsevišķs cilvēks vai cilvēku grupa. Valsts spozme balstās uz valsts tautas locekļu pleciem – viņi to veido ar savām rokām, talantu, izdomu, sirdsdegsmi. Tikai visiem kopā mums ir iespējams veidot stipru valsti. Tāpēc ir būtiski, lai valsts varētu pateikties, lai valsts varētu katru gadu kaut izmeklētai ļaužu grupai pateikties par to, ko viņi ir visu mūsu labā ir veikuši.
Šis vēsturiskais 2004.gads ir devis mums iespēju atjaunot jau 1938.gadā dibināto Viestura ordeni. Viestura ordenis tika nosaukts senā Zemgales Tērvetes karaļa vārdā, kas tiek hronikās dēvēts dažādos vārdos, piemēram, Viestarts, Vestarts, Vesthards, Vesthardus Rex – Viesturs Karalis. Par viņu mēs zinām no Atskaņu hronikas, no Indriķa hronikas, kurš viņš atklājas kaujās, kurās bija iesaistīts pie Rīgas 1205.gadā, un pēdējās ziņas ir par kauju 1230. gadā. Šajā pēdējā gadā arī notiek daudzinātais incidents, ko dažs labs ir mācījies skolā, varbūt ne padomju, - par uguns milnu. Tas ir tas brīdis, kad Viestardu vai Viesturu pārsteidz Aizkraukles ļaudis, kuriem viņš bija iepriekš uzbrucis, pie ugunskura rīta gaismā, nesagatavotu, un zemgaļu karalis tver no ugunskura milnu un ar to burtiski izsit savam vajātājam zobus, pie tam iebelž viņam tik pamatīgi, ka tas no ievainojumiem nomirst. Pēc šī dramatiskā incidenta Viesturs tad uzlec zirgā un aizjāj nezināmā tālē, viņš aizjāj vēstures miglā, taču Latvijas brīvvalsts pēdējos gados radās doma viņu izraudzīt par simbolu latviešu varonībai, latviešu gatavībai cīnīties par savu zemi, tās brīvību un neatkarību, cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam, cīnīties ar visiem iespējamiem līdzekļiem un ieročiem. Mums tagad ir atjaunots šis ordenis par nopelniem valsts drošības sargāšanā, vairāk militārā ziņā, bet domājot par mūsu valsts drošību arī visplašākajā nozīmē. Civilpersonām ir Viestura ordenis, militārpersonām – Viestura ordenis ar šķēpiem. Tos nu tagad varēsim pasniegt pirmo reizi, kopš tiem laikiem, kad tas beidza pastāvēt 1940.gadā, zaudējot neatkarību.