(Nolasīja Valsts prezidentes padomnieks Oļģerts Tipāns)
Godājamie konferences dalībnieki un viesi!
Man ir patiess prieks, ka Latvijas galvaspilsēta ir kļuvusi par mājvietu dažādu valstu parlamentāriešu sarunai par tik nozīmīgu tēmu. Divu tūkstošu gadu ilgā kristīgās civilizācijas vēsture ir uzkrājusi nenovērtējamu pieredzi, kurā meklējam atbildes uz daudziem šodienas jautājumiem. Zināt un spēt šo pieredzi izvērtēt – tas ir vēsturnieku pienākums. Tomēr jautājumu ir pārāk daudz un tie ir pārāk sarežģīti, lai tos atstātu tikai vēstures speciālistu ziņā.
Konference pulcējusi parlamentāriešus no daudzām valstīm. Katrs no Jums nāk ar savu pieredzi, savu rūpju loku, katrā valstī ir savas aktuālās problēmas. Es ceru, ka šī konference palīdzēs Jums šīm problēmām rast risinājumu. Bet ir arī tādas problēmas, kas satrauc mūs visus, un šķiet, ka to skaits ir pat pieaudzis. Es atturētos apgalvot, ka vides un cilvēka dehumanizācija ir tikai mūsu laika problēma. Tomēr nekad agrāk tai nav bijušas tik graujošas sekas, kādas mēs redzam tagad. Cilvēkmīlestība un līdzcietība, tolerance un sapratne, atbildība par savu rīcību, savu ģimeni, atbildība par pasauli, noteikti un par laimi, ir daudz biežāk sastopami, nekā to varētu spriest pēc televīzijas ziņu raidījumiem un rakstiem avīzēs. Bet tā noteikti nav par daudz. Palīdzēt labajam kļūt vēl labākam, palīdzēt ierobežot un novērst ļaunumu, darīt labu ir katra godīga cilvēka misija. Jūsu rokās ir vara, ko tajās ielikuši Jūsu līdzpilsoņi. Uz Jums gulstas atbildība šo varu pilnā mērā izlietot.
Latvijā vēsturiski ir izveidojušās vairākas konfesijas. Un mūsu valsts, es domāju, varētu būt labs piemērs – cik laba var būt sadarbība un saskaņa dažādu konfesiju starpā. Atšķirības nevar būt iemesls savrupībai, dažāds piekritēju skaits – dažādām tiesībām. Tikai cienot vienam otru, arī otra tiesības uz savu reliģisko izvēli, mēs varam sagaidīt arī cieņu pret sevi, cieņu un izpratni sabiedrībā. Bez šādas cieņas sadarbība ir neiespējama.
Man ir patīkami atzīmēt, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca, līdzās citām tradicionālajām baznīcām, gadsimtu gaitā iemantojusi pelnītu cieņu Latvijas sabiedrībā. Man liekas ļoti būtiski, ka, saglabājot gadu simtos pārbaudītās vērtības, tiek domāts par to lomu šodien, tiek domāts par rītdienu. Latvijā valsts un baznīca ir šķirtas. Tomēr tas nekādā mērā nenozīmē, ka nepastāvētu sadarbība, ka to mērķi būtu savstarpēji nesavietojami. Gluži otrādi, šāda sadarbība pastāv, valsts augstu vērtē baznīcas lomu un to atbalsta. Gribu piebilst, ka liela nozīme ir tam, kas pārstāv baznīcu. Arhibīskapa Aleksandra darbs baznīcas un visas sabiedrības labā ir pamanāms un augstu vērtējams.
Godājamie konferences dalībnieki,
es novēlu Jums, lai šī tikšanās palīdzētu pavērt jaunus savstarpējās izpratnes apvāršņus, palīdzot risināt katram savus un mums visiem kopā mūsu kopējos uzdevumus! Es novēlu konferencei auglīgu darbu tās mērķu sasniegšanā!