(Nolasa prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda)
A.god. priekšsēdētāja kungs!
Cienījamie vēsturnieki!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Latvijas vēsturnieku komisija sešu darbības gadu laikā ir paveikusi nozīmīgu darbu aktuālu Latvijas XX gadsimta vēstures jautājumu, it īpaši padomju un nacistu okupācijas perioda izpētē. Līdz šim lielākā vērība bija pievērsta tādām problēmām kā noziegumi pret cilvēci Latvijā abu okupācijas režīmu laikā, holokausts, Padomju Savienības realizētās masu deportācijas, padomju totalitārā režīma izraisītās ekonomiskās, politiskās, demogrāfiskās sekas Latvijā.
Komisija ne tikai koordinējusi pētniecisko procesu, bet arī centusies veikt plašu izskaidrošanas darbu Latvijas sabiedrībā un arī ārvalstīs par sarežģītām Latvijas XX gadsimta vēstures problēmām. Labs apliecinājums paveiktajam ir 8 noorganizētās zinātniskās konferences un 14 publicētie zinātnisko rakstu krājumi. Domāju, ka daudzi cilvēki Latvijā un ārvalstīs, pateicoties vēsturnieku komisijas darbībai, ir uzzinājuši daudz kā jauna par neseno pagātni.
Man ir patiess prieks, ka komisijas darbā ir iesaistījušies dažādu valstu: ASV, Vācijas, Zviedrijas, Izraēlas, Krievijas, Lielbritānijas pārstāvji, un tā patiesi ir internacionāla komisija. Kopā strādājot tik daudzu valstu vēsturniekiem, diskutējot par sarežģītām vēstures problēmām, vienmēr ir vieglāk nonākt pie patiesības. Patiesības, kas nebūt nav vienkāršā un uzreiz pieņemama. Esmu pārliecināta, ka komisijas pētījumi pakāpeniski kliedēs iepriekšējo režīmu atstātos mītus par Latvijas vēsturi, tuvinās mūsdienu sabiedrībā vēl pastāvošos polāros viedokļus. Mums visiem kopā jāatrisina jautājums par sašķelto vēstures izpratni Latvijā. Jāatrod kopsaucēji, jāatrod ceļš uz objektīvu Latvijas vēstures kopainu. Svarīgs nosacījums šī mērķa sasniegšanā ir atklāta, godīga, vispusīga pagātnes notikumu izvērtēšana.
To, ka jaunāko laiku vēstures pētīšanās un skaidrošanas jautājumi ir aktuāli ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā apliecināja nesenā Otrā pasaules kara 60. gadadienas atzīmēšana. Visas demokrātiskās valstis atzina nacisma sagrāves lielo nozīmi Eiropas valstu attīstībā pēckara periodā. Daudzas valstis ar izpratni pieņēma Latvijas skaidrojumu, ka 1945.gada maijā, beidzoties karam, Eiropā Latvija, Lietuva un Igaunija un virkne Austrumeiropas valstu neatguva reālu brīvību un neatkarību. Latvijā kara beigās nacistisko režīmu nomainīja cits totalitārs režīms – padomju režīms. Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm tādejādi uz ilgiem gadu desmitiem tika iekļauta padomju impērijā un kā neatkarīga valsts pazuda no Eiropas politiskās kartes.
Objektīvi vērtējot aizvadīto XX gadsimtu, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst nosaukt vārdā abus totalitāros režīmus un viņu pastrādātos noziegumus. Man ir patiess prieks, ka šādu vēstures interpretāciju atbalsta ASV kongress, ko apliecina nesen Senāta pieņemtā rezolūcija Nr.35, kas aicina Krievijas Federāciju nākt klajā ar skaidru un nepārprotamu paziņojumu, atzīt un nosodīt Baltijas valstu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nelikumīgo okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībai no 1940. līdz 1991.gadam. ASV Senāts uzsver, ka tikai tās valstis, kas skaidri atzīst un izprot savas vēsturiskās kļūdas ir spējīgas veiksmīgi veidot savu nākotni. Līdzīgu nostāju pauž arī Eiropas Parlamenta rezolūcija par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām, kas atzīmē, ka dažām tautām kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju savienība.
Izlīgumu ar smagajiem pagātnes notikumiem var rast tikai tad, ja tie ir objektīvi izvērtēti un izprasti. Tas, bez šaubām, ir būtisks nosacījums tam, lai tie nekad vairāk neatkārtotos.
Arī šīsdienas vēsturnieku konference par nacionālo pretošanās kustību komunistiskajiem režīmiem pēc kara ir ļoti nozīmīga. Domāju, ka pētniekiem izdosies atklāt jaunas atziņas par šo aktuālo jautājumu, parādot, ka nacionālā pretošanās Baltijas valstīs un Austrumeiropā bija izmisīgs mēģinājums atgūt zaudēto brīvību un neatkarību.
Lai Jums veiksmīgs konferences darbs!